Makroekonomiskā politika. Kad Covid-19 būs pievārēts (kaut cik) – kas tālāk?

Bet neko nesolām. Jo makroekonomiskajā politikā pēc vīrusa apcīnīšanas nāks jauni pārbaudījumi, ne mazāki kā pašreiz – Latvijā tostarp, kā neiekrist augsta parāda lamatās, kas arvien sāpīgāk var atspēlēties nākamajās krīzēs. Par to ekonomikas gada apskatā izsakās arī Starptautiskās norēķinu bankas (Bank of International Settlements) ekonomisti. Ir vērts ieskatīties šajā centrālo banku domnīcas analīzē, jo, ja ne savādāk, izpratne par sakarībām mēdz radīt stabilāku izjūtu - kas pasaules ekonomiskajā būvē iet šreijā un kā labojams.

Nu jau ir vairāk nekā gads riņķī, kopš ekonomikas un finanšu norises diktē cīkstēšanās pret zināmo vīrusu. Veiksmīgā kārtā vairums valstu no Covid-19 pirmā viļņa saimnieciski atelsās labāk un sekas finansēs, attiecīgi, pārejošākas, nekā varēja gaidīt. Bet vīruss turpina izplatīties; atkopšanās aina stipri raiba kā valstu, tā nozaru starpā. Dāsns atbalsts uzņēmējiem, kas sniegts caur dažādām politikām, tos sargājis no ekonomikas lejupslīdes ļaunākajām sekām. Finansēšanās iespējas uzņēmējiem darītas vieglākas, bet reizē atbalstīts akciju, citu finanšu aktīvu cenu kāpumu, kas dažā labā gadījumā reālajā ekonomiskajā situācijā citādi grūti pamatojams.

Pandēmijai atlaižoties, izaicinājumi neies mazumā

Nākamajos 12 mēnešos daudzas valstis, šķiet, pakāpeniski atgūs noteikšanu vīrusa frontē. Ja tā, būs sākusies jauna pandēmijas fāze. Jārēķinās gan, ka tā izvirzīs jaunus, nebūt ne vieglākus pārbaudījumus. Lai gan vīrusa atplūdi turpinās mīties ar uzplūdiem, mājsēdes var sagaidīt retāk, ar vieglākiem ierobežojumiem. Tā vietā – būs ko lauzīt galvu par tādām tēmām kā iespējama uzņēmumu nespēja atmaksāt kredītus un darba spēka un kapitāla pārvirzīšana citviet.

Vairumā attīstīto ekonomiku, tas ir - valstīs ar augstu kopproduktu uz iedzīvotāju, daudzveidīgu eksportu, kas turklāt labi integrētas globālajā finanšu sistēmā -, stimuls, ko dod budžeta tēriņi un investīcijas, paātrinās atkopšanos.  Vairumā attīstības valstu šādas politikas atbalsta būs bijis mazāk. Pastarpināti tās gan būs ieguvējas no attīstīto valstu atkopšanās un turienes pieprasījuma pieauguma, bet, ja globālie finanšu tirgi pavājināsies, attīstības valstīm tas būs papildu pretvējš.

Vīrusa krīzē pasaule iekļuva vienlaikus, izkļūšana izrādās lēns un nereti grīļīgi nedrošs process.

Atbalsts īstermiņā: no vispārēja uz tēmētu. Un pakāpeniski.

Īstermiņā pandēmijas skarto mājsaimniecību un uzņēmumu atbalstīšana paliks valstiska prioritāte. Taču jāmainās veidam, kā to sniedz, pārejot no plašiem atbalsta pasākumiem uz tēmētām programmām. Un atšķirības valstu starpā – kad un cik spēcīgi katra tautsaimniecība atžilbs, nozīmēs, ka apstākļi politikas izvēlei arī būs katrai savi. Politikas veidotāji valstīs-atpalicējās to sajutīs skarbi.

