Trīs tēzes par darba tirgu Vidzemes plānošanas reģiona semināram

Vidējie darba tirgus rādītāji Latvijā izskatās lieliski, tomēr, ieskatoties tuvāk, atklājas "divu ātrumu" Latvija un joprojām augsts dabiskais bezdarbs – šajā blogā trīs tēzes no prezentācijas "Cik efektīvi izmantojam darbaspēka resursu?", ar ko 24. aprīlī piedalījos Vidzemes plānošanas reģiona un Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības seminārā (prezentāciju var apskatīt šeit).

Vidējie darba tirgus rādītāji tiešām izskatās lieliski 

Latvijas darba tirgus kopš valsts neatkarības atjaunošanas nekad nav bijis tik labvēlīgs darba ņēmējiem (neskaitot īsu ekonomikas pārkaršanas periodu 2006.-2007. gadā). Vērtējiet paši. Nodarbināto iedzīvotāju daļa šobrīd ir vēsturiski augstākā un pārsniedz Eiropas Savienības (ES) valstu vidējo līmeni. Bezdarbs ir zemākais 10 gadu laikā, vidējā bruto alga pārsniedza 1000 eiro mēnesī, masu medijos tematu "darba vietu deficīts" nomainījis "darbaspēka trūkums". Darbaroku trūkums Latvijai nav ierasts, taču šī nav unikāla pieredze  – arī Igaunijā, Lietuvā un vairākās citās ES valstīs tāpat kā Latvijā pieaug uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata, ka viņiem trūkst darbinieku. 

Tomēr ne visām iedzīvotāju grupām ir vienlīdz labas nodarbinātības iespējas

Piemēram, Latvijā salīdzinājumā ar citām ES valstīm ir ļoti zema vīriešu 50-54 gadu vecumā nodarbināto daļa (76%). Sagaidāmais mūža ilgums 50 gadus vecam vīrietim Latvijā ir viszemākais ES (11 gadi, salīdzinot ar 27 gadiem Zviedrijā), samērā zems ir arī veselības stāvokļa pašnovērtējums. Tas uzskatāmi parāda, ka pensijas vecuma palielināšana vien nav nekāda brīnumnūjiņa, ar kuras palīdzību Latvijā var mobilizēt iekšējo darbaspēka resursu. Neatbilstoša veselība vai darba prasmes liek dažiem cilvēkiem pamest darba tirgu krietni pirms oficiālā pensijas vecuma. Un otrādi, efektīvāka veselības aprūpes sistēma un labākas mūžizglītības iespējas varētu veicināt dalību darba tirgū arī pēc oficiālā pensijas vecuma sasniegšanas. 

Cits spilgts piemērs "divu ātrumu Latvijai". Nodarbinātības līmenis Latgalē ir (zemā) Spānijas līmenī, kamēr Rīgā tas ir (augstā) Vācijas līmenī. Zīmīgi, ka iedzīvotāju vidū ar zemu izglītības līmeni nodarbinātības reģionālās atšķirības ir īpaši izteiktas. Kā savā prezentācijā minēja Gundars Kuļikovskis, – ātrāks sabiedriskais transports varētu būt viens no rīkiem, kā integrēt Latvijas reģionus vienotā darba tirgū. 

Dabiskais bezdarbs joprojām augsts 

Bezdarbs Latvijā samazinās galvenokārt ekonomikas augšupejas dēļ. Tomēr tautsaimniecība attīstās cikliski, tādēļ ekonomikas augšupeja nevar būt mūžīga. Bezdarbs, kas būtu novērots "normālos ekonomikas apstākļos" (jeb dabiskais bezdarbs), Latvijā pašlaik ir 8-9%, kas ir augsts rādītājs (vairākās ES valstīs tas ir ap 5%; sasniedzot šo rādītāju, Latvija var atgriezt darba tirgū 35 tūkst. cilvēku). Darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma nesabalansētība nozīmē, ka pietiekams skaits brīvo darba vietu pastāv vienlaicīgi ar ievērojamu bezdarbnieku skaitu. Šāda situācija var pastāvēt pat vienas nozares iekšienē: piemēram, būvniecībā augsts brīvo darba vietu skaits novērots vienlaikus ar lielu skaitu bezdarbnieku ar pieredzi šajā nozarē (bezdarbnieku pārkvalifikāciju būtu daudz vienkāršāk īstenot, ja varētu definēt "pieprasītās profesijas" un "nepieprasītās profesijas"). 

Turklāt jāatceras, ka faktiskā bezdarba izplatība varētu būt divreiz augstāka, nekā liecina oficiālie rādītāji (Nodarbinātības valsts aģentūras reģistrētais bezdarbs un darba meklētāju īpatsvars no Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma - abi ir ap 7%). Pievienojot iedzīvotājus, kas aktīvi nemeklē darbu ekonomisku iemeslu dēļ, kā arī nepilna laika nodarbinātos, kas nevar atrast pilna laika darbu, bezdarba izplatība sasniedz 14%. Tas ir daudz mazāk nekā krīzes laikā (virs 30%) vai pirms iestāšanās ES (ap 30%), tomēr skaidri iezīmē joprojām neizmantotas darbaspēka rezerves. Šā brīža augsts pieprasījums pēc darba rokām ir (nevis problēma, bet) iespēja tos atkal iekļaut darba tirgū.