Tendences pārtikas rūpniecībā

Novembra beigās notikušajā konferencē Biznesa prognozes 2014 moderēju pārtikas sesiju, un ar nelielu novēlošanos vēlos padalīties ar dažiem secinājumiem par attīstību šajā nozarē. Sesijā kā runātāji piedalījās Normunds Staņēvičs (Food Union, Rīgas Piena kombināts, valdes priekšsēdētājs), Janek Kalbin (Rīgas miesnieks, valdes priekšsēdētājs), Rolands Gulbis (NP Food (Laima, Gutta, Staburadze), valdes priekšsēdētājs), Eva Sietiņsone-Zatlere (Cēsu alus, valdes priekšsēdētāja) un Artūrs Ilziņš (Latvijas Maiznieks, valdes loceklis).

Nozīme tautsaimniecībā

Pārtikas[1] un dzērienu rūpniecība ir ļoti svarīga mūsu tautsaimniecībā. Pārtikas rūpniecība ir otra lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare un veido 19.8% no apstrādes rūpniecības izlaides, bet dzērieni – 3.2%. Visa apstrādes rūpniecībā pievienotā vērtība 2012. gadā veidoja 13% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet pievienotā vērtība lauksaimniecībā, kas ir ar pārtikas ražošanu ļoti saistīta nozare, veidoja 4.5% no IKP. Pārtikas un dzērienu nozarē 2012. gadā darbojās ap 840 uzņēmumu, kas ir 10% no visiem apstrādes rūpniecības uzņēmumiem. Tie nodarbināja vairāk nekā 25 500 cilvēku, kas savukārt ir 22% no visiem apstrādes rūpniecībā nodarbinātajiem.

Ko un cik ražojam?

Pārtikas un dzērienu ražošanā 2012. gadā lielākās apakšnozares, kas katra veido aptuveni piektdaļu no pārtikas un dzērienu izlaides, bija gaļas un gaļas produktu ražošana un piena produktu ražošana. Tām sekoja dzērieni, zivis un vēžveidīgie un maize un konditorejas izstrādājumi (skatīt 1. attēlu). Šis sadalījums pēdējo gadu laikā ir tikai nedaudz mainījies, dzērienu īpatsvaram nedaudz sarūkot, bet zivs izstrādājumu īpatsvaram palielinoties.

1. attēls. Pārtikas un dzērienu nozares 2012. gada izlaides sadalījums pa pārtikas veidiem, %

Avots: CSP

Lai gan kopējās apstrādes rūpniecības produkcijas apjoms jau 2012. gada sākumā sasniedza pirmskrīzes līmeni, saražotās pārtikas produkcijas apjoms pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem vēl joprojām ir zemāks nekā 2008. gada sākumā (skatīt 2. attēlu). Gandrīz visās apakšnozarēs pārtikas ražošana stagnē, izņemot zivju un vēžveidīgo produkcijas ražošanu, kas pēc nozīmīgā krituma krīzes laikā arī strauji atkopjas, pagaidām gan arī vēl nesasniedzot pirmskrīzes līmeni.

2. attēls. Rūpniecības produkcijas apjoma indeksi nozarēs, 2010=100, s.i.

Avots: CSP

Kur pārdodam?

Runājot par noieta tirgiem, pārtika ir tā nozare, kur lielākā daļa produkcijas tiek pārdota vietējā tirgū – tikai aptuveni 34% no pārtikas izlaides tiek eksportēta. Tāpēc ražotājiem ļoti nozīmīga ir iekšējā tirgus attīstība.

Jāatzīst, ka saražotās pārtikas produkcijas apgrozījuma dati liecina par zināmu pēckrīzes stagnāciju produkcijas realizācijā vietējā tirgū (skatīt 3. attēlu), un pēdējos divos gados vērojamais apgrozījuma kāpums notiek ļoti lēni. Latvijā ekonomiskā situācija pamazām uzlabojas un ienākumi aug, kas palielinās pirktspēju. Līdz ar to zudušais pieprasījums pēc pārtikas nākotnē varētu atjaunoties, taču svarīgi ir ne tikai ienākumi uz cilvēku, bet arī cilvēku skaits. Pēdējais gan demogrāfiskās situācijas, gan emigrācijas rezultātā sarūk, un ANO prognozē, ka 2050. gadā Latvijā būs pat par 20% mazāk cilvēku nekā pašlaik.

