Mēģinot izrauties no stagnācijas purva. Ko darīt Eiropai?

Eirozonas ekonomikā gaidāma vāja izaugsme

Eiropas Centrālā banka (ECB) prognozē, ka eirozonas reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaugs par 0.8 % 2024. gadā, 1.3 % 2025. gadā un 1.5 % 2026. gadā. Inflācija ir stabilizējusies un ir tuvu ECB mērķim (2 %). Tiek prognozēts, ka tā mazināsies no 2.5 % 2024. gadā līdz 2.2 % 2025. gadā un 1.9 % 2026. gadā.

Neskatoties uz pēdējo gadu grūtībām, eirozonas darba tirgus izrādījies pārsteidzoši noturīgs – bezdarbs joprojām ir vēsturiski zemā līmenī, un nodarbinātības līmenis turpina pakāpeniski pieaugt. Kāpj arī atalgojums.

Gaidāms, ka mājsaimniecību pirktspēja, kas jau ir pārsniegusi līmeni (1. attēls), kas bija pirms straujā inflācijas kāpuma līdz ar pandēmiju, veicinās vietējo patēriņu. Tomēr uzņēmumu investīcijas kavē ilgstošā nenoteiktība un augstās finansēšanas izmaksas.

Sagaidāms, ka līdz 2026. gadam šie apstākļi uzlabosies un mazas inflācijas un pirktspējas atkopšanās balstīts atkopsies privātais patēriņš, pieaugs investīciju aktivitāte, kā arī valsts ieguldījumi zaļo un digitālo sektoru attīstībā palīdzēs uzņēmējdarbības aktivitātei.

Pēc pandēmijas skaidri iezīmējas krasas atšķirības Eiropas un ASV izaugsmē

Eiropa atpaliek no saviem globālajiem konkurentiem, galvenokārt – ASV. Īpaši strauji izaugsme Eiropā un ASV atšķīrusies kopš pandēmijas. Eirozonā darba ražīgums uz nostrādāto stundu pieauga tikai par 0.6 %, savukārt ASV tas sasniedza ievērojamu 6 % pieaugumu [1]. Šīs atšķirības ietekmēja vairāki faktori. Būtiskākie no tiem – ekonomikas strukturālās atšķirības, enerģijas krīzes ietekme un pandēmijas krīzē pieņemtie lēmumi.

ASV ir lielāki uzņēmumi, un to ieguldījumi jaunākajās tehnoloģijās ir augstāki nekā eirozonā, tas paātrina produktivitātes kāpumu. Turklāt arī ASV darba tirgus ir elastīgāks, ļaujot uzņēmumiem ātrāk pielāgot nodarbinātības līmeni atbilstoši ekonomikas izmaiņām. Tas nozīmē, ka ekonomikas lejupslīdes laikā uzņēmumi var samazināt darbaspēku, bet izaugsmes periodos ātri to palielināt, tādējādi uzturot augstāku produktivitāti.

Eiropas industrijas smagi cieta no augstām enerģijas cenām, īpaši pēc Ukrainas krīzes. ASV, kurai ir lielāka enerģētiskā neatkarība, no šīs problēmas lielā mērā izvairījās. 
Eiropa pandēmijas laikā īstenoja dažādas dīkstāves programmas, lai mazinātu risku, ka iedzīvotāji paliek bez iztikas līdzekļiem. Valsts kompensēja iedzīvotājiem negūtos ienākumus un ļāva saglabāt darba vietas, kā rezultātā vēl šobrīd dažviet notiek darbinieku pieturēšana, pat ja ekonomiskā darbība nav atgriezusies un uzņēmumi nestrādā pilnā kapacitātē. Turklāt 2022. gadā Krievijas iebrukums Ukrainā būtiski iedragājis Eiropas energointensīvās industrijas.

Turpretim ASV, uzņēmējdarbībai apstājoties uz pandēmijas ierobežojumu laiku, darbinieki tika atlaisti un tad, ekonomiskajai aktivitātei atsākoties, pieņemti atpakaļ. Turklāt vienlaikus iedzīvotāji saņēma būtisku finansiālo atbalstu no valsts. Tā ekonomika spēja noturēt pieprasījuma līmeni un ātri novirzīt darbiniekus prom uz produktīvākiem uzņēmumiem.

Eiropa atpaliek jauno tehnoloģiju ieviešanā

Eiropa ekonomikas produktivitātes kāpumā atpaliek jau vairākus gadu desmitus. Pēdējos gados redzamais Eiropas valstu attīstības lēnums uz citu valstu fona pievērsis šim procesam pastiprinātu politiķu uzmanību. Pēdējos mēnešos būtisks diskusiju temats ir bijušā ECB prezidenta Mario Dragi ziņojums par Eiropas konkurētspējas atjaunošanu. Viedokļi par nepieciešamo rīcību dalās, bet diagnoze gan ir skaidra – Eiropa ir iestigusi stagnācijas purvā un turpina zaudēt globālās pozīcijas.

Pēdējo gadu satricinājumi izgaismojuši dziļas strukturālas problēmas Eiropā. Kopš 2009. gadā piedzīvotās globālās finanšu krīzes reālie mājsaimniecību ienākumi uz vienu iedzīvotāju ASV pieauguši gandrīz divreiz straujāk nekā Eiropā, īpaši strauji plaisa veidojas pēdējo piecu gadu laikā, kopš Covid-19 pandēmijas (2. attēls). Plaisas iemesls ir augstāka produktivitātes izaugsme ASV, kas savukārt noved pie augstākiem mājsaimniecību ienākumiem, jo lielāka darba efektivitāte ļauj maksāt augstākas algas un veicina ekonomikas izaugsmi.

