Lauksaimniecībā iet grūti, bet bez tās arī nevar

DNB barometra apkopotajā informācijā par respondentu viedokļiem saistībā ar lauksaimniecību Latvijā uzmanību piesaistīja divi rādītāji. Tie ir "visu gribu darīt pats" un vai Latvijā vispār vajag attīstīt lauksaimniecību.

Visu daru pats

Respondenti aptaujā pauda viedokli, ka lauksaimniekiem pašiem būtu jāpārstrādā sava produkcija gatavos produktos (52%), pašiem tā jātirgo (49%), kā arī jāstiprina kooperācija, jāpievienojas kooperatīviem (45%). Šī atbilde ir ļoti interesanta, jo tā atklāj pāris nianses mūsu sabiedrības domāšanā.

Zinot šā brīža aktualitātes lauksaimniecības nozarē, proti, likstas saistībā ar piena iepirkuma cenu, nav grūti izspriest, no kurienes "aug kājas" secinājumam, ka lauksaimniekam pašam būtu jāpārstrādā sava produkcija gatavos produktos. Medijos klaiņo informācija, ka zemnieks subsidē visu neefektīvo piena pārstrādi un, protams, ka pirmā intuitīvā doma, kā to risināt, ir ierosinājums lauksaimniekam pašam saražoto produkciju pārstrādāt.

Šāda atbilde savā ziņā ilustrē latvieša dzīvesveidu, kas ir tendēts kļūt par "cilvēku-orķestri" – pašam ražot, pašam pārdot, pašam rūpēties par lopu labturību, pašam pārzināt bioloģiju, veterināriju un lauksaimniecības inženierijas jaunākos trendus, būt zinošam saimniecības finanšu pratībā, nodrošināt grāmatvedību, remontēt saimniecību, pašam cīnīties par piešķirto Eiropas Savienības (ES) fondu pārskatīšanu/palielināšanu, braucot uz Briseli un piedaloties piketos utt.

Šādu mūsu izturēšanās tendenci varētu attiecināt uz daudzām darba jomām, tas varētu būt skaidrojams ar mazas nācijas sindromu. Proti, lai efektīvi pastāvētu un nodrošinātu konkurētspēju, cilvēks ir spiests būt par ekspertu vairākās jomās, kamēr, piemēram, tajās valstīs, kur lauksaimniecība tiek pozicionēta kā efektīva, raksturojošais elements ir tieši ārpakalpojumu izmantošana un kooperēšanās, nevis cenšanās visu paveikt pašam. Piemēram, Dānijā saimniekošanu ļoti efektivizē kooperatīvu darbība; tai ir vairāk nekā 150 gadus ilga pieredze kooperatīvu veidošanā. Citas valstis ar sekmīgu kooperāciju darbību un ārpakalpojumu izmantošanu ir Somija, Nīderlande, Zviedrija [1]. Varbūt Latvijas gadījumā tieši jādomā, kā centralizēt dažādus ar lauksaimniecību saistītus pakalpojumus, kas varētu samazināt ražošanas izmaksas. Iespējams, ka respondentu atbilde, ka jāstiprina kooperācija, patiesībā ietver šo aspektu.

Latvijai lauksaimniecību vajag un vajadzēs

Otrs fakts, kas lika aizdomāties un tam arī piekrist, ir respondentu absolūtā vairākuma (97%) paustais uzskats, ka Latvijā ir nepieciešams attīstīt tādu tautsaimniecības nozari kā lauksaimniecība. Lai gan šobrīd atsevišķi lauksaimniecības sektori (piemēram, piensaimniecība, cūkkopība) ir nonākuši grūtībās, ir vērts pacīnīties, lai pārvarētu krīzi, nezaudētu šo nozari un nodrošinātu iespēju atsākt peļņu nesošu darbību nākotnē.

Latvijas lauksaimniecība ir salīdzinoši perspektīva nozare – gan tāpēc, ka ir gadiem krāta pieredze un latvietim ir attīstīts "lauksaimniecības nervs", gan tāpēc, ka Latvijas teritorijai ir laimējušies izdevīgi ģeogrāfiski apstākļi, auglīga zeme un saimniekošanai pateicīgi laikapstākļi. Turklāt ir daudz bioloģiski tīru lauksaimniecības platību, un vēl jo vairāk – vēl neapgūtas apsaimniekojamās zemes platības, kas šobrīd pasaulē kļūst par arvien aktuālāku jautājumu.

