Latvijas nomelnošanas kampaņa?
Šķiet pēc 5. jūnija konferences, kurā Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagarda un citi konferences dalībnieki atļāvās uzteikt Latviju par sekmīgu krīzes pārvarēšanu, sacēlusi nelielu vētru pasaules jau tā bangojošajā okeānā. Saprotams, ka šādi paziņojumi ir neērti pasaules un jo īpaši ASV kreisi noskaņotiem ekonomiskās politikas komentētājiem, kuri abām rokām steidz atbalstīt valsts budžeta tēriņus un monetārās politikas ekspansiju, ignorējot augsto parādu radītās problēmas. Šādiem cilvēkiem esam kā sprungulis spieķos, jo to sākotnējie paredzējumi par ilgstošu stagnāciju un nespēju atgūt konkurētspēju Latvijā un pārējās Baltijas valstīs, kuras izvēlējās atbildīgu valsts finanšu politiku un no krīzes atguvās strauji, nav piepildījušies.
Tomēr mani aizvien vairāk pārsteidz, ka arī Latvijā atrodas gana daudz sabiedriski aktīvu un ietekmīgu cilvēku, kuri ir gatavi akli pavairot Latviju nomelnojošas ziņas, pat necenšoties pārbaudīt to patiesumu. Viens no piemēriem, kas mudināja uzrakstīt šo īso komentāru, ir Forbes interneta vietnē atrodamais raksts par Baltijas valstu "bēdīgo" rūpniecības attīstību, kurš izpelnījies lielu popularitāti Latvijas Twitter vidē.
Nav noslēpums, ka izraujot faktus no konteksta, iespējams radīt patiesībai diametrāli pretēju ziņu. Tā arī noticis augstāk minētajā rakstā, kura autors salīdzina Baltijas valstu rūpniecības dinamiku un secina, ka to izvēlētā krīzes pārvarēšanas stratēģija nav bijusi veiksmīga un pēdējo gadu straujā izaugsme nav pat šīs valstis atgriezusi pie 2007. gada ražošanas apjoma.
Nepieciešami vien daži klikšķi uz datora tastatūras, lai noskaidrotu, kā šāds apgalvojums izskatās, to ievietojot atpakaļ kontekstā. Statistikas dati ir viegli pieejami Eurostat mājas lapā internetā. Tos iekopēt MS Excel programmā un uztaisīt grafiku šķiet vajadzētu prast ikkatram pamatskolniekam. Rezultāts aplūkojams zemāk. Izrādās, Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kas pēc krīzes krituma rūpniecības apjoma ziņā šobrīd ir jau pārsniegusi 2007. gada vidējo rūpniecības izlaides apjomu. Vairākumam Eiropas valstu tas nav izdevies, un daudzas joprojām rūpnieciskās ražošanas ziņā nav ne tuvu pirmskrīzes līmenim.
Ir arī divi izņēmumi – valstis, kuras būtiski pārsniegušas 2007. gada rūpniecības ražošanas apjomu. Viena no tām ir Polija. Kāds noteikti šeit steigs teikt – dēļ atbalstošas monetārās politikas un zlota vērtības krituma krīzes laikā. Ja šādu apgalvojumu pieņemam par patiesu, tad grūti izskaidrojams otrs gadījums, proti, Slovākija, kuras rūpniecības pieaugums bijis līdzvērtīgs Polijai. Atgādināšu: Slovākija iestājās Eiro zonā tieši pirms krīzes, un kā esmu jau iepriekš rakstījis, Slovākija citu Centrālās un Austrumeiropas valstu vidū atšķirtas ar to, ka tās valūtas kursa pieaugums (tātad revalvācija, nevis devalvācija) pēdējo 10 gadu laikā ir bijis izteikti straujāks kā citviet.
Ko no šā visa varam secināt? Informācijas telpā saduras gana daudz šauru sabiedrības grupu un lobiju intereses. Arī Latvijas vārds šķiet bieži lietots publiskos cīniņos, kuros par gana labu atzīta jebkura metode, kas ļauj uzvarēt. Tādēļ neuzķersimies uz lētas ēsmas un tā vietā, lai tiražētu nepārbaudītas, Latviju nomelnojošas ziņas un kašķētos savā starpā, varbūt labāk centīsimies lauzt šo latviešiem tik dziļi iesakņojošos tradīciju un rast sinerģiju labklājības valsts veidošanai.
