Latvijas izglītības sistēmai – ciets trijnieks

BIB Latvijas barometra rezultāti neliecina, ka Latvijas izglītības sistēmā pēdējā laikā būtu vērojamas būtiskas pārmaiņas. Vārda "reformas" ilggadējā locīšana Latvijas sabiedrības vērtējumu izglītības sistēmas kvalitātei nemainīja - ciets trijnieks. Šis visai pieticīgais vērtējums ir stabils kopš 2008. gada, kad Latvijas barometrs attiecīgu jautājumu uzdeva pirmo reizi. Tas nozīmē, ka lielākā daļa izglītības sistēmas reformu vēl ir priekšā.

Latvijas sabiedrība ir vienisprātis, ka izglītībai ir svarīga vai pat izšķiroši svarīga ietekme uz darba dzīves panākumiem – algu un amatu (89%). Šādu viedokli apstiprina arī mūsu pētījums par izglītības atdevi.

Par vissteidzamāk risināmo problēmu vairāk nekā puse BIB Latvijas barometra aptaujāto jau tradicionāli piemin disciplīnas trūkumu skolēnu vidū. Skaidrs, ka 21. gadsimtā ne siksna, ne skolas forma disciplīnai nelīdzēs. Skolotājam jābūt autoritātei. Pašreizējā alga ir par zemu, lai cilvēki, kuri jauniešos radītu cieņu un vēlmi līdzināties, masveidā pieteiktos skolotāju vakancēm.

Turklāt zemas algas ir tikai aisberga virsotne. Viena no galvenajām Latvijas izglītības sistēmas kroplībām ir uz kvantitāti (skolēnu un stundu skaitu) pamatota plakana algu skala, kas pienācīgi neatalgo (tātad - nemotivē) kvalitāti (līdzīgu uzskatu pauž OECD eksperti; sk. lpp.136-142). Pliku entuziasmu uz maizes neuzsmērēsi, tātad censoņiem ir divas alternatīvas – ierobežot savas vajadzības un samierināties ar darba samaksu šajā nozarē vai arī meklēt citu nodarbošanos – ārpus izglītības sistēmas.

Absurdi, bet izglītības programmu absolventiem, strādājot savā nozarē (izglītībā), alga ir zemāka, nekā pielietojot savas zināšanas un enerģiju citās jomās [1]. Tas var radīt negatīvu atlasi, skolotāja profesijā nokļūstot cilvēkiem, kuri nav paguvuši iekārtoties citur (retorisks jautājums - ko labu viņi var iemācīt bērniem un jauniešiem, neskaitot mācību grāmatas atstāstīšanu?). Turpretī valstīm, kas PISA reitingā dižojas ar īpaši augstiem skolēnu mācību sasnigumiem, ir raksturīga pozitīva atlase uz pedagoga profesiju (spilgts piemērs - Somija) un būtiskas karjeras iespējas (spilgts piemērs - Singapūra).

Vidējais skolotāju vecums vispārējās skolās nemitīgi pieaug un patlaban ir 48 gadi. Tas ir vairāk nekā jebkurā citā nozarē, turklāt izglītība arī nosirmo straujāk nekā Latvijas tautsaimniecība vidēji. Nodarbināto cilvēku, kuri ir vecāki par 55 gadiem, Latvijas izglītības sistēmā ir vairāk nekā to darbinieku, kuri ir jaunāki par 40 gadiem. Pirmspensijas vecuma (55+) pedagogu īpatsvara ziņā ieņemam vienu no pirmajām vietām visā Eiropas Savienībā. Tas rada jautājumus ne tikai par to, kas strādās skolās pēc 10-20 gadiem, kad lielākā daļa pašreizējo pedagogu dosies pensijā, bet arī - kā šāda pedagogu vecumstruktūra iet kopā ar valsts vadītāju iecerēm veicināt augstās pievienotās vērtības produktu ražošanu (kas ir bāzēta uz zināšanām un modernām tehnoloģijām).

Pastāv cieša negatīva sakarība starp vidējo skolotāju vecumu skolā un šīs skolas skolēnu vidējo sniegumu centralizētajos eksāmenos [2]. Citiem vārdiem sakot – gados jauno skolotāju trūkums ir ne tikai riska faktors (kas varētu radīt galvassāpes kaut kad nākotnē), bet nes zaudējumus jau šodien – vāju mācību sasniegumu veidā (kas nākotnē atspoguļosies zemāka cilvēkkapitāla un dzīves līmeņa veidā).

Skaidrs, ka ar vienu piegājienu visas izglītības sistēmas problēmas atrisināt nevar. Pedagogu jaunais darba samaksas modelis, kas stājas spēkā 2016. gada 1. septembrī, būtiski palielinās algu par slodzi. Nākamais solis būtu panākt lielāku atalgojuma diferenciāciju (maksājot tiešām par pasniegšanas kvalitāti, nevis galvenokārt par stundu un skolēnu skaitu) un skaidri iezīmēt karjeras attīstības iespējas talantīgiem pedagogiem.