Latvijas Bankas studentu diplomdarbu konkurss – 2013
Pirms nedēļas Latvijas Bankas studentu diplomdarbu konkursā apbalvojām desmit sekmīgākos jaunos ekonomistus. Šogad man bija gods piedalīties konkursa komisijas darbā, tāpēc dažas manas pārdomas pat to – šajā bloga ierakstā.
Pasaulē jauno ekonomistu konkursi ir plaši izplatīti (starp pazīstamākiem var nosaukt John Bates Clark Medal ASV, Yrjö Jahnsson Award un Germán Bernácer Prize Eiropā, Carlo Alberto Medal Itālijā, kā arī Austrijas Bankas Olga Radzyner Award). Šogad startēja vēl divi - Jegora Gaidara prēmija Krievijā un Eiropas Investīciju Bankas balva. Tajās laureātu maksimālais vecuma slieksnis ir 40-45 gadu, tātad ekonomisti tiek apbalvoti nevis par mūža ieguldījumu (kā tas ir, piemēram, Nobela prēmijas gadījumā, kuru parasti piešķir pensijas vecumā), bet par būtiskiem panākumiem, kas ietekmēs zinātnisko domu nākamo 10-20 gadu laikā. Tātad mērķis – atzīmēt cilvēkus ar nākotnes potenciālu un motivēt viņus uz turpmākiem sasniegumiem. Jāatzīmē, ka jauno ekonomistu konkursi pārsvarā tiek galā ar šo mērķi. Piemēram, ap 40% no Džona Beitsa balvas laureātiem jau saņēmuši Nobela prēmiju ekonomikā (vidēji pēc 22 gadiem), turklāt pirmo 17 laureātu starpā Nobela prēmiju jau saņēmuši 11 jeb 65%. Piemēram, Roberts Solovs saņēma Nobela prēmiju 26 gadus pēc Džona Beitsa balvas saņemšanas, Miltons Frīdmens – pēc 25 gadiem, Pols Samuelsons - pēc 23 gadiem, bet Pols Krugmens – pēc 17 gadiem.
Šis mērķis ir jo vairāk aktuāls Latvijas Bankas studentu diplomdarbu konkursam, jo fokusējamies uz bakalaura un maģistra programmu absolventiem (~40-gadīgo akadēmisko ekonomistu skaits Latvijā ir pārāk mazs, lai rīkotu ikgadējo konkursu). Latvijas Bankas konkurss ir viens no prestižākajiem Latvijā (mūsu tuvākajiem "konkurentiem" ir nedaudz citi vērtēšanas kritēriji – piemēram, LEAF balvu piešķir ne tik daudz akadēmiskiem uz kvantitatīvām metodēm balstītiem pētījumiem, cik par praktiskiem ieteikumiem, savukārt Latvijas Ekonometristu asociācijas balva domāta ekonomikas doktora grādu saņēmējiem). Arī naudas prēmijas fonds Latvijas Bankas konkursam ir vislielākais. Tomēr jāatzīmē, ka naudas prēmija šajos konkursos nav būtiskākais (piemēram, mana pirmā balva par ekonomiku – Vitāla Lejiņa fonda stipendija par 1. kursā uzrakstīto darbu bija ārkārtīgi svarīga nevis naudas prēmijas dēļ (25 lati), bet kā apliecinājums, ka esmu uz pareizā ceļa).
2013. gadā Latvijas Bankas konkursam tika iesniegti 14 diplomdarbi, no kuriem 5 tika godalgoti. Šī gada konkursa sakarā es aizdomājos par trīs lietām: 1) kas nosaka dažādu augstskolu studentu panākumus šajā konkursā; 2) kā reāli tiek vērtēta darba kvalitāte un kā var to tālāk uzlabot; 3) cik lielā mērā studentu plāni par savu turpmāko dzīvi īstenosies.