Apstrādes rūpniecības apjoma indekss, sezonāli izlīdzināts, 2007=100
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 10 )
Ja palasa citus šī autora rakstus, tad nevajadzētu būt grūtībām iedomāties, no kuras puses vējš pūš...
Pāris grafiskas piebildes par augšminēto Adomaņa rakstu:
1) it kā sīkums, bet ja autors atsaucas uz apstrādi, tad to arī derētu skatīt http://ow.ly/i/IeFA Kopējā rūpniecībā ietilpstošā enerģētika&ieguve čut miglo bildi. Īpaši Krievijas gadījumā.
2) rūpniecības produkcija top iekšzemei&ekspotam. Iekšzemes pieprasījums joprojām ir samērā vājš, izņemot kopš pērnā gada pasakainus izaugsmes tempus uzrādošās investīcijas. Ja skata apstrādes rūpniecības apgrozījumu tieši ārējiem tirgiem, tad veidojas gluži cita aina http://ow.ly/i/IeHu
"Informācijas telpā saduras gana daudz šauru sabiedrības grupu un lobiju intereses."
Pastāstiet, lūdzu, kas tas ir par lobiju, kura interesēs ir parādīt Latvijas izvēlēto taupības politiku nelabvēlīgā gaismā? Vai tie ir tie 16,6% iedzīvotāju, kuriem nav darba? Vai varbūt tā ceturtdaļa strādājošo, kas saņem minimālo algu un dzīvo pie iztikas minimuma? Jā, no šiem lobijiem tik tiešām jāuzmanās.
Diezin vai kāds no Jūsu minētajiem. Iespējams nelielu ieskatu par mehānismiem, kā tas darbojas, gūsiet noskatoties šo Roberta Ķīļa lekciju (http://satori.lv/raksts/3612), lekcijas daļā, kur Roberts runā par mazo grupu teoriju.
Es vienkārši norādīju uz to, ka Jūs nevarat argumentēt, ka pretējās puses arguments ir slikts tāpēc, ka tas aizstāv kādas grupas intereses. Tā ir retorika; jebkuram viedoklim var piemeklēt interešu grupu.
Bet runājot par grafiku, kā Jums gadījās, ka ņēmāt 2007. gadu kā 100%, kamēr Adomanis (un arī Agnese Bičevska) ņem 2005.? Eurostat piedāvā datus Adomaņa variantā*, lai dabūtu 2007. nepieciešami papildus pārveidojumi. Piedodiet, bet tas nevieš uzticību, ja nu Jūs ar tādām manipulācijām nodarbojaties diendienā?
*Vai arī es neprotu atrast? Tiesa, kas tiesa, pamatskola bija sen, un tur mācītais nedaudz aizmirsies.
Piedodiet, statistikā parasti indeksu bāzes gadu nosaka ar beidzamo ciparu 0 vai 5, t.i., to maina ik pa 5 gadiem. Tas nenozīmē, ka ekonomiskajā analīzē jāizmanto tāda pati loģika, kas ir tīri mehāniska; tam nav nekāda pamatojuma.
Adomanis apstrīd šo te: "Taken at face value, what I take Aslund to be arguing is that manufacturing in the Baltics is now, in early 2012, substantially ahead of where it was before the financial crisis. I’m really not trying to be cute or to play any sort of trick, Aslund himself openly states that there has been a “stunning expansion.”
Manuprāt, "of where it was before the financial crisis" ir tieši 2007. gads nevis 2005. gads, jo tas ir pirmskrīzes augstākais punkts. Turklāt arguments nemainās, nomainot bāzes periodu no 2007 uz 2005, tāpat Latvija paliek viena no tikai dažām ES valstīm, kas jau šobrīd sasniegusi rūpniecības izlaides pirmskrīzes maksimumu.