3. attēls. Pārtikas apgrozījuma indeksi nozarēs pēc produkcijas realizācijas virziena, 2010=100, s.i.

Avots: CSP

No otras puses, labās ziņas ir tādas, ka eksporta tirgos realizētās produkcijas apgrozījums ļoti strauji audzis un jau sen pārspējis pirmskrīzes līmeni (skatīt 3. attēlu). Tātad no makroekonomiskajiem datiem varam secināt, ka uzņēmumi izvēlējušies eksportu kā atbildi uz krīzes laikā piedzīvoto iekšējā patēriņa kritienu. Tas arī apstiprinājās Biznesa prognožu 2014 pārtikas sesijas laikā, kur dzirdējām, ka daudzi uzņēmumi uzsvaru liek uz nostiprināšanos esošajos eksporta tirgos vai jaunu eksporta tirgu apgūšanu. 2012. gadā lielākās partnervalstis pārtikas eksportā bija Lietuva (31%), Igaunija (21%) un Krievija (11%), bet dzērienu eksportā ievērojams pārsvars ir Krievijai (72%) un tikai tad kā nākamās lielākās partervalstis seko Lietuva (7%) un Igaunija (5%)[2].

Tendences pārtikas nozarē

Galvenās nākotnē gaidāmās (un jau tagad pamanāmās) tendences pārtikas un dzērienu nozarē, ko minēja runātāji:

• Nišas produkti

Daudzi Latvijas pārtikas uzņēmēji, it īpaši eksportētāji, specializējas uz nišas produktu ražošanu. Lielākajai daļai mūsu pārtikas uzņēmumu ražošanas jaudas nav pietiekami lielas, lai spētu eksportēt produktus masu lietošanai pietiekamā daudzumā uz tādiem lieliem tirgiem kā Krievija. Tāpēc viens no veidiem, kā iekarot eksporta tirgus, ir specializēšanās inovatīvos produktos un spēku izmēģināšana jaunās produktu kategorijās.

• Pārtikas pieprasījums kopumā pasaulē pieaug

Lielākais pārtikas pieprasījuma pieaugums pašlaik un nākotnē nāks no attīstības valstīm, kur gan pieaug patērētāju skaits, gan arī palielinās viņu ienākumi. Līdz ar to mainās attīstības valstu iedzīvotāju ēšanas paradumi, un nākotnē tie tuvosies attīstīto valstu iedzīvotāju pārtikas patēriņa struktūrai. Vairāk tiks patērēta gaļa un piens, ēdienkarte būs variētāka, vairs nesastāvēs tikai no graudaugu produktiem. Taču atšķirības starp attīstīto un attīstības valstīs dzīvojošo uzturu saglabāsies arī nākotnē. Tas tā gan tādēļ, ka ienākumi attīstības valstīs neaugs tik strauji, lai drīzumā sasniegtu attīstīto valstu pārtikas patēriņa līmeni uz iedzīvotāju, gan reliģisku iemeslu, gan arī gaumes dēļ.

• Patērētāju interese par produkta sastāvu un pārtikas produktu izraisīto veselības risku palielinās; arvien svarīgāks kļūst produkta dabīgums un veselīgums

Piemēram, Eirobarometra aptauja par riskiem, kas saistīti ar pārtikas produktiem, ko Eiropas pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) pasūta katrus piecus gadus, liecina, ka patērētāji Eiropā un Baltijā arvien vairāk uztraucas par pārtikas produktu izraisītajiem riskiem. Visās trīs Baltijas valstīs 2010. gadā salīdzinājumā ar 2005. gadu daudz lielāka daļa aptaujāto atzina, ka viņus uztrauc ar pārtiku saistītais risks. Lietuvā šis rādītājs pieauga no 10% 2005. gadā uz 20% 2010. gadā, Latvijā no 12% uz 19%, Igaunijā (viens no zemākajiem rezultātiem Eiropā) no 4% uz 11%. Visvairāk patērētājus Baltijas valstīs uztrauc tieši pārtikas svaigums un kvalitāte (94% Latvijā, 88% Lietuva un 74% Igaunijā).

