Vai inflācija atgriežas?

Arī šogad, pieņemot, ka Covid-19 krīze tiks sekmīgi pārvarēta un ekonomiku sagaida atkopšanās, ir skaidrs, ka izaugsmes un nodarbinātības atjaunošanas jautājumi būs daudz aktuālāki par inflācijas iespējamo pieaugumu, it sevišķi, ja šis pieaugums saglabāsies salīdzinoši zems. Tomēr, ja notiek kas neparedzēts un inflācijas pieaugums izrādās ievērojami lielāks, tas var būtiski apgrūtināt jau tā sarežģīto krīzes vadību un sliktākajā gadījumā – aizkavēt un mazināt ekonomikas atveseļošanos, nelabvēlīgi ietekmējot arī situāciju šobrīd prioritārajās nodarbinātības un izaugsmes jomās. Tāpēc pret inflācijas riskiem noteikti nevajag attiekties bezrūpīgi, bet, no otras puses (kā ekonomistiem pieņemts), nevajadzētu arī situāciju dramatizēt. Lai inflācija atkal kļūtu par nopietnu ekonomisku problēmu, nepietiek tikai ar cenu lēcienu, valstu tautsaimniecībām atgriežoties pēckrīzes apstākļos; šim cenu kāpumam ir jābūt ilglaicīgam.

Vai pēc Covid-19 krīzes ir iespējams cenu pieaugums? Tāda iespēja pastāv, lai arī šobrīd ir daudz nezināmo. Parasti ekonomiskās krīzes izraisa inflācijas mazināšanos pieprasījuma krituma dēļ (mazinoties ekonomiskajai aktivitātei, pieaug bezdarbs; arī tie iedzīvotāji, kuri darbu nezaudē un kuriem atalgojums nemazinās, vismaz kādu laiku naudu netērē tikpat cītīgi kā iepriekš, jo pastāv neziņa par nākotnes izredzēm). Atjaunojoties pieprasījumam (tajā skaitā valdības un centrālā bankas atbalstošo pasākumu rezultātā), atgriežas arī inflācijas pieaugums. Tomēr pašreizējā Covid-19 krīze nav tipiska ekonomiskā krīze, lai gan ārēji daudzas pazīmes ir līdzīgas. Šajā krīzē līdz ar standarta pieprasījuma kritumu, cilvēkiem zaudējot darbu un samazinoties ienākumiem, ekonomikas kritumu vienlīdz ietekmēja arī piedāvājuma kritums – daudzos gadījumos preču un pakalpojumu piedāvājums nebija un nav iespējams, pat ja tam pretī būtu pieprasījums. Turklāt visam papildus vēl nāk klāt arī strukturālās izmaiņas cilvēku paradumos un dzīvesveidā, kuru ekonomisko ietekmi varēs novērtēt tikai ar laiku.

Līdz ar to ir diezgan ticami, ka, normalizējoties saslimstības rādītājiem, daļa no šobrīd "iesaldētās" ekonomiskās aktivitātes atgriezīsies, līdzi nesot arī cenu kāpumu (piemēram, tūrisma sektorā).

Uzlabojoties globālajam ekonomiskajam noskaņojumam, parasti pieaug arī naftas cenas, kas atstāj ietekmi un cenām arī citos sektoros. Tomēr tas, cik noturīgs būs šis cenu kāpums un līdz ar to – cik lielā mērā šī inflācijas atgriešanās apdraudēs ekonomikas atveseļošanos, būs atkarīgs no tā, cik daudz ekonomikas funkcionēšanu būs ietekmējušas tieši Covid-19 krīzes izraisītās strukturālās pārmaiņas.

