Vai esam gatavi dzīvot "zaļi"?

Vērtējot šā mēneša "DNB Latvijas barometra" rezultātus ar enerģētiku saistītajos jautājumos, viens no pirmajiem secinājumiem ir tāds, ka par enerģētiku Latvijā patērētājs domā joprojām izteikti emocionāli, racionalitāti bieži novirzot otrajā plānā. Par to liek domāt respondentu atbilde uz jautājumu par to, kā pēdējā gada laikā respondentu redzējumā ir mainījušās enerģijas galaproduktu (gāzes, apkures, elektrības) cenas. Vairāk nekā puse respondentu (61%) atzīmēja, ka tās ir pieaugušas, bet vien 7% atzīmēja, ka tās ir samazinājušās. Tas apliecina, ka patērētājiem ir tendence sāpīgi pārdzīvot cenu pieaugumu, kamēr cenu samazinājums neatstāj līdzvērtīgu "pozitīvu pārdzīvojumu". Pēdējā gada laikā enerģijas cenas ir mazinājušās gandrīz visos segmentos – gāzes cena ir būtiski sarukusi, līdz ar to arī apkures tarifi ir zemāki, kā arī degvielas cenas ir daudz zemākas. Vien elektrības cena pieauga elektroenerģijas tirgus liberalizācijas ietekmē (lai arī tai ir bijusi tendence samazināties).

Nedaudz pārsteidz arī nākamā respondentu atziņa. Proti, jautāti par to, kurš no enerģijas galaproduktu sadārdzinājumiem respondentus satrauc visvairāk, 39% atzīst, ka elektrības, kam seko apkure (28%) un degviela (18%). Tas ir interesanti, jo, ja raugās uz patēriņu cenu indeksa svariem, tieši degvielai ir lielākais īpatsvars, kam seko apkure un vien pēc tam – elektrība. Visticamāk, šāda respondentu reakcija saistīta ar apstākli, ka ikdienā elektroenerģijas patēriņš ir visvieglāk kontrolējams. T.i., varam izvēlēties, vai lietot elektrisko tējkannu, vai slēgt iekšā apsildāmās grīdas, kādas apgaismes spuldzes lietot, kādas energoklases elektroierīces iegādāties. Attiecībā uz apkuri bieži izvēle ir būtiski mazāka (īpaši tām mājsaimniecībām, kuru mitekļi tiek apsildīti ar centrālapkures palīdzību).

Ņemot vērā iepriekš minētos rezultātus, nav liels pārsteigums, ka respondentu reakcija par to, kādas ir galvenās ar enerģētiku saistītās problēmas Latvijā, ir visai vienota. Proti, 80% no respondentiem kā svarīgāko Latvijas enerģētikas problēmu atzīmē enerģijas galaproduktu cenas. Atkarība no enerģijas resursu piegādātājiem citās valstīs (ar ko, visticamāk, lielākā daļa patērētāju domā Krieviju) satrauc 45% respondentu, bet enerģijas nelietderīga izmantošana un netaupīšana – 36% respondentu. Ar enerģijas ražošanu saistītās ekoloģijas problēmas satrauc katru ceturto respondentu (24%), bet katru piekto respondentu satrauc arī sagaidāmais elektroenerģijas deficīts (19%). Grūti gan saprast, par kādu sagaidāmu deficītu tiek jautāts, bet acīmredzot patērētājam vārds "deficīts" ir pietiekami biedējošs. Šis jautājums ir interesants vairākus gadus iepriekš tapušās Latvijas enerģētikas stratēģijas kontekstā – toreiz politikas veidotāji centās sabalansēt trīs aspektus – cenas, "zaļumu" un energoatkarību no citām valstīm. Tomēr no šī jautājuma redzams, ka centrālais jautājums, kas interesē patērētāju, – ir cena. Interesanti arī tas, ka šāda patērētāju reakcija ir vērtējama šobrīd – nosacīti "zemo cenu periodā".

Respondentu reakcija par to, kas pašreizējā situācijā būtu jādara Latvijai, lai risinātu ar enerģētiku saistītās problēmas, ir visai skaidra – 54% respondentu min, ka jāattīsta alternatīvie enerģijas ieguves avoti, kas ir moderni domājošas sabiedrības pazīme. Tikai problēma slēpjas apstāklī, ka patērētājs par to joprojām nav gatavs maksāt. Jau šodien elektroenerģijas patērētājs, savā elektroenerģijas rēķinā ieraugot obligātā iepirkuma komponenti (OIK), visticamāk, uzdod jautājumu – kādēļ man par to jāmaksā? Taisnības labad jāmin, ka OIK maksājums nav tikai par atjaunojamo elektroenerģijas ražošanu, bet arī par koģenerācijas stacijām. Viens no pēdējiem aptaujas jautājumiem liek respondentiem aizdomāties par to, vai viņi būtu gatavi maksāt vairāk par enerģiju, ja tās iegūšanā tiktu patērēti vairāk atjaunojamie energoresursi. Atbilde ir vairāk nekā skaidra – 61% respondentu nebūtu gatavi maksāt vairāk par "zaļo enerģiju", 3% būtu gatavi, 28% - iespējams. Tā ir visai skaudra realitāte, kas vērojama ne tikai enerģētikas sektorā – patērētājs vēlas augstākas kvalitātes publiskos pakalpojumus, bet nevēlas par to maksāt.

Salīdzinot barometra rezultātus 2008. gadā un 2016. gadā, ir zināma virzība zaļāka un efektīvāka enerģijas patēriņa virzienā. Respondenti, vaicāti par to, ko pēdējo trīs gadu laikā ir darījuši, lai taupītu enerģijas resursus, min spuldžu nomaiņu (59%), lielāku uzmanības pievēršanu neizmantoto elektroierīču izslēgšanai (58%), efektīvākas sadzīves tehnikas iegādei (33%), kā arī veic darbus, kas ļauj taupīt enerģiju mājas apkurei (20%). Patīkami, ka uz šo pašu jautājumu 2008. gadā respondenti apstiprinoši atbildēja daudz retāk.

Lai arī tiešā veidā patērētājs to nejūt, Latvijas enerģētika patlaban pārdzīvo vairākus pārmaiņu vējus. Pateicoties jaunajiem elektroenerģijas starpsavienojumiem starp Lietuvu un Poliju/Zviedriju, palielinās energoapgādes drošības Baltijas valstīs, tā, iespējams, arī nedaudz palētinās elektroenerģiju (atkarībā no situācijas elektroenerģijas biržā). Otra lieta, kuru nākamajos gados Latvijas patērētājs varētu izjust uz savas ādas, ir Energoefektivitātes direktīvas ieviešana (par to savulaik plašāk rakstīju savā rakstā par Enerģētiku Latvijā), kurai var būt ietekme uz enerģijas galaproduktu cenām. Pēc būtības energoefektivitātes direktīvas ieviešana izdarīs to, ko līdz šim nespējām izdarīt paši – būsim spiesti dzīvot "zaļāk", arī ja tas nozīmēs, ka tarifiem jāpieaug. Tāpēc nākamās desmitgades lielākais izaicinājums Latvijas enerģētikā, manuprāt, būs efektivitātes palielināšana – turklāt tā attieksies uz visām trim enerģijas patērētāju grupām, proti, lielajiem energo-uzņēmumiem, rūpnieciskajiem patērētājiem un mājsaimniecībām.