Vai esam gatavi pārkāpt vidēju ienākumu slazdam?

Pēdējā laikā domas arvien vairāk atgriežas pie raksta, ko rakstīju 2014. gada nogalē: “Latvijas ekonomika – vai ar vienu kāju vidēju ienākumu slazdā?”. Toreiz šķita, ka vidēju ienākumu slazdā gluži vēl neesam ieskrējuši, bet ir potenciāls tādā nokļūt kaut kad nākotnē. Nu ir 2016. gads. Nekādu būtisku notikumu vai reformu, kas mainītu šo redzējumu, šajā laika periodā nav bijis. Latvijas tautsaimniecība 2016. gada sākumā par mata tiesu ir izvairījusies no tehniskās recesijas (pēc negatīva iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 2015. gada 4. ceturksnī - vien 0.1% izaugsme 2016. gada 1. ceturksnī), prognozes turpmākajai izaugsmei atkal pārskatītas lejup.

Sliktajiem pēdējā laika rezultātiem ir savi skaidrojumi – Eiropas Savienības (ES) fondu ciklu pārrāvums, vāja ārējā vide u.c. faktori, tomēr ietekme ir arī iepriekš nepadarītajiem mājasdarbiem. Kopējais noskaņojums gan ir tāds, ka nekas, gan jau beigsies šo faktoru iedarbība, un tad atkal izaugsme atjaunosies. Neapšaubāmi, izaugsme būs. Jautājums vien par tās apjomu un noturīgumu, kas gan rada bažas.  

Sabiedrības, mediju un ekonomikas politikas veidotāju uzmanības fokuss ikdienā galvenokārt vērsts uz aktuālajiem, bet bieži īstermiņa notikumiem, kas arī loģiski, jo tos vieglāk pasniegt, izskaidrot. Nepamet sajūta, ka valstī joprojām trūkst redzējuma par lielo ekonomikas kopbildi ilgtermiņa perspektīvā. Lai arī ir neskaitāmi ilgtermiņa plānošanas dokumenti (kas būsim godīgi – nav diez ko populāri un maz ticams, ka sabiedrība tos vispār ir lasījusi), nepamet sajūta, ka ekonomiskās politikas veidotājiem nav skaidras vīzijas par to, kur gribam būt pēc dažām desmitgadēm un vēl svarīgāk – nezinām pareizos paņēmienus vīzijas īstenošanai.

Joprojām esam apsēsti ar to, kā sastiķēt nākamā gada budžetu, atliekot ilgtermiņa problēmu risināšanu uz aiznākamā gada budžetu (vai vēl vēlāk), jo nākamā gada budžetā ir svarīgākas lietas. Tas nekas, ka tikai pamainot pieeju budžeta veidošanai (nulles budžets), varētu efektivizēt budžeta izdevumus. Un tam nav vajadzīgi papildu izdevumi, bet gan griba (politiskā?).  

Joprojām daudz un aktīvi diskutējam par ilgtermiņā maznozīmīgām tēmām (Stambulas konvencija, manuprāt, tam ir izcils piemērs), kas, būsim godīgi, nenoteiks to, kur Latvija uz Eiropas sociālekonomiskās kartes atradīsies pēc 2-3 dekādēm.

Tajā pašā laikā trūkst diskusiju par patiesi svarīgiem un sarežģītiem jautājumiem – industriālo politiku (t.sk. enerģētiku), reģionālo un arī imigrācijas politiku, nozaru attīstības virzieniem utt. To, ka tiek plānots "ekonomiskais izrāviens", zina visi, tik nav skaidrs, no kurienes šis izrāviens nāks. Informatīvajā telpā pārsvarā dominē ziņas par ekonomikas īstermiņa un vidēja termiņa prognozēm. Jā, vidējā termiņa prognozes Latvijai šobrīd ir visnotaļ pozitīvas, tomēr tās vairāk atkarīgas no cikliska rakstura, nevis strukturālajiem faktoriem. Ekonomikai piebremzējot šogad, jau nākamgad sagaidāma straujāka tās atkopšanās (pie nosacījuma, ka ārējā vidē nav jaunu satricinājumu), un, iespējams, arī nākamajos 2-3 gados ekonomika augs salīdzinoši strauji. Par to parūpēsies jaunais ES fondu plānošanas periods, zināma atkopšanās kreditēšanā, ekonomikas dalībnieku noskaņojuma uzlabošanās, kas laidīs apgrozībā iepriekš veiktos piesardzības uzkrājumus. Tomēr uztraukumu rada apstāklis, ka šāda ekonomikas izaugsme būs galvenokārt ciklisku faktoru, nevis Latvijas tautsaimniecības strukturāla spēcīguma dēļ. Turklāt cikliska rakstura izaugsmei ir viena nepatīkama blakusparādība – tendence veidot ekonomiskās nesabalansētību jeb, tā sauktos, “burbuļus”.

