Rīkoties kā skudrām, ne aitām: problēma nevis bēgļos, bet Latvijas sabiedrības irdenumā

Aitu baram ir pamats baidīties no šakāļiem. Lai gan desmit aitas bez šaubām tiktu galā ar vienu šakāli, viņas to nedarīs – kaimiņi mierīgi skatīsies uz izrēķināšanos ar upuri, varbūt pat priecāsies, ka šoreiz upuri nav viņi paši. Vilki to labi zina, tāpēc viens plēsoņa var drosmīgi uzbrukt baram, kurā ir vairāki simti un tūkstoši zālēdāju, un ilgtermiņā pat apdraudēt visa bara eksistenci.

Nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams ar skudru pūzni. Katra skudra bez pārdomām sāk cīņu ar pretinieku, pretinieka pārsvaram nepievēršot nekādu nozīmi. Tāpēc arī uzbrukt pūznim ir riskants pasākums, un tādējādi skudras ir drošībā. Šie kukaiņi, būdami ievērojami mazāki par aitām, var uzvarēt jebkuru pretinieku – ja tikai īstajā brīdī izdosies izveidot kritisko masu.

Kad izlasīju jaunākā „DNB Latvijas barometra” pētījuma rezultātus, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata 776 bēgļu (lielākais skaitlis, kas pieminēts presē; un tas ir 0.04% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita) uzņemšanu par vissvarīgāko 2016. gada notikumu, vienlaikus nosaucot to par lielāko draudu gan Latvijai kopumā, gan sev personiski, tas atsvaidzināja manā atmiņā kadrus no plēsoņu medībām.

Neesam ne aitas, ne skudras. Esam cilvēki un spējam izvēlēties optimālu rīcību katrā gadījumā. Mūsu darbības ir atkarīgas no tā, ko mēs sagaidām no līdzpilsoņiem. Ja mēs paredzam, ka līdzpilsoņi rīkosies kā skudras, mums ir optimāli arī rīkoties kā skudrām – pretinieks tāpat būs uzvarēts, bet mūs neviens nenosauks par gļēvuļiem. Šāda līdzpilsoņu savstarpējā uzticība ir tas, ko spēļu teorijā (ekonomikas apakšnozare) sauc par labu līdzsvaru, jo šāda rīcība dod labāku rezultātu gan sabiedrībai kopumā, gan katram individuāli. Turklāt sabiedrības saliedētība ir redzama no malas, un potenciālais pretinieks mums nemaz neuzdrošināsies uzbrukt. Turpretī, ja mēs paredzam, ka līdzpilsoņi rīkosies kā aitas, mūsu pašupurēšanās skudras lomā būs bezjēdzīga (tā neko nemainīs), un tādējādi arī mums ir optimāli rīkoties līdzīgi aitai, cerot, ka šodien šakāļa ēdienam pietiks ar kaimiņu.

Tātad problēma ir mūsu neticībā, ka līdzpilsoņi rīkosies kā skudras. Šī neticība būtu jāapkaro jau pašos pirmsākumos. Varbūt skolās un bērnudārzos nav jāmāca rīkoties kā skudrām visos gadījumos (mums nepieciešami nevis roboti, bet gan kritiski domāt spējīgi jaunieši), bet cilvēks iegūs pārliecību par to, ka sabiedrība kopā rīkosies kā skudru pūznis jebkura sabiedrības locekļa (arī viņa) aizstāvībai. Tas ne tikai dos valstij lielāku imunitāti pret ārējiem draudiem, bet arī samazinās noziedzību, korupciju, haltūrēšanu darbvietā un tamlīdzīgas aitu izpausmes. Tas ļaus sasniegt augstus dzīves kvalitātes standartus, kurus nesasniegt vien ar plikiem iekšzemes kopprodukta cipariem.

Visbiežāk par lielāko Latvijas ilgtermiņa problēmu tiek minēta demogrāfija – nepietiekams bērnu skaits. Tomēr desmit miljoni aitu būtu tikpat bezspēcīgi pret vienu šakāli kā divi miljoni. Tāpēc jebkurā gadījumā bez sabiedrības saliedētības iztikt nevar.

Šis stāsts nav par bēgļiem, jo bēgļi nav ienaidnieki. Bēgļu uzņemšana var nepatikt, un par to var pateikt skaļi (ko mūsu sabiedrība arī dara jaunākajā aptaujā). Bet skaidrs, ka 0.04% no iedzīvotāju skaita, pat ja viņi nav mums līdzīgi, nevar apdraudēt saliedētas sabiedrības drošību (bet, ja apdraud, tas atspoguļo sabiedrības saliedētības trūkumu). Tikpat skaidrs, ka politiķi un valsts iestādes, visticamākais, atradīs veidus (tas ir viņu darbs) sekmīgi integrēt bēgļus Latvijas sabiedrībā, lai viņi neapdraudētu katru no mums personiski. Stāsts ir par sabiedrības irdenumu. Ja nepārvarēsim sabiedrības irdenumu ar saliedētību, kāds šakālis agri vai vēlu ieradīsies pie mums, un mēs nebūsim gatavi saliedētai cīņai pret ienaidnieku.