Kas ārpus normas, normalizējams: bet vidējā termiņā

Stāsts ir par to, ka nepieciešams normalizēt monetāro un fiskālo politiku – abām nācies darboties krīzes jeb ugunsgrēka režīmā, liekot lietā arī netradicionālus darba rīkus. Kamdēļ tas vajadzīgs - lai ilgākā termiņā var atjaunot to drošības rezerves darbībām turpmāku krīžu reizēm. Šobrīd sasniegts līdz šim nepieredzēts atskaites punkts. No vienas puses – tēriņu pieaugums ekonomikā valdības pasākumu rezultātā - jeb fiskālā ekspansija - vietām uzdzinusi valdību parādus līmeņos, kas nav pieredzēti kopš Otrā pasaules kara beigām. No otras puses, ciktāl vien tas vēsturiski fiksēts, nominālās procentu likmes nekad nav bijušas tik zemas. Tas nozīmējis arī to, ka pie tik zemām likmēm, neskatoties uz augstām parāda līmeņa proporcijām, parāda apkalpošanas izmaksas ir vēsturiski zemas. Tas, ko saucam par parāda slogu, nekad agrāk nav licies spalvas svarā – kā pašlaik.

Ilgtermiņā divi mērķi, t.sk. dabūt rādītājus atpakaļ skalā

Ekonomiskās politikas veidotājiem pastarpēm jāspēj neizlaist no acīm ilgtermiņa mērķus. Viens ir jau pieminētā pakāpeniskā normalizācija, lai monetārā un fiskālā politika, tiklīdz apstākļi pieļauj, atgūst normālas rīcības telpu vai amplitūdu. Pašlaik tās darbojas ārpus ierastās skalas. Otrs, abas šīs politikas iestūrēt situācijā, kurā to darbība ir mazāk savstarpēji atkarīga, nekā pandēmijas ieskaņā.

Smagākais uzdevums šinī ziņā būs monetārās politikas pārorientēšana atpakaļ uz ilgtermiņa mērķiem.

Tas tikai izklausās vienkārši. Šāds kvests ietver smagus nosacījumus. Virzi ekonomiku uz spēcīgāku izaugsmi, bet tā, lai tā ir noturīga un reizē normalizējas monetārās un fiskālās politikas saspēle. Pa ceļam iespējami eleganti tiec galā, ja starp tām saveidojas kādi saspriegumi, neskatoties uz pandēmijas mantojumu: augstāku valsts parādu, zemākām procentu likmēm un centrālo banku bilancēm, kas pieaugušas.

Vai normalizācija izdosies – nav droši pasakāms

Nevar arī atslābt un sagaidīt, ka šāda normalizācija garantēti notiks. Gadi neilgi pirms Covid-19 krīzes ir tam laba ilustrācija. Pirms pandēmijas maz bija tādu centrālo banku, kurām bija izdevies pacelt monetārās politikas procentu likmes no superzemajiem līmeņiem, kas valdīja tūdaļ pēc lielās finanšu krīzes2007.-2008.gadā. To nebija spējušas arī valstis, kuras pastarpēm piedzīvoja garu ekonomikas izaugsmes periodu un zemu bezdarbu. Daudzu attīstīto valstu centrālo banku bilances turpināja augt, sasniedzot pēckara rekordus. Arī valstu parādi tika audzēti – līdz pieteicās pandēmija un uzskrūvēja tos vēl augstāk.

Kāpēc šis negals nebeidz turpināties: trīs iemesli

Viens no iemesliem, kāpēc abu šo politiku normalizācija rit tik smagi un staigni - te saskaramies ar "intertemporāliem kompromisiem", kā secina analītiķi. Atšifrēsim. Normalizācija nenāks par velti, to pavadīs kopumā zemāka izaugsme un augtāks bezdarbs. To sajutīsim konkrēti un neko neatliekot. Savukārt, ieguvumi no normalizācijas ir mazāk taustāmi un rezultēsies vien nākotnē, t.sk. kad fiskālajai un monetārajai politikai būs vairāk rīcības telpas, atvēziena, lai pretdarbotos nākamajai ekonomikas lejupslīdei.

Paradoksālā kārtā šo pretrunu visasāk izjūt tieši attīstītās valstis. Politikas veidotājiem te ir brīvākas rokas atlikt normalizāciju, lai novilcinātu garantēti nepatīkamo seku iestāšanos. Attīstības valstīs, savukārt, jārēķinās, ka finanšu tirgi parasti ir maziecītīgi, ja sadilst politiku reakcijas telpa – tā teikt, griesti metās pavisam zemi. Tās tad drīzāk piemeklēs pretēja ķibele: priekšlaicīga jostu savilkšana par spīti joprojām vājai ekonomikai.   