2014. gadā Latvijas IKP pēc pirktspējas paritātes veidoja 64% no ES vidējā līmeņa (salīdzināšanai: Igaunija – 76%, bet Lietuva – 75%). Kolēģi-ekonomisti neļaus samelot - IKP pēc pirktspējas paritātes ir pietiekami šķobīgs ekonomikas koncepts, lai uz tā nebalstītu fundamentālus secinājumus, bet virzienu tas, neapšaubāmi, parāda. Līdz ES vidējam rādītājam Latvijas tautsaimniecībai vēl ļoti tāls ceļš ejams. Turklāt jāņem vērā, ka katrs nākamais konverģences procentpunkts ir arvien grūtāk sasniedzams. Pēdējā laikā arvien biežāk atkal dzird jautājumus un spriedelējumus par to, cik gados Latvija sasniegs ES vidējo līmeni. Diemžēl spriedelējumi galvenokārt ir par to, KAD sasniegs, nevis KĀ... Konverģences esamība tiek pieņemta kā pati par sevi pastāvoša parādība. Tam daļēji var piekrist – ir mehānismi (darbaspēka izmaksu diferenciāļi, ārējā tirdzniecība), kas tiešam nodrošina konverģences norisi arī bez būtiskiem ekonomiskās politikas lēmumiem. Tomēr, raugoties uz to, kas ar tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmes potenciālu ir noticis pēdējos gados, atliek vien nopūsties, kārtējo reizi dzirdot runas par to, ka Latvija pēc n-tiem gadiem sasniegs vidējo ES līmeni. Būtu vērts sev godīgi atzīt, ka  Latvijas šā brīža tautsaimniecības izaugsmes fundamentālie faktori nav pietiekami, lai sasniegtu ES vidējo līmeni. Līdzšinējo konverģences procesu, gribam mēs to atzīt vai nē, ir noteikuši darbaspēka izmaksu diferenciāļi starp Latviju un konverģences grupu, t.i. šajā gadījumā - ES. Mazākā mērā to ir noteicis apstāklis, ka mēs mākam/spējam kaut ko darīt (lasi – ražot/sniegt pakalpojumu) labāk/ātrāk/produktīvāk, nekā citi (lai arī, protams, nevar noliegt, ka ir atsevišķi arī ļoti pozitīvi piemēri).

Pēdējā laikā Latvijā arvien populārāki kļūst dažādi zvanu, datu centri, backoffice lieliem starptautiskajiem uzņēmumiem un citi centri, kuru galvenais darbības princips ir tāds, ka citu valstu komersanti pārceļ daļu savu funkciju uz valstīm ar lētāku darbaspēku. Šim fenomenam ir pozitīvi faktori – tie bieži nodrošina vietējā darbaspēka izglītošanu (valodu apmācības, jaunu zināšanu apguve utt.). Vai tie ļaus sasniegt ES līmeni? Protams, ka nē. Tiklīdz algu diferenciāļi mazināsies, tā šie pakalpojumu centri dosies tālāk – uz valstīm ar vēl zemākām darbaspēka izmaksām. Mēs nevaram kļūt tikpat turīgi kā Zviedrija, Vācija vai Francija, ja par lētāku naudu izpildām viņu darbus. Latvijai ir jāvirzās daudz augstāk pa pievienotās vērtības ķēdi, ja vēlamies sasniegt mērķi būt vismaz ES vidējā līmenī (kaut gan personīgi uzskatu, ka mērķim būtu jābūt daudz ambiciozākam).

Es ļoti labi saprotu, ka jēdziens “strukturālās reformas” jau pretendē uz apnikušākā un nīstākā vārdu savienojuma titulu Latvijā. Sauciet šo procesu, kā vēlaties, bet ir nepieciešamas pārmaiņas valsts ekonomiskā potenciāla plānošanā un pārvaldībā. Jebkurš ekonomikas students būs saskāries ar augsmes teoriju, kurā vienkāršākie tautsaimniecības izaugsmi raksturojošie modeļi balstās uz šādiem faktoriem – kapitālu, darbaspēku, kopējo faktoru produktivitāti (KFP). Diemžēl visi trīs minētie faktori šobrīd Latvijai ir nelabvēlīgi. Kapitāla akumulācija jeb investīciju aktivitāte pēdējos gados ir bijusi izteikti vāja, kas nav veicinājis kopējā kapitāla pieaugumu. Taču uzkrātajam kapitālam ir liela nozīme izaugsmē – iedomājieties, ja tirgū konkurē divi uzņēmumi – viens, kuram gadu gaitā ir izdevies būtiski uzkrāt kapitālu (darbagaldus, iekārtas, izejmateriālus, naudas līdzekļus vai jebkādus citus aktīvus) un vienu, kam kapitāls jāsāk krāt "no nulles". Skaidrs, ka ekonomiskās priekšrocības ir pirmajam uzņēmumam, un otram uzņēmumam jābūt ļoti izmanīgam (galvenokārt – inovatīvākam), lai šajā cīņā uzvarētu.