Lauksaimniecības nākotne pasaulē un Latvijā

Saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) aprēķiniem šobrīd pasaulē ar graudiem apsētās platības tiek izmantotas aptuveni 11% (1.5 miljardi ha) no kopējās zemes platības (13.4 miljardi ha) [2]. 11% izklausās maz, taču tas ir vairāk nekā trešdaļa (36%) no tās zemes platības, kas novērtēta kā piemērota lauksaimniecībai. Tātad atlikušas vien knapi divas trešdaļas teritorijas, uz kā kāpināt saražotās pārtikas apjomu.

Kas savukārt liek noskurināties, - tiek prognozēts, ka 2050. gadā iedzīvotāju skaits pasaulē sasniegs 9 miljardus, kas paģērēs par 70% vairāk pārtikas nekā pašlaik. FAO aprēķinājis, ka vairāk nekā četras piektdaļas no šī potenciālā pārtikas pieprasījuma nāksies izspiest no jau esošajām lauksaimniecības teritorijām [3]. Lai gan 2050. gads vēl ir tālu un gribas domāt, ka tas jau uz mums vairs neattieksies, tomēr patiesībā tas ir vien pēc 34 gadiem. Laiks skrien ātri, un tas pienāks nemanot.

Kas žēl, ka jau pie šā brīža esošā ēdāju skaita daudzas lauksaimniecības teritorijas pasaulē, jo sevišķi Ziemeļaustrumu Āfrikā, Dienvidāzijā, kā arī Rietumeiropā [4], jau pašlaik ir noplicinātas (daudzu gadu gaitā intensīvas saimniekošanas rezultātā). Tām ir samazināta biodaudzveidība, apdraudētas ekosistēmas, kā arī piesārņotas ūdens sistēmas. Tas viss ietekmē klimatu, kā rezultātā gadalaiku gaisa temperatūras mainās, tas savukārt veicina dažādas problēmas, piemēram, kaitēkļu daudzuma pieaugumu un dažādas slimības, līdz ar ko jāizmanto vairāk ķimikāliju, kas secīgi rada jaunas problēmas. Kopumā ir iespaids, ka pasaule riņķo pa arvien pieaugošu problēmu un izaicinājumu spirāli.

Atgriežoties pie Latvijas, saskaņā ar Zemkopības ministrijas pasūtīto pētījumu "Lauksaimniecības zemes izmantošanas novērtējums Latvijā"[5], mūsu valstī lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir aptuveni 2.3 milj. ha. No tiem apstrādāti  tiek 1.56 milj. ha un vairāk nekā 700 tūkst. ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir nekopta. Pētījumā secināts, ka aptuveni pusi no šīs nekoptās lauksaimniecībā izmatojamās platības varētu izmantot saimniekošanai. Kas vēl jo vairāk jauki, ka neizmantots potenciāls lauksaimniecības ražības palielināšanai ir zinātnes atklājumu sniegtās iespējas. Tas ir kā kauss, no kā varētu smelt un smelt. Piemēram, var izmantot globālās pozicionēšanas sistēmu, kas ļauj krietni efektīvāk apsaimniekot apsētās platības. Tātad nozares attīstībai ir vēl daudz neizmantota potenciāla.

Tomēr ne jau tikai merkantilu iemeslu dēļ ir vērts papūlēties, lai saglabātu lauksaimniecības nozari Latvijā arī nākotnē. Un arī pat ne estētisku iemeslu dēļ (lai gan ir tik jauki, dodoties ārpus pilsētas, vērot idilliskas lauku ainavas, ko rotā raibas govis, kas slinki laiskojas margrietiņu, sārtu magoņu un sanošu bišu ielenkumā). Lasot globālo organizāciju ziņojumus par degradētajām, piesārņotajām augsnēm un irigācijas sistēmām dažādās pasaules teritorijās un par to, kā augsnes un ekosistēmas apdraudējums kopumā turpināsies arī nākotnē, ir vērts saglabāt Latvijas lauksaimniecības nozari (un jo īpaši pacensties saglabāt to ilgtspējīgu un ekoloģiski tīru) arī tāpēc, lai, kaut vai, tīri prozaiski spriežot, nākotnē nodrošinātu paši sev tīru un veselīgu ēdienu, kas audzēts pašu zemē, nevis importēts.

Rezumējot lauksaimniecības tēma atgādina veco joku par vīrieti un čemodānu. Joku modificējot, varētu teikt, ka lauksaimniecība ir kā milzīgs un smags čemodāns – pastiept grūti, bet pamest arī negribas.