Ne cepts, ne vārīts

Egita Arbidāne
www.makroekonomika.lv redaktore

Kad skolēns atnāk mājās no skolas, vecāki visbiežāk nebūs pārāk laimīgi ieraudzīt sava bērna liecībā atzīmi, kas tikko vien pārsniedz sekmības slieksni. Tāda viduvējības sajūta – ne cepts, ne vārīts. Šoreiz situācija ir mazliet citāda, jo šo pieticīgo vērtējumu mājās bērniem ir atnesuši viņu vecāki – gan potenciālie, gan esošie. Mācību priekšmeta nosaukums "Mana finanšu pratība".

Šos ne pārāk iepriecinošo ainu atklāja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) veiktais pētījums, kura rezultāti saka nepārprotamo: Latvijas iedzīvotājiem (18 - 79) ir zems finanšu pratības līmenis, tas novērtēts ar 20,6 punktiem no 99. Šajā pirmajā FKTK veiktajā pētījumā piedalījās 1009 respondenti. Gada beigās plānots šos datus salīdzināt arī ar citām OECD valstīm, līdz ar to varēsim uzzināt, kā izskatāmies uz citu pasaules valstu fona. Kamēr šis pētījums vēl top, atgriežamies pie jau uzzinātā.

Labāko novērtējumu jeb gandrīz astotnieku esam nopelnījuši savu privāto finanšu plānošanā, uzkrājumu veidošanā (5.1), esam diezgan slikti informēti par e-drošību (3.3) un finanšu pakalpojumiem (1.9). Diemžēl tajos finanšu pratības rādītājos, kuros jādomā ilgtermiņā, esam pamanījušies iegūt pat negatīvu rezultātu: mūsu izpratne par kredītiem ir novērtēta ar -0.2 punktiem un pensiju veidošana -0.5 punktiem.

Dati liecina, ka mums vēl ir, kur augt, jo pašlaik apgūstam tikai pamatu pamatus. Atgādināšu, ka Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības stratēģijā 2014.-2020. noteiktie trīs galvenie mērķi, uz ko tiekties, ir:

1) Finanšu plānošanas un uzkrājumu tradīciju veidošana;

2) Finanšu pakalpojumu vides integritāte – izpratne par finanšu pakalpojumu būtību;

3) Sabiedrības finansiālā ilgtspēja un attīstība – zināšanas par tirgus ekonomiku, monetāro politiku, spēja izvērtēt ekonomiskos procesus valstī, t.sk. dažādus ekonomiskās izaugsmes scenārijus.

Ko ābele zina par savu ābolu un vai vispār grib zināt?

Privātpersonu finanšu institūta (Swedbank) 2013. gadā veiktā pētījumā secināts, ka 70% bērnu savus vecākus uzskata par prasmīgiem naudas lietās, un nākotnē plāno ar naudu rīkoties tieši tāpat vai līdzīgi. Tas ir tikai dabiski, ja vecāki cer, ka bērni no viņiem mantos tikai labos paradumus, bet ne kļūdas. Bet realitāte ir atšķirīga – kļūdas atkārtojam no tēmas uz tēmu, no paaudzes uz paaudzi. 2014. gadā Latvijas Universitātes (LU) veiktajā pētījumā par 6 līdz 12 gadus vecu bērnu finanšu lietpratību teikts: "Finanšu lietpratība un naudas aprite mājsaimniecībā ir gana neērts temats Latvijas sabiedrībā, par ko cilvēki ne vienmēr vēlas runāt un dalīties pieredzē." Tas pierāda vien to, ka paši vecāki nejūtas pietiekami pārliecināti par savām zināšanām, ir pārāk aizņemti, nenovērtē šo zināšanu lomu vai arī uzskata, ka ar izglītošanu ir jānodarbojas tikai skolai.

Interesants secinājums šajā pašā LU pētījumā ir arī šis: "Vecāki bērnu zināšanas par finanšu lietpratību vērtē līdzīgi kā savas, tomēr vienlaikus uzsver savu zināšanu pārākumu – pamatojot to ar nepieciešamību zināt vairāk nekā bērni. Tas ir pretrunā ar pētījumā novēroto, proti, bērnu zināšanas finanšu lietpratībā, kā arī viņu ieinteresētība krietni pārsniedz vecāku gaidas un izpratni, tātad – vecāki domā, ka bērni zina daudz mazāk, kā viņi patiesībā zina." To var ilustrēt arī ar veco labo ekonomikas aksiomu, ja ir pieprasījums, jābūt arī piedāvājumam. Vien atliek jautājums, kas šo piedāvājumu nodrošinās – vecāki? Ārpusklases nodarbības? Skola? Pašmācība? Dzīve?

Par krīzes izslaucīšanu no galvas

Gan jau lielākai daļai jau sen skaidrs, ka piecgades plāna nav un nebūs un ar standarta izglītību mūsdienās vairs sen nepietiek. Kamēr neorientējamies paši savā makā, arī ar citu ekonomikas procesu izprašanu būs nopietnas grūtības. Kāpēc tas ir svarīgi? Esam prasmīgi jostu savilkšanas meistari, bet nezinām, ko darīt tad, kad paliek mazliet labāk. Šis jautājums apskatīts arī iepriekšminētajā LU pētījumā: "Latvijas mājsaimniecības ir piemērotas izdzīvošanai krīzes situācijās, taču iegūtā pieredze un zināšanas neder, lai veicinātu ekonomikas augšupeju."

Šoreiz liksim mierā valsti un skatīsimies, ko paši varam darīt lietas labā jeb paliksim pie grūtākās izvēles – pašmācības. Ja gribēsim tikt līdzi laikam un tā vajadzībām, skolā un ģimenē neiemācītos robus nāksies apzināties un apgūt pašiem. Mūžizglītībai ir tā pozitīvā iezīme, ka to nevar uzsākt ne par agru, ne vēlu – pareizais laiks ir tikai viens, un tas ir tagad.

Latvijas Komercbanku asociācija ir apkopojusi vērtīgus bezmaksas interneta avotus finanšu zināšanu papildināšanai. Lai jums nebūtu pārsteigums un komentāros nevajadzētu liekti tērēt "tinti", ka šajā lapā nomācošā vairākumā ir komercbanku radītie produkti, atgādināšu, ka šādu vietņu izveidošana un uzturēšana ir liels un darbietilpīgs process. Pašlaik tas ne kuram katram Latvijā ir pa spēkam. Acīmredzami Latvijas komercbankas ir pamanījušas, ka ne visi to klienti izprot parakstītā līguma otrā pusē uzdrukāto, bet paprasīt "ko tas nozīmē" ir kauns.

Izmantotie avoti:

1. FKTK finanšu pratības indekss
2. Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības stratēģija 2014-2020
3. Jaunieši un nauda
4. Pētījums par 6 līdz 12 gadus vecu bērnu finanšu lietpratību un tās veicināšanu