REA panākumu atslēgas
Šogad bija pirmā reize, kad visi godalgotie darbi bija no Rīgas Ekonomikas augstskolas (šāda REA dominance nemaz nav tipiska – piemēram, vispārliecinošākais Latvijas Universitātes studentu pārsvars bija 2006. gadā; to labi atceros, jo toreiz biju laureātu vidū). Šī gada REA panākumi apliecina, ka trīs gadu laikā var izmācīt (bet ne visi izmanto šo iespēju) labu bakalauru, kas spēj izstrādāt pētījumu, pielietojot mūsdienu kvantitatīvās metodes (4 no 5 šogad godalgoto darbu kodolā bija ekonometriskais pētījums).
Attēls. Latvijas Bankas konkursā godalgoto diplomdarbu skaits augstskolu dalījumā
Kas noteica REA panākumus? No malas skatoties, atzīmēju piecus faktorus, bet šo sarakstu Latvijas augstskolu pasniedzēji, absolventi un studenti droši vien varēs papildināt.
Pirmkārt, striktāka studentu atlase (jo tīrāka rūda, jo spēcīgāks ir tērauds, pārējiem nosacījumiem paliekot nemainīgiem). Otrkārt, lielāka noslodze (kas redzama kaut vai pēc mācību gada sākuma augusta vidū) un atzīto pētnieku piesaistīšana mācību procesā (diplomdarbu panākumiem svarīga šķiet zinātnisko vadītāju ietekme, tāpēc slaveno zinātnisko vadītāju studentu darbus mēs vērtējām sevišķi kritiski, bet tas viņiem netraucēja palikt labāko darbu vidū). Treškārt, REA diplomdarbus atšķir salīdzinoši nelielais apjoms (starp šogad konkursam iesniegtiem bakalaura darbiem vidējais lapaspušu skaits, neskaitot pielikumus, REA absolventiem ir 46, bet citu augstskolu absolventiem - 67). Darba kvalitāti lielā mērā nosaka "gaišu domu" koncentrācija: pārējiem apstākļiem paliekot nemainīgiem, šī koncentrācija būs lielāka mazāk apjomīgajam diplomdarbam. Ceturtkārt, REA diplomdarbus studenti izstrādā divatā, kas varētu palielināt darba kvalitāti divreiz bez sinerģijas efektiem un vairāk nekā divreiz sinerģijas efektu klātbūtnē (un, vērojot studentu uzvedību apbalvošanas pasākumā, varu apgalvot, ka sinerģijas efekti pastāv – līdzautoru draudzīgās attiecības veicina katra līdzautora darba ražīgumu). Piektkārt, REA diplomdarbiem ir vairākas "priekšaizstāvēšanas", pēc kuriem darbs tiek labots saskaņā ar recenzentu ieteikumiem. Savukārt citās augstskolās diplomdarbi parasti tiek veidoti uz aizstāvēšanas datumu, un pat, ja aizstāvēšanas dienā recenzents konstatē nepilnības, darbs netiek labots. Kā redzam, nav nekā tāda, ko nevarētu izmantot arī pārējās augstskolas. Un es ceru, ka tās ņems vērā šos secinājumus.
Faktoru (3) un (4) iedzīvināšana neprasa ne santīma. Piemēram, cik pamatotas ir bažas, ka divatā izstrādātā diplomdarba gadījumā ir grūti novērtēt katra studenta pienesumu? Man ir acīmredzami, ka uz panākumiem orientēti studenti apvienosies ar sev līdzīgiem – ja tu tā nedarīsi, zaudēsi citam pārim, kas to darīs. Savukārt gadījuma studenti izkritīs jebkurā gadījumā un nepieciešamība diplomdarbu izstrādāt individuāli izcilībai viņus netuvinās.
