Par ierobežojumiem un to cenu

Ja no sabiedrības veselības skatpunkta tas, šķietami, ir atmaksājies ar uzviju, proti, ir izdevies novērst strauju saslimušo skaita pieaugumu, tad no ekonomiskā skatpunkta – situācija ir visai drūma. Lai gan skarta ir teju gandrīz ikviena tautsaimniecības nozare, izteikti smagi sokas tiem uzņēmumiem, kas ar vīrusa un tā ierobežojošo pasākumu radītajām sekām saskaras vistiešāk, piemēram, tūrisma, viesmīlības vai aviotransporta nozarēs.

Ņemot vērā labās sekmes vīrusa izplatības ierobežošanā un arvien augošās ekonomiskā rakstura problēmas, visai bieži dzirdami jautājumi par ierobežojumu nepieciešamību un to, vai ekonomiskā lejupslīde ir samērīga cena, ko pašlaik maksājam?

Vispirms gan būtu vērtīgi saprast, kā izpaužas Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku? Šis ir globāla mēroga satricinājums, kas pāris mēnešu laikā ir radījis pamatīgu jucekli visā pasaulē. To labi ilustrē arī aktuālās Starptautiskā Valūtas Fonda (SVF) prognozes, kas paredz lielāko globālās ekonomiskās aktivitātes sarukumu kopš Lielās depresijas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados [1]. Šāda apjoma lejupslīde, protams, neies secen arī Latvijas eksportētājiem un it īpaši tiem uzņēmumiem, kuru noieta tirgus ir krīzes vissmagāk skartās valstis.

Tomēr arī uz iekšējo tirgu orientēti uzņēmumi nebūt nav izolēti un arī tie saskaras ar ievērojamu pieprasījuma samazināšanos. Ienākumu sarukums un valdošā nenoteiktība cilvēkiem liek ar saviem tēriņiem būt piesardzīgākiem – īpaši attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas nav pirmās nepieciešamības. To visai spilgti ilustrē automašīnu tirdzniecības dati – aprīlī vērojams kritums par 80-90%, salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pērn [2].

Arī pasākumi, kas ieviesti ar mērķi ierobežot vīrusa izplatību, nenoliedzami, bremzē ekonomisko aktivitāti. Piemēram, aizliegums vienviet pulcēties lielam cilvēku skaitam pēc būtības aptur saimniecisko darbību teju visiem uzņēmumiem masu pasākumu sfērā. Protams, ne visu ierobežojumu ietekme ir tik tieša, tomēr tāpat tā ir jūtama. Labs piemērs ir arī neklātienes mācības skolēniem, kas noteiktā mērā ierobežo vecāku iespējas pilnvērtīgi strādāt.

Tomēr no ekonomiskās lejupslīdes mēs, visticamāk, neizvairītos arī tad, ja ierobežojumi netiktu ieviesti. Pirmkārt, citu valstu pieprasījuma samazināšanās nav tieši atkarīga no Latvijā noteiktajiem ierobežojumiem – tādējādi liela daļa no eksportējošajiem uzņēmumiem tāpat neizbēgtu no apgrozījuma krituma.

Otrkārt, domājams, ka arī iekšzemē ekonomiskā aktivitāte apsīktu pat bez ierobežojumiem - diez vai cilvēki iegādātos automašīnas vai dotos uz restorāniem un masu pasākumiem, ja apkārt strauji pieaugtu ar jauno vīrusu saslimušo un mirušo skaits. Arī skolu apmeklējums šādos apstākļos būtu visai zems. Līdz ar to no ekonomiskā skatpunkta iznākums, visticamāk, būtu līdzīgs, bet cena, mērot to cilvēku dzīvību skaitā, daudz augstāka.

Tas pats noteiktā mērā attiecināms arī uz ierobežojumu atcelšanu – ne vienmēr tā ir izvēle starp sabiedrības veselību un ekonomisko aktivitāti. Proti, ja līdz ar ierobežojumu atcelšanu strauji pieaug saslimstības un mirstības rādītāji, arī ekonomiskā aktivitāte diez vai būtiski atkopsies. Maz ticams, ka cilvēki tādos apstākļos atgrieztos pie vecajiem patēriņa paradumiem. Turklāt, ja saslimušo skaits pieaug tik strauji, ka atkārtoti nepieciešams ieviest ierobežojošos pasākumus, otrais saslimšanas vilnis ekonomikai var izrādīties daudz sāpīgāks. Tas ne tikai pastumtu gaidāmo atkopšanos par pāris mēnešiem tālāk un tādējādi palielinātu krīzes smagumu, bet arī parādītu to, ka bez ierobežojumiem mēs iztikt nemaz nevaram. Arī valsts atbalsts, kas pašreiz paredzēts īslaicīgai pārziemošanai (dīkstāve, atliktie nodokļu maksājumi utt.), būtu mazāk efektīvs.Tādēļ pāragra un strauja ierobežojumu atcelšana arī no ekonomiskā skatpunkta var būt ļoti sāpīga.

Līdz ar to savā ziņā aplami ir nostādīt sabiedrības veselību pret ekonomisko aktivitāti. Gluži pretēji – epidemioloģiskais iznākums ir svarīgs kritērijs, lai ierobežojumu atcelšana nestu augļus arī no ekonomiskā skatpunkta. Proti, ierobežojumus, vēlams, atcelt tad, kad ir pietiekama pārliecība, ka šāds solis neizraisīs plašu saslimstību un neradīs nepieciešamību pēc atkārtotiem ierobežojumiem.

Uz citu Eiropas valstu fona – vīrusa izplatība Latvijā ir visai sekmīgi ierobežota, un līdz ar to, domājams, ka pakāpeniski būs iespējams atteikties no lielākās daļas ieviesto ierobežojumu. Tomēr atsevišķi ierobežojumi, piemēram, liegums pulcēties lielam cilvēku skaitam vienviet, visticamāk, būs nepieciešami, kamēr vien nebūs pieejama vakcīna. Šajā ziņā lietderīgi būtu izveidot ceļa karti, kas uzņēmumiem un mājsaimniecībām skaidri norādītu, ar kuriem ierobežojumiem jārēķinās ilgtermiņā un kuri būtu atceļami pie epidemioloģiskās situācijas uzlabošanās. Tas ne tikai noteiktā mērā kliedētu neskaidrību par nākotni un varētu palīdzēt uzņēmumiem plānot saimniecisko darbību, bet arī ļautu valdībai labāk sagatavot instrumentus, kas palīdzētu ekonomikas atlabšanas laikā, kad grūtībās nonākušiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām būs jāpalīdz vēl vairāk.

Atsauces

[1] https://www.imf.org/en/Publications/WEO

[2] https://www.delfi.lv/auto/zinas/auto-tirdznieciba-latvija-aprili-kritums-ir-par-80-90.d?id=52084643