Otrs iemesls izriet no ekonomiskās situācijas. Ideālā gadījumā, ja ekonomika atlieks plecus un inflācija veselīgi pakāpsies, tas normalizāciju veicinās. Bet ģenerēt noturīgu inflāciju ir izrādījies ārkārtīgi grūti, attīstītajās valstīs it sevišķi, kur tā stūrgalvīgi atpaliek no mērķa līmeņiem. Lai gan apjomīgās fiskālā atbalsta programmas virknē valstu inflācijai turpmākajos gados varētu likt pakāpties, bet novērojumi rāda, ka tas drīzāk sagaidāms attīstības zemēs. Normalizācija varētu vieglāk veikties tām centrālajām bankām, kuras vairāk fokusējas uz tautsaimniecības potenciālu un finanšu nesabalansētību un vairāk ir gatavas pieciest inflāciju zem vēlamās, kamēr vien inflācijas gaidas ilgākam periodam turas labi noenkurotas. Bet arī ar visu to – ja inflācija ne sitama nav atdabūjama vēlamā līmenī, tad iezīmējas robeža, kurai centrālās bankas pāri nevar tikt, savus pašreizējos inflācijas mērķus neapdraudot.

Trešais iemesls. Ja normalizāciju atliek, ir laika robeža, kurai pārkāpjot, process kļūst vēl grūtāk īstenojams. Ja monetārā politika turpina strādāt ekonomiku atbalstošā režīmā ar mērķi atbalstīt fiskālu konsolidāciju, tas var radīt tālākas finanšu nelīdzsvarotības privātajā sektorā. Ņemot vērā, cik zemas ir parāda apkalpošanas izmaksas, tas var veicināt tālāku valsts parāda pieaugumu. Kā vienā, tā otrā gadījumā tautsaimniecības kļūst jutīgākas uz augstākām procentu likmēm.

Izstūrēsi? Rēķinies, trase - specifiska

Abpusējā vajadzība normalizēt monetāro un fiskālo politiku izvirza stipri specifiskas problēmas. Procesa gaitā normalizācija vienā jomā var pati par sevi sarežģīt normalizāciju otrā.

Fiskāla konsolidācija, lai cik tā nepieciešama, bremzēs ekonomikas aktivitāti un veselīga inflācijas līmeņa atjaunošanu, mazinot izredzes, ka normalizēties varēs monetārā politika.

Tepat jāpiebilst - paaugstinot procentu likmes, kad tā pieaudzēti valstu parāda apjomi, lielāks top apjoms, kas jācērpj budžetā. Valstu parādi faktiski jau šobrīd ir ārkārtīgi vārīgi uz apkalpošanas izmaksu kāpumu.

Te nebija jāsaka "domādams neizdomāsi"

Normalizācijas gaitā monetārās un fiskālās politikas mērķi var saiet krustdūrienā, radot saspriegumus. Apskata autori situāciju nodēvē par “fiskālās dominances” rēgu – kad monetārā politika nespēj ierobežoties - pievilkt sev grožus - fiskālu ierobežojumu dēļ. Šo ķibeli izsauc valstu parādu jutīgums pret procentu likmju kāpumu. Te ir divi iespējami ierosinātāji: ekonomiskie apstākļi un politekonomiska rakstura spiediens.

Fiskālā dominance ekonomisko apstākļu dēļ nozīmē, ka augstākas procentu likmes ekonomiku skartu tik smagi, ka centrālā banka nespēj saņemties uz stingrāku politiku pat tad, kad tas vēlams.

Klasisks piemērs tam ir reizes, kad inflācijas iegrožošanai attīstības valstīs tiek celtas procentu likmes, bet tā blakne ir valdības maksātspējas pasliktināšanās: tas izsauc kapitāla panisku bēgšanu, valūtas vērtības kritumu un, gala beigās, pat augstāku inflāciju. Kas domāts ar politekonomisku spiedienu? Valdība spiež centrālo banku novirzīties no tās uzdevumu pildīšanas, lai valdībai nesadārdzinās aizņemšanās. Fiskālā dominance ir lielāks risks valstīs, kuru maksātspēja jau ir pavāja.