Faktoru (2) un (5) ieviešana gan prasa papildu finansējumu, tomēr, manuprāt, tas atmaksājas. Piemēram, absolventu panākumi Latvijas Bankas konkursā varētu būt viens no faktoriem, kas ietekmē reflektantu plūsmas. Vienīgi faktors (1) ir dilemma par to, vai labāk pacelt izglītības standartu līdz līmenim, pie kura puse pašreizējo studentu izkritīs jau pirmajā sesijā, vai arī standartu pazemināt, lai augstākā izglītība kļūtu par maksimāli masveida parādību. Tas gan ir gaumes jautājums.
Darba kvalitātes novērtējums
Man bija interesanti salīdzināt savu studiju laiku priekšstatu par darba kvalitātes novērtējumu ar to, kā tas praksē notiek. Iepriekš man pašam likās, ka daudz kas atkarīgs no diplomdarba apjoma un noformējuma. Piemēram, ciets apvāks ar zelta burtiem droši vien uzlabo recenzenta uztveri par darbu. Realitāte izrādījās pavisam cita. Daži godalgotie darbi (no REA) bija nesaspraustu lapu formā (lai tos galīgi nepazaudētu, man nācās pašam tos saspraust), tomēr no tā šie darbi manās acīs neko nepazaudēja. Savukārt "lieks apjoms" (gara teorija, kas pēc tam netiks izmantota diplomdarba empīriskajā daļā) tiek noteikta aptuveni vienas minūtes laikā, un drīzāk tiek vērtēta kā darba trūkums.
Tādējādi nākamo gadu Latvijas Bankas konkursa dalībniekiem varu ieteikt teorijas sadaļu veidot no mūsdienu pētījumiem (nevis no mācību grāmatām), no tās atstājot tikai to, kas tiks izmantots empīriskajā daļā; bet lapaspuses tomēr ir vērts saspraust, jo ne visi komisijas locekļi mēdz būt tik demokrātiski šajā jautājumā.
Pētniecība – tas skan romantiski
Latvijas Bankas konkursa laureātu apbalvošanas neformālā daļa parasti notiek mājīgā atmosfērā, kurā mēs pārrunājam gan godalgoto pētījumu tapšanas problemātiku, gan laureātu turpmākās dzīves plānus un profesionālo attīstību. Man un, kā sapratu, arī pārējiem žūrijas locekļiem bija prieks ieskatīties absolventu degošajās acīs. Daži no viņiem man ļoti atgādināja sevi pašu pirms septiņiem gadiem. Kopumā studenti ir ļoti ambiciozi, skaidri zina, ko dzīvē vēlas sasniegt un ar skaidru ievirzi uz ekonomikas pētniecību. Tas nav pārsteigums. Kā jebkura cita nodarbe, kas panākumiem prasa visu cilvēka spēju pielietojumu, ekonomikas pētniecība šķiet romantiska. Velkot paralēles ar citu šāda veida nodarbi - profesionālo sportu, daži tik tiešām kļūst par olimpiešiem, bet ne mazāk ir lauztu likteņu. Piemēram, "pirmās līgas" zvaigznēm ieejot "augstākajā līgā", daži tiek vērtēti kā viduvējības, un ne visi to spēj pārdzīvot.
Taisnība, bet kāda ir alternatīva? Pirms nedēļas avīzei "Diena" komentēju apgalvojumu, ka Latvijas iedzīvotāji "saņem atalgojumu, kas neattaisno iepriekš izglītībā ieguldītos izdevumus". Droši varu teikt, ka uz Latvijas Bankas konkursa laureātiem tas neattieksies. Un, jo vairāk šāda tipa cilvēku būs, jo labāki būs ne tikai Latvijas darba tirgus rādītāji (piemēram, mazāks strukturālais bezdarbs), bet arī augstāki Latvijas panākumi starptautiskajā mērogā. Tādējādi - es saku "uz priekšu!" un 2013. gada konkursa komisijas vārdā sirsnīgi novēlu mūsu laureātiem, lai viņi spētu realizēt dzīvē visu to, ko ir saplānojuši. Ja Latvijas Bankas konkurss spēja apliecināt, ka jūs esat uz pareizā ceļa, un motivēja uz turpmākiem panākumiem, uzskatu, ka mans mērķis, kāpēc piekritu šogad piedalīties konkursa komisijas darbā, ir sasniegts.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 8 )
Tīko kolēģi man palīdzēja atrast arī 2003. gada (pirmā) konkursa rezultātus.