Arī darbaspēka faktora ietekme turpmāk būs negatīva. Jau šobrīd nodarbinātības pieaugums ir tuvs nullei, darbaspēka ekonomiskā aktivitāte ir vēsturiski augstākajā līmenī. Ja vēl ņemam vērā demogrāfisko "bedri", kas arvien nenovēršamāk tuvojas, tad perspektīvas šajā jautājumā nav diez ko pozitīvas. Kopējā faktoru produktivitāte – tas, kā mēs mākam savienot ekonomikas izaugsmes fundamentālos faktorus – kapitālu un darbaspēku ar idejām, zināšanām, inovācijām un radīt pievienotu vērtību gudri, produktīvi, labāk nekā citi utt.

Nav liels noslēpums, ka diemžēl inovāciju jomā esam diezgan tālu aiz mūsu konverģences grupas konkurentiem, pārējām ES valstīm. Neapšaubāmi Latvijā ir labi piemēri tam, ka ir uzņēmumi, kas spējuši "salauzt" nelabvēlīgos vides faktorus, ņēmuši iniciatīvu savās rokās un par minētajiem faktoriem parūpējušies paši. Tomēr nebūtu slikti, ja arī valsts no savas puses varētu palīdzēt tiem, kas nav tik spējīgi. Tāpat kā mans kolēģis Gundars Dāvidsons raksta savā blogā, piekrītu, ka nav jau tā, ka Latvijai nav izredžu sasniegt nospraustos mērķus. Latvija ir skaista zeme ar saviem resursiem, no kuriem galvenais ir – cilvēks. Mums ir gudri, attapīgi iedzīvotāji, kuriem, šķiet, brīžiem trūkst atbalsta un redzējuma par to, kādi tad vēlamies būt un kā to sasniegt. Iespējams, ka pie vainas politiskās pārmantojamības trūkums (mainoties politiskajiem spēkiem, netiek turpināti iesāktie darbi), bet tas nevarētu būt par iemeslu attaisnojumam – politiskie spēki mainās arī citās valstīs. Acīmredzot tas ir vienkārši apņēmības trūkums.

Tātad, kas būtu jādara? Manā redzējumā (kas nebūt nepretendē uz absolūto patiesību – cik ekonomistu, tik viedokļu) Latvijai šajā attīstības stadijā ir jāattīsta tās galvenais resurss – cilvēks. Bez cilvēkiem jeb to kvalitātes (atvainojos par triviālu kvalitātes jēdziena piedēvēšanu cilvēkam) pārējiem faktoriem nebūs īsti nozīmes. Ko es domāju ar "cilvēka kvalitāti"? To, lai cilvēks būtu vesels un izglītots ar tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmei nepieciešamo zināšanu, spēju un prasmju komplektu. Jā, no ekonomista skatupunkta raugoties – cilvēks (cilvēkkapitāls) ir resurss, turklāt galvenais. No šī izriet nepieciešamība pēc veselības un izglītības sistēmu sakārtošanas. Par to šobrīd sabiedrība aktīvi diskutē, izskatās, ka varētu sekot arī kādas reformas. Piesardzīgu gan dara apstāklis, ka pēdējo 20 gadu laikā aktīvi runājam ne pirmo reizi, būtu vēlams sarunas novest pie kāda rezultāta. Pie šī vairāk neuzkavēšos, par to rakstīts un runāts daudz. Bet, raugoties uz ilgtermiņa izaugsmi, ir vēl virkne jautājumu bez cilvēkkapitāla attīstības, kuri beidzot ir jāuzdod, neatkarīgi no tā, cik ļoti par tiem negribas runāt – jautājumu nerisināšana tikai padziļinās problēmas.

