Vai Latvijai vajag ekonomistus?

Šī gada 8. aprīlī piedalījos Ekonomikas un kultūras augstskolas (EKA) rīkotajā paneļdiskusijā par to, vai Latvijas darba tirgum joprojām vajadzīgi ekonomisti un juristi? Šī bloga ierakstā vēlos padalīties ar savām domām par šo jautājumu.

"Ekonomistu pārprodukcijas" tēzi un aicinājumu jauniešiem izvēlēties tehniskās izglītības jomas pirmoreiz dzirdēju no sabiedrībā plaši pazīstama ekonomista pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad pats studēju ekonomikas bakalaura programmā. Mana pirmā doma bija – "baidās no konkurentiem". Dzīve ir tikai viena, un katram ir izvēle īstenot savu sapni vai ieklausīties, ko saka atrunātāji (kuri būs vienmēr). Kopš tā laika katru gadu darba tirgus papildinās ar vairākiem tūkstošiem jaunu ekonomistu, bet pārprodukcija joprojām nav novērojama, tieši pretēji.

Attēlā. No labās puses: Normunds Ozols (Ekonomikas ministrija), Oļegs Krasnopjorovs (Latvijas Banka), Edmunds Rudzītis (SEB banka)

Foto: Ekonomikas un kultūras augstskola

Darbaspēka pārpalikuma divas iezīmes ir augsts bezdarbs un zemas algas. Attiecībā uz ekonomistiem un juristiem redzam pilnīgi pretēju ainu. Pat publiski pieejamos datos redzams, ka augstākās algas Latvijā ir finanšu starpniecībā, kur galvenokārt strādā ekonomisti. No ierobežotās pieejamības informācijas (Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) darbaspēka apsekojuma mikro datiem) var vērtēt, cik lielas ir algas dažādu izglītības programmu absolventiem. Augstākā izglītība tieslietās un ekonomikā stabili ir atalgojuma augšgalā (kopā ar eksaktajām un sociālām zinātnēm). Turklāt bezdarba līmenis tieslietu un ekonomikas programmu absolventiem (kā arī augstākās izglītības ieguvējiem vispār) ir būtiski zemāks par vidējo tautsaimniecībā.

Vai ir garantija, ka ekonomistu pārprodukcija neveidosies kaut kad nākotnē? Tādas garantijas nav. Tomēr cik gan precīzas var būt "tautsaimniecības vajadzību" prognozes līdz 2030. vai 2050. gadam? Ekonomistu pieprasījums ir atkarīgs arī no piedāvājuma.  Arī pats personīgi zinu ārvalstu kompānijas, kas savas ekonomikas analīzes struktūrvienības izvieto Latvijā. Tas nebūtu iespējams, ja Latvijā nebūtu pieejami laba līmeņa speciālisti (par algu, kas ir zemāka nekā Rietumeiropā). Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums mijiedarbojas; līdzīgi kā farmaceitiskajā rūpniecībā – labi sagatavotie speciālisti ir priekšnoteikums nozares konkurētspējai, kas savukārt nosaka pieprasījumu pēc attiecīgās jomas speciālistiem.

Tāpēc nav vērts pārdalīt studentu plūsmas no sliktās ekonomikas izglītības uz tikpat sliktu inženierzinātņu izglītību. Ja gribam darīt kaut ko izglītības labā, būtu jāuzlabo izglītības kvalitāte abās (kā arī citās) jomās.

EKA zinātnes prorektore Jeļena Titko diskusijā aktualizēja interesantu jautājumu par to, ka daži darba devēji nevēlas pieņemt darbā kandidātus ar zinātņu doktora grādu (pie citiem nemainīgiem nosacījumiem), jo baidās no konkurences. Atbildēju, ka, manuprāt, problēma ir nevis doktora grādā, bet vājās personālvadības prasmēs. Iespējams, kādam patīk mierināt patmīlību, kļūstot par autoritāru priekšnieku izpildītāju pulkam. Man, tieši pretēji, patīk, ja ap mani pulcējas kādā jomā pārāki par mani cilvēki. Tikai šādā veidā ir iespēja augt arī pašam.