Kopsavilkums:
REA: 0 vietas;
LU: 4 vietas;
Citas: 3 vietas.
Vēsturei publicēju godalgoto darbu autorus, jo atklātā internetā neatradu:
Pirmā vieta ¬un naudas prēmija Ls 1 000 – Aldai Ozolai, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes maģistra programmas studentei, par darbu "Latvijas reālās konverģences ar Eiropas Savienības valstīm perspektīvas".
Otrā vieta un naudas prēmija Ls 500 – Andim Kursītim, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes studentam, par darbu "Latvijas nodokļu politika un iespējamās attīstības tendences pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā".
Piešķirtas trīs trešās vietas un naudas prēmijas Ls 300 katram.
Jānim Lejniekam, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātes studentam, par darbu "Lauksaimniecības zemes tirgus attīstības projekts".
Baibai Traidasei, Latvijas Universitātes maģistra studiju programmas "Eiropas studijas" studentei, par darbu "Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ietekme uz Latvijas darbaspēka tirgu".
Artai Deniņai, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studentei, par darbu "Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ietekme uz Latvijas darbaspēka tirgu".
Piešķirtas divas veicināšanas prēmijas Ls 250 katram.
Dmitrijam Nazarovam, Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa institūta studentam, par darbu "Latvijas nodokļu politika un tās iespējamās attīstības tendences pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā".
Nataļjai Skorohodai, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studentei, par darbu "Latvijas ārējās tirdzniecības attīstības efektivitātes un iespēju novērtēšana".
"Zviedru" gada maksa ir 6000 eiro, LU EVF ~1700, un Jūs to pat nepieminat kā iespējamo iemeslu REA/LU rezultātu attiecībai. You get what you pay for!
SSE Riga gada maksa jau vairakus gadu ir nemainiga, proti, 3500 eiro.
P.S. Lai studentiem un zinātniskiem vadītājiem nerastos pārpratumi, pastāstīšu nedaudz vairāk par darbu vērtēšanu, it sevišķi kas attiecas uz teorētisko daļu. Mēs neesam pret teoriju diplomdarbos. No diplomdarba liela apjoma un lielas teorētiskās daļas, darba vērtējums netiek samazināts. Bet, tā kā mūsu uzdevums ir aiz darba redzēt cilvēku un novērtēt viņa potenciālu, mums ir svarīgi redzēt darba autora "gaišas domas", kas, vairāk, pēc prakses, redzamas tieši empīriskajā daļā. Līdz ar to pieļāvu, ka mēs liekam lielāku uzsvaru uz empīrisko daļu, nekā mēdz darīt klasiskās universitātes. Bet tāda ir mūsu uzdevuma specifika – izvēlēties labāko darbu.
Kādai jābūt "ideālai" teorētiskai daļai? Teorētisko daļu novērtējam ne mazāk rūpīgi kā praktisko daļu un te var iedalīt trīs "līmeņus".
1) Teorētskā daļa pārrakstīta no vienas mācību grāmatas (vai tulkota no angļu mācību grāmatas), vai kompilēta no divām-trim mācību grāmatām vai rakstiem. Tas ir iesācēja līmenis.
2) Teorētiskā daļa ietver literatūras pārskatu no ~10 zinātniskiem rakstiem, par katru rakstu rakstot atsevišķā rindkopā vai lapaspusē. Tas ir vidējais līmenis.
3) Teorētiskā daļa ietver literatūras pārskatu no vairākiem desmitiem (30, 50, vai 90) zinātnisko rakstu, autors katru mirkli patur prātā visus šos rakstus, pretstata tos katrā rindkopā, kritiski salīdzina metodes un rezultātus. Izmantotos literatūras datu avotos - pārsvarā starptautiski atzītas publikācijas angļu valodā. Tas ir profesionālais līmenis.
