#QuoVadis jeb viss, ko jūs gribējāt zināt par valsts parādu/ECB aktīvo monetāro politiku, bet kautrējāties pajautāt

Esmu bijis vairākās "starptautiskās" konferencēs, kurās no "starptautiskuma" bija tikai angļu valoda un dažu blakus esošu valstu "kāzu ģenerāļu"  uzrunas. Jautājumu mērogs šādās konferencēs ir dziļi reģionāls un maksimums, ko varam sagaidīt, – reģiona kopēju atbildi globāliem izaicinājumiem, neietekmējot globālās norises. Latvijas Bankas 28. oktobra konferenci es nosauktu par starptautisku bez pēdiņām – tur par globālām norisēm diskutēja cilvēki, kas šīs norises arī pārvalda. Tāpēc saprotama ir arī ārvalstu mediju interese: konferences atziņas tika plaši atspoguļotas tādos starptautisko ziņu medijos kā Bloomberg, Reuters, MNI, The Wall Street Journal u.c.

Vai tas, ka pagājušo Latvijas Bankas konferenci veltījām strukturālām reformām, bet šī gada konferenci – valsts parāda kāpumam un Eirosistēmas aktīvajai monetārajai politikai (Latvijā to saucam par Paplašinātu aktīvu pirkšanas programmu (PAPP), bet starptautiski tā pazīstama kā kvantitatīvās stimulēšanas programma (QE)), liecina par paradigmas maiņu? Nē, gluži otrādi, šī gada konferences laikā atspēkojām vairākus mītus un secinājām, ka ne valsts parāds, ne PAPP/QE (eiro zonas valstu obligāciju ikmēneša uzpirkšana 60 miljardu eiro vērtībā) nav brīnumnūjiņas. Labākajā gadījumā tie ir pretsāpju līdzekļi, kas dod īstermiņa atelpu nopietnā ārstniecības kursa (strukturālo reformu) uzsākšanai, bet pašas problēmas sakni nerisina. Turklāt to lietošanai ilgā laikā un lielos daudzumos ir nevēlamas blakusparādības.

QE dzen valsts obligāciju procentu likmes uz leju. Tādējādi procentu maksājumi nav lieli, radot maldīgu priekšstatu, ka arī augsts valsts parāds ir uzturams. Tas varētu veicināt valdību motivāciju aizņemties arvien vairāk. Tomēr zemu procentu likmju periods nav mūžīgs – agri vai vēlu QE tiks pārtraukts un procentu likmes pieaugs. Lai kavētu strauju procentu maksājumu kāpumu, centrālās bankas var mēģināt atlikt procentu likmju pieaugumu cik vien var (Nīlss Bīnemanis, Niels H. Bünemann) ar visai prognozējamu rezultātu – augstu inflāciju. Pat, ja pašlaik augsta inflācija nav dienaskārtībā, tas vēl nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Kurš gan pirms 10 gadiem varēja iedomāties, ka nāksies apkarot deflāciju.

Ja vairs nesāp, vairums cilvēku ārstēšanu atmet. Tāpēc saprotami ir bijušā Slovākijas finanšu ministra Ivana Mikloša (Ivan Mikloš) QE veltītie skarbie vārdi. Vai valdības nesāk strukturālās reformas tikai tad, kad vairs nav naudas, lai kaut uz mirkli (līdz nākamajām vēlēšanām) atliktu reformu īstenošanu? Tad sanāk, ka budžeta deficīts un QE varētu nevis papildināt strukturālās reformas (atbalstot kopējo pieprasījumu, kad tas krīt), bet ļautu atlikt nepieciešamās reformas tik ilgi, cik iespējams. Pagājušogad jau rakstīju, ka atlikt reformas nav izdevīgi: izvairīties no reformām tāpat nevar, atlikšana vien palielina reformu izmaksas.

Tomēr var piekrist arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) valdes loceklim Peteram Prātam (Peter Praet), ka diez vai pastāv tāda alternatīva – neīstenot QE. ECB rūpējas par cenu stabilitāti eiro zonā, un tās pienākums ir izmantot visus savā rīcībā esošos rīkus deflācijas apkarošanā. Ja ECB vidējā termiņa mērķis (gada inflācija nedaudz zemāka par 2%) konsekventi nav sasniegts un nekas netiks darīts tā sasniegšanai, tas mazinās ECB uzticamību, apdraudot inflācijas ilgtermiņa stabilitāti. Savukārt strukturālās reformas ir politiķu rokās. Diez vai tas, ka politiķi var nepareizi saprast QE signālu, ir pietiekams pamats ECB nedarīt savu darbu.

