Vai augstākas procentu likmes izņem naudu no Latvijas ekonomikas?

Sākšu ar pašu pamatu – kāpēc centrālās bankas ceļ procentu likmes un kā tās ietekmē ekonomiku. Pieaugot procentu likmēm jeb naudas cenai, tas sadārdzina aizņēmumus jeb kredītus, bet rada papildu ienākumus naudas aizdevējiem. Kas tad ekonomikā ir lielākie aizņēmēji un aizdevēji? Ar aizņēmējiem, šķiet, viss skaidrs – tie pamatā ir dažāda veida kredītņēmēji – uzņēmumi un privātpersonas. Bet aizdevēji – vai tikai komercbankas? Tik vienkārši tas nav.

Kredītlīgumā droši vien varam izlasīt, ka komercbanka aizdod naudu kredītņēmējam, bet ekonomikā patiesie aizdevēji ir noguldītāji. Komercbankas šajā gadījumā ir starpnieks, kas nodrošina noguldītāju līdzekļu nonākšanu pie aizņēmējiem. Līdz ar to, pieaugot naudas cenai, būtu jānotiek līdzekļu pārdalei no kredītņēmējiem pie noguldītājiem, proti, par kredītu maksā vairāk, un arī par depozītu nopelni vairāk. Ekonomikā tam ir arī nozīmīgas sekas. Tiem, kuri grib tērēt naudu šodien aizņemoties, tas kļūst dārgāk. Savukārt tiem, kuri ir gatavi pagaidīt un tērēt naudu vēlāk, tas kļūst izdevīgāk. Rezultātā kopējais tēriņu apjoms mazinās, ekonomika sabremzējas, kas noved arī pie inflācijas krituma – tieši tas, ko šobrīd vēlas panākt daudzas centrālās bankas, arī ECB Padome.

Kāda ir situācija Latvijā? No vienas puses, Latvija šobrīd ir visai izdevīgā pozīcijā. Depozītu apjoms ekonomikā būtiski pārsniedz kredītu apjomu (skat. 1. attēlu). Tā ir arī pilnīgi pretēja situācija, kādu varējām vērot 2007. gadā, kad ekonomikā bija kredītu un nekustamo īpašumu burbulis. Proti, 2007. gadā vietējo kredītu apjomu lielā mērā finansēja ārvalstnieki – daļa aizdevēju bija ārvalstu noguldītāji. Šobrīd pilnīgi visu vietējo kredītu portfeli finansējam ar vietējiem noguldījumiem un noguldījumi pat vēl paliek pāri. Šādos apstākļos centrālajai bankai ceļot likmi, Latvijā būtu jābūt neto ieguvumam – noguldītājiem kopumā būtu jāsaņem lielāks procentu ienākumu pieaugums par to, ko papildu procentos samaksā kredītņēmēji. Vai tas tā ir?

Kopš 2022. gada jūlija, kad ECB Padome sāka palielināt procentu likmes, Latvijā vidējā kredītlikme ir pieaugusi no 3.2 līdz 5.9 %, bet vidējā depozītu likme no 0 līdz 0.5 % (skat. 2. attēlu). Eiro izteiksmē tas nozīmē, ka kopumā kredītu procentu maksājumi šobrīd ir sadārdzinājušies par aptuveni 300 miljoniem eiro gadā, bet papildu ienākums no depozītiem ir pieaudzis par apmēram 90 miljoniem eiro gadā. Proti, Latvijas iedzīvotāji zaudē krietni vairāk, nekā iegūst! Kādēļ tā? Starpība lielā mērā "nogulsnējas" banku sektorā, par ko liecina arī visai prāvais komercbanku peļņas pieaugums šogad.

Vai tas nozīmē naudas izņemšanu no ekonomikas? Gan jā, gan nē, atkarībā no banku turpmākās rīcības. Ja peļņa tiks izmantota dividenžu izmaksai banku īpašniekiem (kas vairumā gadījumu ir citu valstu rezidenti), tad šāds apgalvojums ir patiess. Savukārt, ja peļņa tiks paturēta un izmantota banku kapitāla palielināšanai, un vēlāk pret šo augstāko kapitāla līmeni izsniegti jauni kredīti ekonomikai, tad apgalvojums nav īsti patiess – nauda tiek nevis izņemta, bet gan pārnesta laikā uz priekšu. Tomēr iepriekšējo gadu visai gausā ekonomikas kreditēšana diemžēl neļauj būt pārlieku optimistiskiem par straujām tendenču pārmaiņām nākotnē.

Kas tad ir pie vainas šādai situācijai? Kredītņēmēji izrāda nepatiku pret centrālās bankas procentu likmju celšanu, un tas ir saprotami, jo pieaug to ikmēneša kredītu maksājumi, kas daudzos gadījumos var būtiski ietekmēt kredītņēmēju finanšu situāciju. Tomēr noguldītāju gaviles nav dzirdamas, un arī tas ir saprotami, jo procentu ienākumi no depozītiem ir auguši būtiski lēnāk nekā maksājumi par kredītiem. Gribētos teikt, ka diez vai par to varam vainot centrālo banku, bet kā ar komercbankām?

Raugoties no sabiedrības viedokļa, ir pamats diskusijai ar komercbankām, kas šobrīd gūst papildu peļņu, neuzņemoties papildu risku un nenovedot procentu likmju pieauguma sniegtos ieguvumus līdz noguldītājiem. Bet, no otras puses, raugoties no komercbanku kā uzņēmumu viedokļa, ja tirgus apstākļi ļauj, kādēļ gan negūt papildu peļņu? Šādi, visticamāk, rīkotos arī daudzi citi dažādu nozaru uzņēmumi. Taisnības labad jāpiebilst, ka pēdējā laikā komercbankas ir palielinājušas noguldījumu likmes, kas nākotnē vairos noguldītāju procentu ienākumus, tomēr šeit iespējas turpmākajai rīcībai vēl nebūt nav izsmeltas.

Līdz ar to, manuprāt, būtiska problēma, kas padara procentu likmju pieaugumu sabiedrībai jūtamāku, ir nepietiekamā konkurence banku sektorā (starp citu, tā ir problēma ne vien Latvijā), un to var risināt konceptuāli divos dažādos veidos. Pirmais veids būtu censties piesaistīt jaunu tirgus dalībnieku vai palīdzēt mazajiem tirgus dalībniekiem augt un konkurēt ar dominējošajiem tirgus spēlētājiem. Otrs iespējamais risinājums, ja konkurences veicināšana neizdodas, būtu mazināt blaknes, kas rada negatīvas sekas sabiedrībai, ar regulējuma palīdzību. Pašlaik esam nonākuši krustcelēs.