Divi diplomdarbi, kas šogad dabūja augstāko vietu, teorētisko daļu (jeb ne-empīrisko daļu, kas ietver teoriju kā tādu, literatūras pārskatu un modeļa uzbūvi, un kura apjoms bija ~50% no darba kopapjoma) veidoja atbilstoši profesionālajam līmenim . Uzsveru, ka man nebija svarīgs teorētiskās daļas īpatsvars, bija svarīga to kvalitāte. Ja tiktu vērtētas tikai teorētiskās daļas, tad divas augstākās vietas ieņemtu tie paši darbi.
Loģiski, ka empīriskai daļai pēc izmantotām metodēm, aptvēruma u.c. jābūt līdzīgai kā teorētiskajā daļā apskatītajiem zinātniskiem rakstiem. Novitāte varētu ietvert Latvijas vai Baltijas valstu datu izmantošanu, kādas pārmaiņas izmantotās metodēs, datu detalizāciju utt. Jēdzieniem "ūdens", "lieka teorija" atkal, nav sakara ar teorijas daļas apjomu. Tā ir teorētiskās nodaļas daļa, kas tālāk netiek izmantota (uz to nav atsauces) empīriskajā daļā. Turklāt ar šiem jēdzieniem mēdz apzīmēt mācību grāmatas pārrakstīšanu (vai tulkošanu).
Paldies par saistošu rakstu. Tomēr liekas, ka dažiem no Jūsu secinājumiem trūkst paškritikas. Jūs rakstījāt „diplomdarbu panākumiem svarīga šķiet zinātnisko vadītāju ietekme, tāpēc slaveno zinātnisko vadītāju studentu darbus mēs vērtējām sevišķi kritiski, bet tas viņiem netraucēja palikt labāko darbu vidū”. Piedodiet, bet kādus no diplomdarbu vadītājiem Jūs uzskatāt par „slaveniem” un ko Jūs saprotat ar šo ietilpīgo jēdzienu? Oļegu Tkačovu, kurš pirms 3 gadiem ieguva doktora grādu 965. vietā pasaulē ierindotajā LU un kuram joprojām nav publikāciju ne SCOPUS, ne EBSCO, ne kādā citā atzītā datubāzē iekļautajos žurnālos? Morten Hansen, kuram nav doktora grāda un kurš kā vissvarīgākās publikācijas norāda rakstus BICEPS Occasional paper vai Baltic Journal of Economics? Nav ne mazāko šaubu, ka viņi ir jauki cilvēki, labi speciālisti, viens no viņiem ir pat Jūsu kolēģis… Piedodiet, bet esiet taču objektīvs. Jums pirms dažiem gadiem Delfos bija nopublicēts jauks raksts „Kas nosaka valsts zinātnisko potenciālu”. Lūdzu, esiet konsekvents un pirms rakstīt par „slaveniem” vadītājiem pārlasiet šo 2011. gadā beigās nopublicētu gara darbu un, runājot par izcilību, izmantojiet tos pašus vērtēšanas kritērijus.
Paldies par komentāru, tomēr atļaušos Jums nepiekrist. Man liekas, ka ir jautājums nevis par "jaukiem cilvēkiem" un "labiem speciālistiem", bet par to, ka "nav praviešu savā Tēvzemē".
Es un mani bijušie kursa biedri daudz braukājuši pa pasauli, daudz kur mācījās, tomēr Mortena ģēniju ekonomikas pasniegšanā joprojām novērtē (pagāja 10 gadi, tomēr es viņa lekcijas joprojām atceros, un atcerēšos vienmēr). Viņa lekciju īpatnība ir dziļa izpratne par ekonomiku, spēja sarežģītas lietas aprakstīt nevis ar trīsstāvīgām formulām, bet vispirms ar loģiku. Iespējams, pats galvenais - viņš spēj aizdedzināt studentus uz sasniegumiem (nav maz pasniedzēju, kas dara tieši pretējo).