Daudz ko izšķirs pareizi darba rīki

Labi, kur tad meklēt zālītes?

Ja jūsu gadījums ir valdība, kas griež rokas centrālajai bankai, stipriniet tās autonomiju. Ja nelaimes sakne ekonomiskajā situācijā, tur pat neatkarīga centrālā banka var būt spiesta turēt likmes zemas, un vienīgā palīdzība – budžeta konsolidācija. Rītdienas profilaksei- lolojiet un uciniet politikas, kas ļauj ekonomikai augt, bet neprasa atvieglotus monetārās politikas nosacījumus vai papildu stimulēšanu no budžeta. Konkurētspējīgas un elastīgas ekonomikas vārdā jāveic strukturālas reformas un jāizmanto budžeta līdzekļu pāradresēšanas iespēja, reaģējot uz pandēmijas rosinātām pārmaiņām. Neizbēgami vajadzīgais pandēmijas laika atbalsts mājsaimniecībām un uzņēmumiem vietām nācis uz valsts investīciju rēķina – reizē ar uzlabošanos ekonomikā tās atjaunojamas.

Ekonomiskā izaugsme nedrīkst būt pilnībā atkarībā no politiku atbalsta vien.

Pat ja nozaru dalījumā ierobežojumu atcelšana ļaus atgriezties pie pirmspandēmijas kārtības, jārēķinās, ka tās ieviestās pārmaiņas nepazudīs, t.sk. plaši izmantots attālinātais darbs, mazumtirdzniecība internetā. Atsevišķās uzņēmējdarbības jomās tas cels inovāciju tempu un ieguldījumus un skars pašus uzņēmumus, aktīvu klases, t.sk. komercplatības un finanšu pakalpojumus, pirmkārt, digitālos maksājumus. Politikas veidotājiem svaigā pieejā iespēja rādīt piemēru ar pāreju uz zaļu enerģētiku, kas vairākās valstīs jau iestrādāts budžetu plānos.

Tikmēr Latvijā

Arī Latvijā minētie fiskālās un monetārās politikas pasākumi ir makroekonomiskās politikas pamatā. Covid-19 krīzes ietekmē ir pieaudzis vispārējās valdības parāds no 37% 2019. gada beigās līdz 43.5% 2020. gada beigās, un atbalstošā Eirosistēmas monetārā politika ir atbalsojusies Latvijas finanšu sistēmā gan tiešā, gan netiešā veidā.

Jaunākie pētījumi par Covid-19 vīrusa dzīvotspēju un pielāgošanos rāda, ka tas viegli nepadosies, tomēr to iegrožot un ar to sadzīvot spēsim. Līdz ar to arī atbalsta pasākumiem pie nākamajiem vīrusa uzliesmojumiem jākļūst arvien mērķētākiem – visvairāk skartākajām nozarēm.

Tāpat ir jāapzinās, ka vīruss varētu būt sabiedrības uzvedības un paradumu modeli mainījis pamatos - notikušas strukturālas pārmaiņas, piemēram, par ikdienas normu kļuvusi iepirkšanās internetā, strādāšana un apmācību vai semināru rīkošana attālināti. Tas liks komersantiem, kas saistīti ar šīm jomām, pārkārtot savu tālāko darbību.

Tomēr arī Latvijas makroekonomiskās politikas veidotājiem ir svarīgi ņemt vērā Starptautisko norēķinu bankas ieskicētos izaicinājumus. Proti, veidot Latvijas fiskālo politiku tā, lai neiekristu augsta parāda lamatās, kas arvien sāpīgāk var atspēlēties nākamajās krīzēs. Lai saglabātu konkurētspēju, Latvijai jāizmanto krīzes jau iezīmēti un tās paātrināti virzieni - digitālā ekonomika, caurviju prasmju attīstīšana mācībās un mūžizglītība.

*Latvijas situāciju raksturoja Latvijas Bankas ekonomiste Dace Bērziņa.