Par budžeta iespējām un fantāzijām brīvā stilā

Līdz ar Latvijas pievienošanos eirozonai palielinās plašākas publikas interese par ekonomiskās politikas jautājumiem jaunā ietvarā, tai skaitā saistībā par valsts budžeta veidošanu. Samērā emocionālā viedokļrakstā laikraksta Diena komentētājs cenšas norādīt uz dažām "visiem zināmām", "objektīvām" lietām saistībā ar Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu budžeta politikas regulējumu un, balstoties uz šiem apgalvojumiem, mēģina vērtēt patiesās budžeta iespējas. Lai atsijātu emocijas un daiļrunību no faktiem, nepieciešams īss skaidrojums par noteikumiem, par kuriem ES dalībvalstis vienojušās saistībā ar budžetu veidošanu un papildu naudas budžetā atrašanas iespējām un to sekām.

Nu jau katrs, kurš kaut cik seko līdz eiro ieviešanas procesam, būs pamanījis, ka budžeta sakarā tiek minēta 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) deficīta robežšķirtne – fiskālās jomas kritērijs, kas jāizpilda, lai iestātos eirozonā. Šo kritēriju Latvija pārliecinoši izpildīja, bet te nu vēlreiz jāatgādina, ka kritērijs nav kaut kāds abstrakts pašmērķis – tas gluži vienkārši atspoguļo atbildīgas budžeta politikas piekopšanas faktu.

Tomēr, arī tērējot "tikai" par 3% vairāk nekā nopelna, gan valsts, gan ikviens cilvēks iekulsies parādos, un ilgākā termiņā radīsies jautājums, kā tos atmaksāt vai pārfinansēt. Arī eirozonas valstu budžeta politiku regulējošos noteikumos ir paredzēts panākt budžeta sabalansētību (vai pārpalikumu) ilgākā termiņā, ar maksimālo pieļaujamo deficītu 1% no IKP (izslēdzot ekonomikas cikla un vienreizēju pasākumu ietekmi). Savukārt Latvija savā Konverģences programmā ir apņēmusies tiekties uz budžeta deficītu 0.5% no IKP apmērā, atbilstoši līgumam par Ekonomikas un monetārās savienības pārvaldības uzlabošanu (Treaty on Stability, Coordination and Governance in the EMU) nosacījumiem.

Neskatoties uz zemāku nekā gaidīts tautsaimniecības izaugsmi, septiņas eirozonas dalībvalstis samazināja budžeta deficītus 2012. gadā. Sešās valstīs deficīts nebija pārmērīgs, tas ir, zem 3% no IKP. Novelkot "cilvēcīgo valstu" līniju šeit un aplūkojot, cik šis "cilvēcīgums" izmaksā: eirozonas valstīs, kuru deficīts bija virs 3% no IKP, ilgtermiņa aizņēmumu procentu likme bija par aptuveni 3 procentu punktiem augstāka nekā valstīs ar labāku fiskālo situāciju.

Latvijā 2012. gada beigās Māstrihtas kritērija harmonizētā 10 gadu procentu likme bija 3.2%, eirozonas valstīs, kuru budžeta deficīts bija virs 3% no IKP, vidēji 5.1%. Ja Latvija savas fiskālās politikas u.c. faktoru dēļ būtu spiesta dzīvot ar šādu vidējo likmi, tas izmaksātu papildu 120 miljonus latu gadā, kas ir teju trešdaļa pašlaik veselības aprūpei atvēlētā jeb 4 reizes vairāk nekā izmaksā 2013. gadā ierosinātais pensiju pielikums.

Protams, procentos maksājamā summa pieaugtu arī, palielinot parāda apjomu, kas būtu neizbēgami, šādā veidā "atrodot" 600 miljonus. Papildu izdevumu summu varētu vienīgi aizņemties, jo tāpēc jau to sauc par "papildu" – tā ir virs budžeta ieņēmumu sniegtajām iespējām. Pašreizējā Valsts kases finansēšanas stratēģija tuvākajā nākotnē paredz valsts parāda samazināšanos, atdodot Eiropas Komisijas aizdevumus, kas saņemti stabilizācijas programmas gados. Papildu naudas aizņemšanās, kas nozīmētu budžeta politikas pavēršanu pretējā virzienā, tātad automātiski beigtos ar papildu procentu maksājumu izdevumiem un augstākām procentu likmēm, krītoties aizdevēju uzticībai Latvijai, kas tik tikko nokāpusi no kredītu adatas.

Nevajadzētu uzturēt ilūzijas, ka budžetā naudu var tā vienkārši uzzīmēt, paspēlējoties ar vispārīgiem skaitļiem.