Ir būtiski analizēt ne tikai kopējo IKP pieaugumu, bet svarīgi, kas ir izaugsmes virzītājspēks. Ja ekonomikas izaugsme balstās uz produktivitātes kāpumu, tas nozīmē, ka valsts spēj iegūt vairāk no esošajiem resursiem. Piemēram, tehnoloģiskais progress, digitalizācija un inovācijas var ievērojami uzlabot ražošanas procesus, paaugstinot izlaides apjomus bez papildu darbaspēka ieguldījumiem. Tas var samazināt izmaksas, palielina konkurētspēju un uzlabo dzīves līmeni.

Produktivitātes uzlabošana ir izšķiroša Eiropai, arī lai sasniegtu tās ilgtspējas mērķus. Augstāka produktivitāte ļauj efektīvāk izmantot resursus, samazinot ietekmi uz vidi un atbalstot pāreju uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku. Augstāka produktivitāte arī veicina inovācijas ilgtspējīgās tehnoloģijās un praksēs, kas ir būtiskas, lai risinātu klimata pārmaiņu un vides degradācijas problēmas. Turklāt produktivitātes pieaugums stiprina ekonomisko noturību, nodrošinot finansiālo kapacitāti ieguldījumiem ilgtspējīgā infrastruktūrā un sociālajās programmās, tādējādi garantējot taisnīgu un iekļaujošu pāreju visiem iedzīvotājiem.

ECB savā novērtējumā norāda, ka ilgstošā eirozonas atpalicība no ASV skaidrojama ar lēnāku digitālo tehnoloģiju pielietojumu un mazākām sekmēm tirgus pakalpojumu un rūpniecības sektoros, īpaši informācijas un komunikācijas nozarē.

Atšķirībā no ASV, Eiropas Savienībā ieguldījumi joprojām koncentrējas uz jau attīstītām tehnoloģijām ar salīdzinoši zemāku izaugsmes potenciālu, piemēram, autoindustrijā, mašīnbūvē un ķīmiskajā rūpniecībā. Tās ir industrijas, kuras ir atkarīgas no tradicionālajām tehnoloģijām un nespēj strauji pielāgoties tehnoloģiskajām pārmaiņām pasaulē. Savukārt ieguldījumi digitālajā transformācijā Eiropā ir bijuši mazāki – saskaņā ar Eiropas konkurētspējas uzlabošanas plānu ap 70 % no visiem mākslīgā intelekta modeļiem kopš 2017. gada ir izstrādāti ASV, un lielāko daļu mākoņpakalpojumu ASV un pasaules tirgū nodrošina trīs ASV uzņēmumi, savukārt Eiropas lielākajam mākoņpakalpojumu operatoram ir tikai aptuveni 2 % tirgus daļa pašu mājās – Eiropā [2].

Pēdējā laikā Francija nostiprinājusi savu pozīciju kā Eiropas līdere digitālajā inovācijā – Francija investē mākslīgā intelekta attīstībā, valdība atbalsta dažādas inovāciju iniciatīvas un nodrošina spēcīgu atbalstu jaunuzņēmumiem. Programmas, piemēram, "France 2030" ir vērstas uz mākslīgā intelekta spēju attīstīšanu, būtisks valsts atbalsts tiek virzīts arī izglītības un pētniecības iniciatīvām Francijas augstskolās.

Soļi produktivitātes kāpināšanai

Saskaņā ar Mario Dragi Eiropas konkurētspējas uzlabošanas plānu Eiropai jāveic strukturālas pārmaiņas un jāmazina barjeras inovācijām un uzņēmumu attīstībai. Lai to panāktu, nepieciešams spert šādus soļus:

• jāpalielina ieguldījumi tehnoloģijās un pētniecībā; jāatvieglo jaunuzņēmumu attīstība un paplašināšanās Eiropā, lai mazinātu inovāciju plaisu; 
• jāiekļauj mākslīgā intelekta un citas tehnoloģijas tradicionālajās nozarēs; jāattīsta tehnoloģijas, piemēram, jāsadarbojas kopēju drošu mākoņpakalpojumu nodrošināšanā; 
• jāsamazina enerģijas cenas un to svārstīgums; jāuzlabo zaļo tehnoloģiju izmantošana, īstenojot kopīgu plānu dekarbonizācijai un konkurētspējai;
• jānodrošina piegādes ķēžu stabilitāte un jāmazina atkarība no trešajām valstīm, palielinot Eiropas drošību un neatkarību; 
• jāpiedāvā mūžizglītības iespējas un jāatbalsta prasmju attīstība, īpaši tehnoloģiju jomā;
• jāsamazina birokrātija, jāvienkāršo regulējums un jāstiprina vienotais Eiropas tirgus, lai veicinātu uzņēmējdarbību. 

Tas, kādā Eiropā dzīvosim paši un mūsu bērni, lielā mērā būs atkarīgs no panākumiem Eiropas ekonomikas modernizācijā. Diagnoze ir skaidra, recepte izrakstīta, un tagad bumba ir Eiropas politiķu laukuma pusē.

[1] European central bank: The post-pandemic recovery – why is the euro area growing more slowly than the United States?

[2] EU competitiveness: Looking ahead - European Commission