Labdien,
Rūpniecības dati tiešām izskatās jauki ... bet palasot citu cilvēku komentārus par bezdarba līmeni un minimālajām algām, kā arī ņemot vērā manu personīgo pieredzi ar banku ļoti pasīvo kreditēšanas vēlmi mazo un vidējo uzņēmumu sektorā ... man personīgi rastos sekojoši jautājumi:
1) Vai ir iespējams kaut kur redzēt datus kur ražošanas pieaugums pēdējos gados tiek samērots ar valsts ārējo parādu? Respektīvi, vai ražošana pieaug proporcionāli valsts ārējā parāda pieaugumam pēckrīzes periodā ...
2) Vai jūs variet ieteikt informācijas avotus, kuros būtu redzams tieši kādas industriālās sfēras veido šo mūsu kopējo rūpniecības līkni? Ļoti interesanti būtu saprast, kas tad tieši ir tie spēki, kas šobrīd stutē mūsu ekonomiku.
Labdien, Daini!
Paldies par komentāriem. Attiecībā uz 2) daļu – kādu laiciņu atpakaļ rakstīju tepat makroekonomika.lv rakstu par Latvijas apstrādes rūpniecību:
http://www.makroekonomika.lv/apstrades-rupnieciba-latvija-joprojam-neno…
Tajā rakstā gan nav ietverti jaunākie skaitļi, taču situācija apstrādes rūpniecības struktūras ziņā nav būtiski mainījusies. Protams, ka galvenokārt pēdejā laikā Latvijas apstrādes rūpniecības izlaides pieaugumu ir virzījusi kokapstrāde un metālu ražošana/gatavo metālizstrādājumu ražošana, taču priecē tas, ka ir pazīmes, kas liecina, ka apstrādes rūpniecības diversifikācijas pakāpe jau tuvākajā nākotnē pakāpeniski pieaugs. Agri vai vēlu pēc pagara stagnācijas perioda (ko noteica vājš iekšējais pieprasījums) sāks atkopties pārtikas rūpniecība, pēc ilgāka pārtraukuma arī ķīmiskā rūpniecība uzrāda pozitīvus pieauguma tempus. Priecē arī tas, ka atsevišķos mēnešos arī līdz šim mazāk nozīmīgākas apstrādes rūpniecības nozares uzrāda vērā ņemamu pieaugumu. Tā laiku pa laikam "izšauj" transportlīdzekļu ražošanas nozare, elektonisko iekārtu ražošana, mehānismu un iekārtu ražošanas nozare un citas.
Kokrūpniecības un metālapstrādes nozares spēja pirmās atkopties no krīzes gan pateicoties iepriekš veiktajām investīcijām, gan arī spēcīgām ārējam pieprasījumam. Taču pārējās nozarēs bija vērojama mērena stagnācija. Šobrīd jau var teikt, ka ražošanas jaudu noslodze arī vairākās citās nozarēs ir tuvu vēsturiskajiem maksimumiem, kas nozīmē, ka nepieciešamas investīcijas, lai to palielinātu. Jā, banku kreditēšanas politika joprojām ir mēreni piesardzīga, taču arī pašas bankas uzsver, ka kredīti labiem un stabiliem projektiem tiek doti un tiks doti arī turpmāk. Tādēļ jau šobrīd nefinanšu investīciju statistikā ir redzams, ka pieaug veikto investīciju apmērs arī pārējās apstrādes rūpniecības nozarēs. Papildus tam noteikti ir jāņem vērā tas, ka tuvojas noslēgumam ES fondu apguves periods, kas ievērojami palielina pieejamos finanšu līdzekļus dažādu u/d atbalsta mehānismu formā (var paskatīties LIAA mājas lapu, kurā minētas vairākas aktivitātes šajā ziņā).
Ja gribas pašam padarboties ar skaitļiem, tad šeit ir saite uz oficiālo statistiku CSP:
data.csb.gov.lv/Dialog/varval.asp?ma=RU0130c&ti=RU13%2E+APSTR%C2DES+R%DBPNIEC%CEBAS+PRODUKCIJAS+IZLAIDE+UN+APGROZ%CEJUMS+NOZAR%C7S+PA++CETURK%D0%D2IEM+%28t%FBkst%2E+Ls%3B+%25%29&path=../DATABASE/rupnbuvn/%CEstermi%F2a%20statistikas%20dati/R%FBpniec%EEba/&lang=16
Tāpat, lai izprastu notikumus apstrādes rūpniecībā, var palasīt ikmēneša komentāru par apstrādes rūpniecības veiksmēm vai neveiksmēm. Šīs mājas lapas augšpusē nospiežot izvēlni "apstrādes rūpniecība" būs pieejami visi raksti par šo tēmu.