Par to kā Oļegs Tkačevs strādā ar studentiem, kā labo diplomdarbus, kā atbild uz jautājumiem, kā ir pieejams e-pastiski jebkura diennakts laikā - to es zinu no savas pieredzes (viņš bija arī mana bakalaura darba vadītājs). Būtu naivi no cilvēka, kas ir pārslogots ar nepublicētiem "ierēdniecības" darbiem gaidīt tik pat daudz publikāciju kā no akadēmiskiem zinātniekiem.
Abos šajos gadījumos cenšos būt maksimāli objektīvs, un secinu kā Latvijā viņi ir starp labākiem treneriem - diplomdarbu vadītājiem (ir arī citi izcili vadītāji, kuru atvases, dažādu iemeslu dēļ, šogad nebija starp konkursa laureātiem). Olimpiešiem ir citi kritēriji, par to rakstīju "Kas nosaka valsts zinātnisko potenciālu", tomēr trenera darbs ir ne mazāk dižciltīgs kā olimpieša darbs. Un, kā treneri, atvainojiet, viņi ir krutāki par mani; mans vienīgais attaisnojums ir, ka esmu jaunāks, un ar laiku celšu savu latiņu.
Man liekas, ka šajās dažās rindkopās Jūs esat ļoti precīzi un trāpīgi ieskicējis visas Latvijas valsts mēroga problēmu un atbildējis uz fundamentālu jautājumu – kāpēc Latvijas augstskolas sociālajās zinātnēs nekad nebūs starp pasaules vadošajām augstskolām (lūdzu, nevajag atkal pieminēt Stockholm School of Economics Rīgā – pirmkārt, tā nav Latvijas augstskola, otrkārt, savā izcilībā tā nebalstās ne uz Mortena kunga, ne Tkačova kunga novadītajiem diplomdarbiem). Es dievinu šo Jūsu spēju izskaidrot sarežģīto, lietojot vienkāršu piemēru… Mums ir IZCILI un SLAVENI diplomdarbu vadītāji un pasniedzēji, katru gadu desmitiem cilvēku iegūst Dr. oec. grādu, bet joprojām prakstiski nav pat VIDUVĒJU ekonomikas zinātnieku. Jūsu aprakstīto „trenera loģiku” kultivē gandrīz ikviens, kas darbojas Latvijas augstākās izglītības sektorā. Mēs esam tikai treneri un pasniedzēji, bet publikācijas vadošajos žurnālos lai raksta un zinātni bīda citi, tie, „olimpieši” (jautājums - kur viņi ir??? varbūt pētniecības institūtos ar bāzes finansējumu uz izdzīvošanas robežas?).
Es zinu, cik laika, enerģijas un mentālās piepūles aizņem sagatavot rakstu augsta līmeņa žurnālam, un cik – izcili novadīt diplomdarbu vai nolasīt lekciju kursā, kura saturs ir viens un tas pats vairāku gadu garumā. Ja Jūs to nezināt, es Jūs apskaužu, kaut gan 'ignorantia non excusat'.
Tā vietā, lai ģenerētu pašiem, vienmēr vieglāk dot priekšroku citu cilvēku saģenerētā un nopublicētā atgremošanai un argumentu, kāpēc mēs tā darām, piemeklēšanai. Jā, gandrīz piemirsu, vēl vajadzētu ar mediju starpniecību regulāri atgādināt tiem, kuri kaut ko cenšas nopublicēt, lai publicē vairāk, jo tas taču „nosaka valsts zinātnisko potenciālu”…
Those who can, do; those who can't, teach // George Bernard Shaw (1903)
"Kur ir mūsu olimpieši?" Mans pirmais kandidāts - Konstantīns Beņkovskis, ekonomists Nr.1 Latvijā pēc RePeC reitinga: ideas.repec.org/f/pbe433.html
Bet kā treneri es Jums viņu neieteiktu.