Pagrieziena punkts ir tuvu – ECB Padome drīz sāks mazināt procentu likmes

Sāksim ar prognozēm. Eirozonā inflācija kļūst arvien lēnāka un tuvojas 2 % mērķim; vārgums ekonomikā ir ievilcies, un arī šogad strauju izaugsmi neredzēsim; lai gan darba tirgū redzams neliels atslābums, darba tirgus joprojām ir spēcīgs un bezdarbs ir vēsturiski zemos līmeņos; algu kāpums ir straujāks par cenu kāpumu, un iedzīvotāju pirktspēja pamazām atgūstas no inflācijas šoka.

Skaitļu izteiksmē tas izskatās šādi[1]. Februārī inflācija eirozonā atkāpās līdz 2.6 %. Latvijā tā bija vien 0.6 %. Dabasgāzes cenas gada sākumā ir būtiski zemākas par prognozēto un ir viens no iemesliem, kāpēc inflācijas prognoze eirozonai šim gadam tika samazināta uz 2.3 %. Tas nozīmē, ka jau gada otrajā pusē inflācija eirozonā varētu pietuvoties 2 %. Prognoze 2025. gadam un 2026. gadam ir attiecīgi 2.0 % un 1.9 %. Ja prognoze piepildīsies, tad inflācijas mērķis – eirozonā vidējā termiņā simetriski ap 2 % – būs sasniegts aptuveni trīs gadu laikā, kas ir pieņemams laika posms vidējam termiņam.

Atgādināšu, ka inflācija virs 2 % mērķa pakāpās 2021. gadā. Pērn eirozonas ekonomika balansēja uz recesijas robežas, tā joprojām ir vārga, un šogad iekšzemes kopprodukta izaugsme tiek prognozēta vien 0.6 %, bet 2025. gadā un 2026. gadā jau mazliet straujāka, proti, 1.5 % un 1.6 %. Galvenie dzinuļi eirozonas ekonomikas izaugsmei ir:

• spēcīgāka izaugsme pasaules ekonomikā, kas veicinās eirozonas eksportu,
• algu kāpums straujāks par inflāciju, kas veicinās mājsaimniecību patēriņu,
• pakāpenisks procentu likmju samazinājums, kas veicinās investīcijas un patēriņu. Tomēr riski un nenoteiktība joprojām ir augsti. Ja inflācijai, manuprāt, šie riski ir sabalansēti, tad ekonomikas izaugsmei tie ir lejupvērsti, proti, lēnāka izaugsme ir iespējamāka nekā straujāka izaugsme.

Kā ar monetāro politiku? Lai gan ECB Padomē nerunājām par procentu likmju samazināšanu jau marta sēdē, uzsākām diskusiju par iespējamu likmju samazinājumu turpmāk. Ja vēl nesen risks samazināt procentu likmes pārāk ātri un tā inflācijas tempus atkal uzdzīt augšā, kas inflācijas sabremzēšanai prasītu likmju kāpumu krietni virs pašreizējiem 4 % (atceramies 1970. gadu beigu un 1980. gadu sākuma sāpīgo pieredzi Eiropā un ASV!), bija krietni lielāks par risku likmes sākt mazināt pārāk vēlu, tad, manuprāt, pašlaik šie riski sāk izlīdzināties un pārlieku kavēties ar likmju samazināšanu nav nepieciešams. Ja ekonomika sekos aptuveni iepriekš iezīmētajam prognožu scenārijam, tad lēmums sākt mazināt procentu likmes varētu tikt pieņemts jau dažu tuvāko sēžu laikā. Diezgan līdzīgs redzējums pašlaik ir arī finanšu tirgiem, kas pilnībā ieceno pirmo likmju samazinājumu par 0.25 procentpunktiem jau jūnijā.

Inflācija auga ļoti strauji, un strauji tā ir arī samazinājusies. ECB Padomes mērķis ir atgriezt inflāciju pie 2 % un neļaut tai atkal kāpt. Nenoteiktība joprojām ir augsta, tāpēc zināma piesardzība joprojām ir nepieciešama. Pārliecināti un droši, bet piesardzīgi. Viens no šogad zemākas, nekā iepriekš prognozēts, inflācijas iemesliem ir dabasgāzes cenas. Pašlaik negaidīti zemajām dabasgāzes cenām augot, inflācija atkal palēktos. Saspringums darba tirgū joprojām ir augsts – lai gan algu kāpuma tempi ir kļuvuši lēnāki, tie ir strauji un rada riskus inflācijai būt "ietiepīgai" un samazināties ļoti negribīgi. Tāpēc, tāpat kā līdz šim, lēmumu pieņemšanā ECB Padomē balstīsimies uz vēsu prātu un tā brīža datiem.

Inflācijas pūķis ir piespiests pie zemes, vēl nedaudz un tas būs uzvarēts.

[1] Tā kā monetārā politika tiek veidota eirozonai kopumā, tad balstos uz eirozonas skaitļiem. Attiecībā uz Latvijas ekonomiku stāsts kopumā ir līdzīgs. Jaunākās Latvijas ekonomikas prognozes Latvijas Banka prezentēs marta beigās.