Arvien biežāk patērētāji vēlas un, ņemot vērā informācijas pieejamību un tās apmaiņas ātrumu, viņiem arī ir iespēja uzzināt ļoti daudz par produktu un tā izcelsmi. Eiropā informācija par produkta uzturvērtību uz to iepakojuma pieejama 85% produktu. Pētījumi liecina, ka katra patērētāja individuālās uztura prasības, piemēram, rūpes par veselību, reliģiskā vai morālā nostāja, nosaka to, cik daudz uzmanības tiek pievērsts produktu etiķetēm. Palielinās to cilvēku skaits, kas ir alerģiski vai nepanes kādu pārtikas produktu sastāvdaļu, ko ražotāji ņem vērā un izgatavo produktus, kuros šo alergēnu nav. Pārtikai nākotnē būs jābūt dabiskai un veselīgai un vēlams, lai šī ietekme uz veselību būtu zinātniski pārbaudīta. Vairāki runātāji atzīmēja, ka Latvija ir labā pozīcijā, lai šo tendenci izmantotu, jo mums pieejamas augstas kvalitātes izejvielas pārtikas ražošanai.

• Ražošanas ilgtspējība

To, ka pārtika, ko ēdam, ietekmē mūsu veselību, mēs zinām, taču nākotnē arvien vairāk cilvēku sāks apzināties, ka pārtikas ražošana un patēriņš ļoti nopietni ietekmē pasaules resursus. Ilgtspējīga resursu lietošana ir tāda, kas izlieto resursus ne ātrākā laikā, kā zeme spēj tos aizstāt. Ilgtermiņā pārtikas ražošanas sistēmas izturība ir apdraudēta - tā rada spiedienu uz apkārtējo vidi un procesa rezultātā ir daudz pārtikas atkritumu. Izniekotā pārtika ir ļoti nopietna problēma: ir aprēķināts, ka aptuveni no vienas trešdaļas līdz pat pusei no pasaulē saražotās pārtikas tiek izniekota. Šeit arī jāpiemin, ka iepakojumam ir liela negatīva ietekme uz apkārtējo vidi. Tāpēc apsveicama ir nesenā tendence lietot "zaļu" iepakojumu, kas ir viegli pārstrādājams vai atkārtoti izmantojams.

Vairāki runātāji pieminēja arī to, ka patērētāja vēlmes ir neizpildāmas – cilvēki grib garšīgu, dabīgu, svaigu, izskatīgu un lētu produktu ar ļoti ilgu derīguma termiņu. Visi bija vienisprātis, ka tas nav iespējams, un vienmēr vismaz kāda no šīm prasībām neizpildīsies.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka krīzes laika kritums pārtikas nozarē nav bijis tikai īslaicīgs vājuma posms. Nozare vēl joprojām nav izaugusi līdz pirmskrīzes ražošanas apjomu līmenim, un arī nākotnē saskarsies ar tādiem ierobežojošiem faktoriem kā pieprasījuma trūkums vietējā tirgū, pieaugošas ražošanas izmaksas un arvien stingrākas kvalitātes prasības (gan no valsts, gan pašu patērētāju puses). Pārtikas produktu eksports, kas palīdzēja pārtikas ražotājiem krīzes laikā, arī turpmāk būs ļoti nozīmīgs uzņēmumu attīstības veicinātājs, it īpaši ilgtermiņā, kad pieprasījums pēc (kvalitatīvas) pārtikas pasaulē pieaugs. Tas, vai uzņēmumi tuvākajā nākotnē fokusēsies uz vietējo tirgu, jau labi zināmajām eksporta partnervalstīm vai meklēs jaunus produkcijas noieta tirgus, ir vairāk atkarīgs no piedāvātā produkta veida un no katra uzņēmuma stratēģijas.