Pirmkārt, cik lielu ietekmi Covid-19 krīze būs atstājusi uz darba tirgu? Pašreizējo situāciju darba tirgū ļoti ietekmē dažādi valdības sniegtie atbalsta mehānismi (kā dīkstāves pabalsti), kas neļauj pietiekami precīzi ieraudzīt patieso ainu. Taču līdz ar Covid-19 krīzes pārvarēšanu arī šie atbalsta mehānismi mazināsies, un ir ticams, ka vismaz uz laiku bezdarba līmenis atradīsies augstākā līmenī nekā pirms krīzes. Jo vairāk būs tādu nozaru, kurās pēc-Covid periodā dzīve neatgriezīsies vecajās sliedēs, jo vairāk būs tādu darbinieku, kas nevarēs atgriezties pie tiem darbiem, kurus tie veica iepriekš, un viņiem nāksies pielāgoties jaunajai situācijai. Pat ja šī pielāgošanās būs veiksmīga, tas būs pakāpenisks process, un ātra bezdarba samazināšanās līdz pirmskrīzes līmenim, visticamāk, nav gaidāma.

Tas nozīmē, ka arī spiediens uz algām un straujš algu kāpums, kas ir nepieciešams, lai varētu "uzturēt" noturīgu inflācijas pieaugumu, tuvākajā nākotnē, visticamāk, izpaliks.

Turklāt jaunākie pētījumi liecina arī par to, ka būtiskas krīzes, kas skar gandrīz ikvienu sabiedrības locekli (un Covid-19 krīze noteikti ir pieskaitāma pie tādām), atstāj daudz noturīgāku psiholoģisko iespaidu uz iedzīvotāju tērēšanas paradumiem, t.i., iedzīvotāji nesteidz atgriezties pie ierastajiem iepirkšanās paradumiem, pat ja objektīvi to ienākumi atgriežas pirmskrīzes līmenī [1].

Otrkārt, centrālo banku krīzes laikā "piedrukātā" nauda saskaņā ar klasisko teoriju nevar palikt bez sekām, t.i., cenu pieauguma. Tomēr šī teorija balstās uz pieņēmumu, ka visa no jauna emitētā nauda arī nonāk ekonomikā, bet praksē (sevišķi Eiropas valstīs) šī nauda teorētiski ir banku rīcībā, bet faktiski tā uzkrājās banku kontos, kas atrodas centrālajā bankā, t.i., tā pēc būtības nemaz no centrālās bankas ārā neiziet.

Teorētiski, protams, bankas var sākt aktīvāk kreditēt tautsaimniecību līdz ar Covid-19 krīzes beigām, taču praktiski tas, visticamāk, nenotiks.

Atkal – šo pašu strukturālo pārmaiņu dēļ. Ja pastāv iespēja, ka daļa no ekonomikas neatgriezīsies pirmskrīzes stāvoklī arī pēc tam, kad saslimstības vilnis būs mazinājies, tad savukārt bankām pastāv iespēja, ka daļa no šīm nozarēm izsniegto kredītu būs jānoraksta zaudējumos (sliktākajā gadījumā) vai jebkurā gadījumā stāv priekšā diskusijas ar banku uzraugiem par nepieciešamo uzkrājumu līmeni (labākajā gadījumā). Tie neizskatās pēc apstākļiem, kuros bankām pēkšņi var pazemināties riska apetīte tiktāl, lai kreditēšanas pieauguma tempi varētu būt nopietns inflāciju uzturošs faktors. Ja tomēr izsniegto kredītu pieaugums būtiski palielinātos, tad neapšaubāmi, ka arī inflācijas kā nopietna riska potenciāls būtu jāuztver daudz nopietnāk.  

Visbeidzot, arī valdības īstenotā fiskālā politika teorētiski var būs iemesls inflācija kāpumam. Tomēr, lai tas tā būtu, fiskālajai politikai ir jābūt ilgstoši stimulējošai. Turklāt stimulam jābūt ļoti ievērojamam un strukturētam tādā veidā, lai tas rada nozīmīgu papildu pieprasījumu valsts iekšzemē (nevis, piemēram, papildu importu vai uzkrājumu stimulēšanu). Šajā ziņā pēdējos gados situācija ASV un Eiropā ir bijusi krasi atšķirīga. Pie aptuveni vienādiem izaugsmes tempiem ASV valdības budžeta deficīts pēdējos gados ir bijis 4-7% no iekšzemes kopprodukta (IKP) robežās, kamēr eiro zonas valstīs šis rādītājs bija 0.5-1.5%. Arī 2020. gadā visas valstis ir īstenojušas ekonomikas papildu fiskālo stimulēšanu ar lielāku budžeta deficītu palīdzību, tikai eiro zonas valstīs budžeta deficīts kopumā veidoja aptuveni 9% no IKP, kamēr ASV deficīts pārsniedza 15% no IKP. Nav brīnums, ka ASV runas par iespējamo inflācijas kāpumu ir daudz skaļākas nekā Eiropā.