Veiksmi turpmākajā izziņas procesā!
Labdien, Daini!
Ārējā parāda dati pieejami šeit: http://statdb.bank.lv/lb/Data.aspx?id=69
Bruto ārējā parāds latu izteiksmē saglabājies 2007. gada līmenī (ap 20 mljrd. Ls), jo valsts parāda pieaugums kompensējis privātā sektora parāda kritumu. Savukārt attiecībā pret IKP kopš 2010. gada bruto ārējais parāds sācis mazināties – no 165% (2010. gada beigās) līdz 145% (2012. gada 1. ceturksnī). Neto ārējam parādam (kas ir bruto parāds mīnus ārvalstīs esošie aktīvi) jau kopš 2008. gada ir tendence samazināties (no 9.2 mljrd. Ls jeb 57% no IKP 2008. gada beigās līdz 6.2 mljrd. Ls jeb 42% no IKP 2012. gada 1. ceturksnī).
Šāds parāda samazinājums pie augošas rūpniecības un eksporta vienlaicīgi nozīmē, ka parāda apjoms pret eksporta ienākumiem ir būtiski samazinājies. Šī attiecība pret eksporta ienākumiem neto parāda gadījumā 2008. gada beigās bija 136%, bet 2012. gada 1. ceturksnī 72%.
Patiesībā, strīdēties par taupības politikas pareizību vai nepareizību nozīmē ignorēt problēmas patieso cēloni - uz parādiem balstītas naudas sistēmas dabu. Lai kāds arī nebūtu ekonomiskais pieaugums un kreditēšanas politika, pie šādas naudas sistēmas krīzes ir neizbēgamas. Cēlonis ir sekojošs: visa apgrozībā esošā nauda ir kredīti, un tātad atdot visus parādus līdz galam principā nav iespējams; taču ir iespējama situācija, kad parādi kādu laiku tiek atdoti gandrīz visi, jo jauno aizņēmumu pamatsummas nosedz tekošajā brīdī atdodamo maksājumu summu. Šo periodu sauc par "treknajiem gadiem" jeb burbuļa pūšanu; tam neizbēgami seko krīze, kad atdodamās naudas daudzums stipri pārsniedz caur kredītiem apgrozībā nonākošās daudzumu, un daudziem ir jābankrotē, atdodot visu, kas pieder. Eksponenciālā funkcija ir nepielīdzama, bezgalīga izaugsme principā nav iespējama, jo reālajai pasaulei ir ierobežojumi.
Krīzes pārvarēšanas vienīgā pareizā stratēģija ir tā, kas ļauj samazināt parādu nastu jebkādā veidā. Visi pārējie risinājumi, kas parādu nastu palielina, ilgtermiņā nav vairs nekādi risinājumi, jo šodienas parādu problēmu risina ar vēl lielāku nākotnes parādu problēmu, vai arī uz iedzīvotāju dzīves kvalitātes un valsts resursu (izpārdošanas) rēķina.
Nenotiek nekāda Latvijas nomelnošanas kampaņa, mēs esam pārāk nenozīmīgi paši par sevi. Drīzāk, notiek viedokļu apmaiņa, kur Latvija ir eksperimenta dzīvnieciņa lomā, un vērotāji strīdas, kas īsti notiek - īsta atveseļošanās vai īslaicīga samaņas atgūšana.
Labāks risinājums par taupību būtu bijis denominēt visus parādus latos un tad nākamajā dienā latu devalvēt. Tā varētu tikt vaļā no lielākās parādu daļas, tos vienkārši neatdodot. Diemžēl, neesam pietiekoši spēcīga valsts, lai varētu tā izdarīt - skandināvu bankas, kas šo zemi uzskata par savējo, to nekādi nepieļautu.
Pēdējos gados pasaule pamazām sāk apjēgt, ka esošā finansu sistēma mūs visus ved sabrukuma virzienā. Viens labs avots ir http://www.positivemoney.org.uk - palasiet, tur izsakās visai cienījami un banku aprindās pazīstami cilvēki. Es esmu tikai cilvēks no malas, man var arī neticēt :)