Tam, ka katram jādara savs darbs, piekrita arī Latvijas Bankas prezidents, ECB Padomes loceklis Ilmārs Rimšēvičs. Tomēr QE ietekmē, valsts obligāciju procentu likmēm pietuvojoties nullei, investori peļņas nolūkā mēdz iegādāties tik riskantus aktīvus, no kuriem citā situācijā viņi turētos lielgabala šāviena attālumā. Turklāt, ja centrālās bankas īsā laikā izsmeļ visus deflācijas apkarošanas rīkus (nopērkot visu, "kas kustas") ar visai pieticīgiem rezultātiem, vai tas nerada vēl lielāku uzticības zaudējumu centrālajām bankām?

Māksla ir ne tikai izvērtēt QE zāļu lietošanas blaknes, salīdzinot ar QE nelietošanas riskiem, bet arī pareizi novērtēt tautsaimniecības patieso stāvokli. Vai šodienas eiro zona neatgādina Japānu pirms 20 gadiem? Tautsaimniecības attīstības tempu bremzēšana 1990.to gadu Japānā vispirms tika uzskatīta par ciklisko recesiju, kuru ārstēja Keinsa doktrīnas labākajās tradīcijās – ar budžeta deficītu, t.i., akumulējot valsts parādu. Tokijas Universitātes asociētais profesors Keniči Ueda (Kenichi Ueda) konferencē uzsvēra, ka tautsaimniecības dzinējam tas nepalīdzēja, vien akumulēja milzīgu valdības parādu (pašlaik – 250% no iekšzemes kopprodukta (IKP)). Pēc laika Japānas ekonomisti saprata, ka notika nevis cikliskā recesija, bet potenciālā IKP palēninājums (daļēji iedzīvotāju novecošanās dēļ). Tādējādi kļūda tautsaimniecības patiesā stāvokļa novērtēšanā uzlika valstij milzīgo parāda nastu.

Pašlaik eiro zona turpina soļot pa valdības parāda akumulēšanas sliedēm. Kopš 2011. gada eiro zonas valstu valdības parāds pieaudzis par triljonu eiro jeb 10% no IKP. Neteikšu, ka budžeta deficīts eiro zonā vispār "neiesildīja" ekonomiku, tomēr ietekme acīmredzot ir mazāka par prognozēto, kas ļautu vilkt paralēles ar Japānas 1990.to gadu ekonomikas siltināšanas pasākumu neveiksmi. Patlaban tikai sešas eiro zonas valstīs (tajā skaitā trīs Baltijas valstīs) valdības parāds ir mazāks par Māstrihtas kritērija maģiskajiem 60% no IKP. Diez vai vajag stūrgalvīgi palielināt parāda nastu līdz Japānas līmenim, lai saprastu, ka kopējā pieprasījuma stimulēšanas mehānisms ir salauzts.

Kāds būtu valdības parāda kritiskais līmenis, kuru nedrīkstētu pārsniegt, lai nekavētu tautsaimniecības attīstību un investoru uzticību? Konferences dalībnieki bija vienisprātis, ka tāds viennozīmīgs kritiskais līmenis nepastāv. Tas ir atšķirīgs dažādām valstīm un var mainīties laika gaitā, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs - jo nabadzīgāki esam, jo mazāk varam aizņemties bez negatīvām sekām.

Parāda defolts nav risinājums. Japānas gadījumā defolts nav iespējams politisku iemeslu dēļ: parāds galvenokārt ir iekšējais, un vēlētāji defoltu nesapratīs. Tomēr pat ārējā parāda defolta gadījumā sekas ir graujošas, – valstij atgriežoties aizņēmumu tirgū pēc defolta, procentu likme jauniem aizņēmumiem ir 2.25-4.00 procentpunktu augstāka (Luišs Katao). Tātad vecu grēku dēļ valstij katru gadu papildus būtu jāatdod kreditoriem izglītības vai veselības aprūpes budžets.

Kā zinām no Miltona Frīdmana (Milton Friedman) teorijas, naudas kaisīšana no helikoptera ilgā laikā rada tikai un vienīgi inflāciju, ekonomisko aktivitāti paceļot vien uz īsu brīdi un tikai krīzes situācijā. Āķīga mīkla šodienai – kāpēc naudas helikopters (QE) nerada būtisku ietekmi ne tikai uz ekonomisko aktivitāti, bet pat uz patēriņa cenām? Iespējams, klusi un nemanāmi nauda tiek akumulēta jaunā burbulī, kuru nevar redzēt patēriņa grozā, piemēram, nekustamā īpašuma cenās. Iespējams arī, ka pašlaik atrodamies jaunas ekonomikas teorijas pārrakstīšanas brīdī.