Jautājums par to, vai un cik daudz ekonomiskā stimula ir "pārāk daudz", nav iepriekš precīzi atbildams, jo atbilde balstās uz tādu analīzē noderīgu, bet abstraktu sociālo konceptu kā "izlaides starpība", kuru praktiski dzīvē neviens vēl nav redzējis. Līdz ar to, nākas vien paļauties uz ekspertu vērtējumu.

Saskaņā ar vairākiem šādiem aprēķiniem pēc papildu ekonomiskā stimula ASV izlaides starpība var kļūt pozitīva jau šogad [2], savukārt Eiropā šāda situācija nedraud vismaz līdz 2022. gada beigām [3].

Protams, Eiropā papildus nacionālo valdību īstenotajiem atbalsta un stimula pasākumiem ir jāskaita arī kopējais atbalsts tautsaimniecībai caur Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānismu. Tomēr, lai arī dažām valstīm (piemēram, Latvijai) caur šo instrumentu pieejamās summas ir ievērojamas, kopējā Eiropas Savienības mērogā papildu ekonomikas stimuls saskaņā ar dažādiem aprēķiniem varētu sasniegt vien 0.5% no IKP. Protams, tas ir labāk nekā nekas. Tomēr šis apjoms noteikti nav tāds, lai radītu bažas par papildu inflāciju Eiropā.

Protams, kā jau visi aprēķini, arī šie var izrādīties kļūdaini, un inflācija tomēr var pieaugt straujāk nekā gaidīts. Ko tad? Parasti valstu centrālās bankas ir galvenais uzraugs, kas neļauj inflācijai pieaugt nekontrolēti, vajadzības gadījumā ceļot procentu likmes. Tomēr aizvadītā gada vasarā ASV Federālo rezervju banka paziņoja, ka līdz ar jaunās monetārās stratēģijas apstiprināšanu tā ir gatava (kādu laiku) pieļaut arī augstāku inflāciju nekā mērķa 2% līmenis, ja šis inflācijas kāpums seko periodam, kurā inflācija ilgstoši ir bijusi zem noteiktā mērķa. Arī tas ir radījis papildu augsni spekulācijām, ka inflācija šoreiz var būt augstāka nekā citas reizes. Eiropā šīs diskusijas vēl turpinās, tomēr jebkurā gadījumā arī ASV runa ir par mērenu inflācijas kāpumu (nedaudz virs 2%, noteikti ne par inflāciju virs 5%) un ierobežotu laika periodu (noteikti ne vairāku gadu garumā).

Kā šis augstākais inflācijas "sāpju slieksnis" izpaudīsies praktiski, to mēs noteikti vēl redzēsim, taču katrā ziņā par iespējamību, ka inflācija globāli un, tajā skaitā Eiropā, nākotnē varētu būtiski pieaugt tāpēc, ka valstu centrālās bankas apzināti vai neapzināti būs "aizmigušas pie stūres", es šobrīd uztrauktos vismazāk.

Komentārs sniegts izdevumam "Dienas bizness".

Atsauces

[1] https://s3.amazonaws.com/real.stlouisfed.org/wp/2020/2020-009.pdf

[2] (3) Olivier Blanchard on Twitter: "CARES added 900 billion of stimulus in December. The Biden proposal adds 1.9 trillion. The infrastructure program to come, will add more, but let’s leave it aside. Adding the three numbers above gives: 3.6 trillion or 4 times the upper bound on the output gap." / Twitter

[3] https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/economy-finance/ecfin_forecast_autumn_2020_statistical-annex_en.pdf