Šie jautājumi politiskajā dienaskārtībā līdz šim ir bijuši kā karsts kartupelis – neviens tos nav vēlējies cilāt, jo jautājumi ir jutīgi un neapšaubāmi neviens politiķis nevēlas asociēties ar nepopulāriem lēmumiem. 2008. gada krīzes laikā, kad šos jautājumus pie reizes varēja risināt, iespēju palaidām garām. Attiecīgi vai nu jābūt lielai apņēmībai tagad, vai jāgaida jauna krīze. Jautājumu saraksts ir garš, bet, manuprāt, būtu jāsāk ar šādiem

• Reģionālā politika. Beidzot ir jābūt kādam (politiskajam?) spēkam, kas atļausies pateikt, ka cīņa pret atsevišķu Latvijas reģionu depopulāciju ir neatgriezeniski zaudēta. Pretējā gadījumā valsts budžeta un ES fondu nauda vienkārši tiek tērēta neefektīvi. Tiek būvēti ceļi, slimnīcas, skolas, elektrolīnijas u.c. infrastruktūra, bieži neņemot vērā, apkārtējo reģionu infrastruktūrās pieprasījumu/piedāvājumu.

Ir jāatzīst, ka Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmes ietekmē, visticamāk, pakāpeniski turpināsies urbanizācijas process. Manuprāt, ir tikai loģiski to atzīt un attiecīgi koriģēt ilgtermiņa reģionālo politiku. Šobrīd esošās 119 pašvaldības, manuprāt, ir daudz par daudz – katra cīnās par to, lai pie viņiem būtu skola, poliklīnika, bibliotēka utt. Panākot lielāku pašvaldību kooperēšanos (t.sk. apvienojot tās) un koncentrējot resursus lielākās pašvaldībās, izdotos panākt efektīvāku resursu lietojumu.

Plašāk raugoties – vienīgais veids, kā cīnīties pret urbanizāciju, ir dabūt reģionos iekšā uzņēmējdarbību un līdz ar to darbavietas – rūpniecību, pakalpojumu sniedzējus utt. Šobrīd uzņēmēji raujas uz Rīgu/Pierīgu un lielajām pilsētām.  Ja tomēr patiešām politiski lemjam par decentralizētas attīstības turpināšanu, tad jābūt arī skaidriem tiem mehānismiem, uz kuru rēķina šāda attīstība būtu īstenojama. Iespējams, tā ir reģionu politikai adaptēta nodokļu politika, iespējams, atbalsts rūpniecisko teritoriju iekārtošanai vai citi instrumenti. Bet būtu jāsāk ar kārtīgu izvērtējumu tam, ko tad īsti vēlamies.

• Industriālā politika. Pēdējo 20 gadu laikā industriālā politika ir bijusi tik haotiska, ka tagad ir pilnīgi nesaprotams, kādas ir valsts prioritātes šajā jomā. Vienubrīd tika izvirzītas prioritārās nozares, tad šis koncepts tika veiksmīgi aizmirsts. Virknē nozaru vispār nav jēdzīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijas. Kādu laiku apstrādes rūpniecība tika likta Latvijas ilgtermiņa izaugsmes pamatā. Tagad, skatoties, kā veicas ar energointensīvo nozaru atbalsta mehānismu izstrādi, skaidrs, ka apstrādes rūpniecība vismaz šobrīd nav ekonomiskās politikas veidotāju prioritāte. Par pakalpojumu nozarēm nemaz nerunājot. Pakalpojumu nozares ir pamestas novārtā, par spīti tam, ka atsevišķos gadījumos pievienotās vērtības rādītāji tajās ir augstāki nekā apstrādes rūpniecībā.  Nav īsti stratēģijas, kā nodrošināt profesionālo pakalpojumu turpmāku attīstību, nav redzējuma par to, kā turpmāk attīstīsies transporta nozare (ar to domāju, kā aizvietosim sarūkošo Krievijas preču plūsmu dzelzceļā un ostās) utt.

• Imigrācijas politika. Jau šobrīd, runājot ar uzņēmējiem, arvien biežāk atskan viedoklis, ka agri vai vēlu, lai paplašinātu savu darbību, ar vietējo darbaspēka resursu būs par īsu. Daži jau šobrīd nodarbina imigrantus no tuvējām valstīm – Baltkrievijas, Ukrainas. Un te nav runa par izmaksām – šie imigranti bieži vien izmaksā dārgāk nekā vietējais darbaspēks. Bieži ir gadījumi, kad attiecīgo speciālistu Latvijā vienkārši nav… tādēļ, jo agrāk sāk runāt par labojumiem imigrācijas politikā, jo labāk. Un te es nerunāju par bēgļiem vai imigrantiem, kas atņems mums darbu. Es runāju par imigrācijas likuma grozījumiem, lai augsti kvalificētus speciālistus varētu piesaistīt ātri un bez liekas birokrātijas. Zinu vairākus piemērus, kad uzņēmums Latvijā ir izvēlējies nepaplašināties/neuzsākt darbību, jo trūcis 1-2 šaura profila speciālistu. Un tas ir liedzis radīt 100 papildu darbavietas, ko aizņemtu vietējie iedzīvotāji.