#reformasLV jeb kādēļ Latvijas Banka stūrgalvīgi bāž degunu pulvera mucā

Strukturālo reformu nepieciešamība jau skaļi daudzināta iepriekšējās divās Latvijas Bankas konferencēs, kam gan runāt par to vēlreiz – 28. septembrī? Pēc pirmajām divām reizēm kādam varēja likties, ka vienkārši pārmijam sliedes valdības virzienā – mums lūk, monetārā politika ir vienīgā veselā taburetes kāja; ja tautsaimniecība klibo, tad neizdarītais valdības lauciņā - nomazgājam rokas nevainībā. Tagad pat sīkstākajam skeptiķim skaidrs, ka no sākta gala mūsu uzstādījums bija kopīgs rezultāts – Latvijas tautsaimniecības attīstība jeb dzīves līmeņa pieaugums ikvienam.

Pirms dažiem gadiem "ekonomikas guru" varēja teikt: Latvijas attīstība bremzējas, jo nauda ir "dārga" – jādevalvē lats. Šobrīd procentu likmes ir vēsturiski zemas un, Latvijas komercbankām burtiski peldoties naudā (korespondentkontos Latvijas Bankā guļ trīs miljardi eiro), tautsaimniecības attīstība paliek kūtra. Izrādās, ka ar lētu naudu vien nepietiek, jāatbrīvo aizdambējumi nozarēs, bet reāli maz kas notiek - vairākums reformu sākas un beidzas politikas ilgtermiņa plānošanas dokumentos. Vērojami arī centieni par reformām dēvēt vienkārši finansējuma pieaugumu vai pārdali (piemēram, tas, vai veselības aprūpi finansēt no valsts pamatbudžeta vai no valsts sociālā budžeta ir līdzīgi dilemmai vai paņemt piecīti no  labas vai kreisas kabatas – veselības kvalitāti tas neuzlabos).

Tāpēc 28. septembra konferencē piedāvājām savas idejas, koncepcijas: kā uzlabot veselības aprūpes un izglītības sistēmas efektivitāti. Divas jomas, kurās vilcināšana ar strukturālām reformām Latvijas sabiedrībai izmaksā visdārgāk.

Latvijai ir zemākais sagaidāmais mūža ilgums un veselīgā mūža ilgums Eiropas Savienībā (ES), rekordliela iedzīvotāju daļa, kas neapmeklē ārstu dārdzības vai garo rindu dēļ, teju augstākā mirstība ES no onkoloģiskām un asinsrites slimībām. Daudz ieguldām medicīnas aparatūrā (magnētisko rezonanšu un datortomogrāfu skaits atbilst augstiem starptautiskiem standartiem), bet to noslodze ir zema – kvotu trūkums liek pacientiem gaidīt rindā un aparāti bezdarbībā klājas ar putekļiem. Un tad, izrādās, ka slimība jau tiktāl ielaista, ka ārstēšanu vairs nedrīkst atlikt. Labi, ka neatliekamā medicīniska palīdzība pieejama bez rindas, bet tieši ielaistā stadijā slimības ārstēt ir visdārgāk un visneefektīvāk. Jā, valsts finansējums medicīnai ir zems, bet tajā pašā laikā decentralizētā privātā finansējuma (out-of-pocket) īpatsvars ir augsts (un tas ir visneefektīvākais finansējuma veids). Tas nozīmē, ka termins "maksas medicīna" precīzāk raksturo tieši Latvijas (nevis Rietumeiropas) pašreizējo medicīnas finansēšanas modeli, kaut pirmajā acu uzmetienā varētu likties otrādi.

Pretēji plaši izplatītam priekšstatam problēma nav tikai naudas trūkumā. Izglītībai novirzām vislielāko valsts budžeta daļu ES dalībvalstu vidū, turpretī gan skolēnu mācību sasniegumi, gan augstākās izglītības kvalitāte ir pieticīgi. Skolotāju ir daudz – Latvijā uz vienu skolotāju ir 9 skolēni; Igaunijā un Somijā – virs 12 (lai gan iedzīvotāju blīvums ir vēl mazāks nekā Latvijā; turpretī mācību sasniegumi labāki).  Skolotājiem ir zemas algas, kā arī uz kvantitāti (skolēnu un stundu skaitu) pamatota plakana algu skala, kas pienācīgi neatalgo (tātad - nemotivē) kvalitāti. Tāpēc gados jauno skolotāju ir maz, gan ņemot vērā Latvijas vecumstruktūru, gan salīdzinot ar citām ES valstīm. Mūsdienām neatbilstošs mācību saturs, kas joprojām fokusēts uz zubrīšanu, nevis domāšanu un radīšanu; 21 atsevišķs mācību priekšmets, kas veido fragmentētu priekšstatu par pasauli, nevis kopbildi. Ļoti garas vasaras brīvdienas iet roku rokā ar pārslodzi un izdegšanu atlikušajos deviņos mēnešos (tas aktuāli arī pedagogiem). Rezultātā Latvijas skolēni visvairāk ES kavē mācību stundas, vairāk nekā puse skolēnu sūdzas par garlaicīgām stundām un trešdaļa skolēnu skolā jūtas nelaimīgi.

Piedāvājot savas koncepcijas, kurus prezentēja mani kolēģi Uldis Rutkaste un Mareks Gruškevics, tos neuzspiežam, bet atvērām laukumu diskusijai, nebaidoties, bet pat labprāt uzklausot pamatotu kritiku. Uz konferenci aicinājām valsts prezidentu Raimondu Vējoni, veselības ministri Andu Čakšu, izglītības ministrijas valsts sekretāri Līgu Lejiņu, kā arī vairākus nozares ekspertus. Diskusijas noteikti turpināsies, jo ekonomikas nedroša pieauguma laikā strukturālo reformu vajadzība tikai saasināsies.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs teica, ka bez strukturālām reformām izglītībā un veselības aprūpē nevarēsim cerēt uz strauju ekonomikas izaugsmi. Šo nozaru ietekme tiešām ir ļoti būtiska. Veicu aprēķinus un secināju, ka vien no tā, ka mums katru gadu mirst par 4 tūkstošiem cilvēkiem darbspējas vecumā vairāk nekā tas būtu ar Rietumeiropas mirstības vecumkoeficientiem, palēnina IKP gada pieauguma tempu par 0.2% (bet tautas zudums šajā gadsimtā būtu par 1/5 mazāks, ja veselības aprūpe būtu reformēta jau 2000. gadā…). Nemaz nerunājot par to, kā  Latvijas ekonomiku kavē slikts cilvēku veselības stāvoklis un nereti izglītība, kas neļauj konkurēt darba tirgū.

Tomēr vissliktākais scenārijs, manuprāt, būtu šāds: patiesas strukturālas reformas tā arī paliek politikas plānošanas dokumentos, bet IKP kāpums nākamgad divkāršojas un atgriežas pie ierastajiem 3% (tas ir ļoti ticami, zinot, ka gaidāma ES fondu atjaunota ieplūde). Un tad politiķi varēs teikt: re, kā nostrādāja mūsu strukturālās reformas (par tām dēvējot finansējuma pārdali no labās kabatas uz kreiso), darbs padarīts, nu var dusēt…  Tad Latvija vēl ilgi būs valsts, kurā visīsākais mūža ilgums ES un dažs labs nodzīvos par kādiem 7 gadiem mazāk nekā varētu. Bet skolu absolventi papildinās bezdarbnieku rindas kaut darba devēji tanī pašā laikā ar uguni dienas laikā neveiksmīgi meklēs kvalificētus darbiniekus.