Vai pārkarstam?

Vasarai aizejot, skaļumā pieņemas ekonomistu diskusija – nāk vai nenāk tautsaimniecībai virsū jauns pārkaršanas vilnis.. Liekas, pag – nupat kaut cik esam atkopušies no iepriekšējās krīzes, ko izraisīja 2005.-2007.gada pārkaršana, un jau atkal?!

Šeit dažās rindkopās – vai šobrīd jau ir pamats satraukumam?

Kas tad ir licis ekonomistiem sākt runāt par pārkaršanu? Tās noteikti ir vairākas līdzības ar iepriekšējā pārkaršanas perioda sākumposmu, kas šobrīd arvien skaidrāk iezīmējas. Proti, lai gan tautsaimniecības rādītāji ir pretrunīgi, aizvien pamanāmākas kļūst briesmu pazīmes – sevišķi, darba tirgū: vakanču arvien vairāk, darbinieku trūkst, algu fonda lielums pret tautsaimniecību jau pirmskrīzes līmenī, un algu izaugsme jau būtiski pārsniedz darba ražīgumu. Turklāt kopš krīzes laika nav īstenotas vairākas nākotnes attīstībai nepieciešamas strukturālas reformas. Tas situāciju saasina vēl vairāk. Labā ziņa – te vēl var vērst lietas uz labu (par to pēc brīža).

Esam līdzīgās krustcelēs kā 2003. – 2004. gadā. Toreiz Latvija vilcinājās - sākt vai nesākt bremzēt pārkaršanu: pieprasījuma bumu, kam tautsaimniecības ražošanas jaudas netika līdz. Kreditēšana auga griezdamās un tautsaimniecības dalībnieki tērēja milzu apjomus vēl nenopelnītas naudas, valdība to vēl vairāk veicināja ar vaļīgu fiskālo politiku, uzlēca inflācija, algas apsteidza ražīgumu un beidza nost konkurētspēju. Šobrīd problēma ir mazāk acīmredzama, jo izaugsme ir daudz mērenāka (IKP ap 4%).

Darba tirgus saspīlēšanās jau pašā tautsaimniecības cikliskās atkopšanās sākumposmā liecina par to, ka šoreiz šķietami līdzīgajiem simptomiem ir cits cēlonis,  un arī to ārstēšanā izmantojamas citas zāles.

Proti, ir jāfokusējas nevis uz pieprasījuma mazināšanu jeb izaugsmes bremzēšanu, bet gan uz tautsaimniecības ļoti ierobežotā piedāvājuma jeb ražošanas kapacitātes veicināšanu.

Tomēr jāpatur prātā - nedarot neko, rezultāts abos pārkaršanas gadījumos ir viens – valsts konkurētspējas zudums. Turklāt augstas inflācijas, ko visi atceras no aizvadītās krīzes, šajā reizē var arī nebūt, jo pārkarsums darba spēka tirgū kaitētu citādi - cirstu robu uzņēmumu peļņā (notiktu peļņas maržu saspiešana). Šādā veidā pēc vairākiem gadiem tautsaimniecības dzinēju aizvien biežāk piemeklētu ķibeles, un mums nāktos būtiski palēnināt izaugsmes tempu.

Kā tas darbotos? Ja importētā inflācija saglabājas zema un eksportētājiem Latvijā ar to jākonkurē – viņi nevar celt cenas, jo riskē pazaudēt tirgu. Atliks samazināt visas iespējamās izmaksas. Uz algu rēķina tas nenotiks, lai noturētu darbiniekus un atliks mazināt/saspiest uzņēmuma peļņu. Tautsaimniecībai tas nozīmē: ja uzņēmējiem nav peļņas, viņi neveic investīcijas, zaudē konkurētspēju = izaugsme ir zema vai nekāda.

Savukārt, lai varētu audzēt produktivitāti un tas ļautu uzturēt strauju izaugsmes tempu (4-5-6% IKP), skaidrs, ka investīciju nepietiek. Ar dilstošu konkurētspēju un bez Eiropas fondu naudas Latvija riskē piedzīvot scenāriju ar ilgstošu lēnu tautsaimniecības izaugsmi. Var teikt, nekas – nebūsim jau pirmie, kam tā gadījies, un nekas, ka izaugsme ir lēna, vismaz darbs ir. Bet jāapzinās, ka cilvēki turpinās aizbraukt…

Iespējamā izeja? Nē, masveida imigrācija tā nav – mums jau pašiem ir savi mazkvalificētie, kas veido bezdarbnieku rindas. Atliek reformas, kas  vērstas uz cilvēkkapitāla celšanu – vienkārši sakot, lai vairāk būtu prasmīgu un veselīgāku strādātāju, jāvirza pārmaiņas izglītībā, veselībā. Savukārt bezdarbnieki, arī ilgtermiņa, ir jāstumj atpakaļ darbā.

Turklāt tas jādara ar apdomu, ne mehāniski palielinot valsts budžeta finansējumu minētajām jomām.

Jāpanāk labāks rezultāts esošo resursu ietvaros,  mainot prioritātes un gudrāk tērējot valsts līdzekļus.

Jāapzinās, ka šobrīd ekonomikā jau nosacīti ir labie laiki, kad jāvirzās uz budžeta sabalansēšanu un uzkrājuma veidošanu izaugsmes atplūdu periodam, lai pārskatāmā nākotnē nebūtu jāatgriežas pie brutālas budžeta izdevumu "griešanas".