Vai valdību aizņemšanās uz ilgāku laiku padara budžeta politiku mazāk atbildīgu?

Valdības parāds ir dubultojies

Pēdējo 15 gadu laikā globālais valdības parāds ir gandrīz dubultojies, pieaugot no 51 līdz 97 triljoniem ASV dolāru. Lielākā daļa šī pieauguma ir notikusi ekonomiski attīstītajās valstīs (skatīt 1. att.), turklāt tas ir noticis lēcienveidīgi. Pirmais lēciens bija globālās finanšu krīzes laikā, kas noteica teju pusi no valdības parāda pieauguma. Otrs nozīmīgais valsts parāda pieaugums notika Covid-19 pandēmijas laikā. Ekonomisko krīžu periodos valdību uzdevums ir stabilizēt ekonomiku, palielinot izdevumus vai samazinot nodokļus, taču pēc krīzes būtu nepieciešams veikt pasākumus parāda mazināšanai. Minētajos gadījumos tas tā nav noticis. Vai šāds straujš parāda pieaugums nav bīstams un nerada maksātspējas riskus?

Valdības parādsaistību vidējais atmaksas termiņš ir vēsturiski garākais

Neraugoties uz augstiem parāda līmeņiem, attīstītās valstis pašlaik nesaskaras ar nozīmīgu maksātnespējas risku. Viens no iespējamiem skaidrojumiem tam ir valdības parāda termiņstruktūras pārmaiņas. Proti, lielā daļā attīstīto valstu valdības parādsaistību vidējais atmaksas termiņš šobrīd ir vēsturiski garš. Valdības palielina parādu galvenokārt ar obligāciju un kredītu starpniecību, kuras var izdalīt īstermiņa (līdz 1 gadam), vidēja termiņa (no 1 līdz 10 gadiem) un ilgtermiņa (10 un vairāk gadi) parādsaistībās. Jo lielāks ir ilgtermiņa parādsaistību īpatsvars, jo mazāk raižu par nepieciešamību tuvākajā nākotnē atrast investorus. Pašreiz ilgtermiņa parāda īpatsvars kopējā valdības parādā (2. att. pa kreisi) un valdības parādsaistību vidējais atmaksas termiņš (2. att. pa labi) ir vēsturiski augstos līmeņos. Piemēram, eirozonā ilgtermiņa valdības parāda īpatsvars ir pieaudzis no 6 % 1995. gadā līdz vairāk nekā 20 % 2024. gadā.

Atliekot parāda atmaksu uz tālāku nākotni, valdības izjūt mazāku spiedienu īstenot atbildīgu fiskālo politiku…

Tomēr parāda atlikšana uz tālāku nākotni nav bez blaknēm. Mūsu nesen publicētajā pētījumā [1] secināts, ka ilgtermiņa parāda īpatsvara pieaugums būtiski samazina valdību fiskālo disciplīnu. Proti valdības budžeta primārā bilance [2] kļūst mazāk jutīga pret valdības parāda izmaiņām, t.i., fiskālās reakcijas koeficients samazinās vai pat kļūst negatīvs (skat. 3. att.). Pētījuma rezultāti liecina, ka, atliekot parāda atmaksu uz tālāku nākotni, valdības izjūt mazāku nepieciešamību nekavējoties uzlabot budžeta primāro bilanci un vilcinās īstenot atbildīgu fiskālo politiku, kas savukārt rada problēmas ilgtermiņā. Aplēses liecina, ka fiskālā politika kļūst neilgtspējīga, kad ilgtermiņa parāda īpatsvars pietuvojas aptuveni 50 % robežai no kopējā parāda, vai brīdī, kad valdības parādsaistību vidējais atmaksas termiņš pietuvojas 14 gadiem. Patlaban neviena no analīzē iekļautajām valstīm, izņemot Lielbritāniju, nav tuvu minētajām robežvērtībām. Piemēram, eirozonas valstu vidējais atmaksas termiņš ir zem 10 gadiem.

… kā arī valdības parāds vidējā termiņā pieaug

Kāpēc fiskālās politikas reakcija uz parāda līmeni ir svarīga? No ekonomiskajām likumsakarībām izriet: jo zemāka ir budžeta primārās bilances reakcija uz augošu parādu, jo augstāks būs parāda līmenis vidējā termiņā. Dzīve tas izpaužas šādi: līdz ar augstāku valdības parādu pieaug ikgadējie procentu maksājumi. Ja proporcionāli netiek samazināti citi (primārie) budžeta izdevumi vai palielināti ieņēmumi, tas palielina kopējo budžeta deficītu, ko atkal nepieciešams finansēt ar jaunu aizņemšanos. Tādējādi – mazāka primārās bilances reakcija uz augošu parādu nozīmē augstāku parādu nākotnē.

Arī Latvijā laika periodā pēc finanšu krīzes 2008.-2009. gadā ir būtiski pieaudzis valdības parāda īpatsvars ar atmaksas termiņu virs 5 gadiem (skat. 4. att.). Latvijas valdības parāda īpatsvars ar atmaksas termiņu virs 10 gadiem šobrīd ir 23 % [3], kas nedaudz pārsniedz eirozonas vidējo rādītāju. Valdības parāda vidējais termiņš arī ir palielinājies. Tādējādi arī fakts, ka Latvija spēja aizņemties uz ilgāku periodu, iespējams, ir bijis viens no faktoriem, kas laika gaitā samazināja fiskālo disciplīnu. No otras puses, valdības parāda atmaksas termiņa pagarināšana ļāva būtiski samazināt procentu maksājumus. Turklāt Latvijas valdības parāds šobrīd ir salīdzinoši zems (45 % no iekšzemes kopprodukta 2023. gadā pretstatā eirozonas 88 % no iekšzemes kopprodukta) un nerada nozīmīgus riskus ilgtermiņā.

Vai pie vainas ir monetārā politika?

Laika periodā pēc finanšu krīzes un līdz 2022. gadam, kad inflācija bija krietni zem attīstīto valstu centrālo banku nospraustā mērķa, centrālās bankas pielietoja nestandartus monetārās politikas instrumentus. Tās uzpirka valdību parādzīmes, kas ļāva samazināt gara termiņa parādsaistību procentu likmes. Tas savukārt veicināja ilgtermiņa parāda pieaugumu un līdz ar to samazināja fiskālo reakciju. Taču mūsu pētījuma rezultāti rāda, ka ilgākiem parāda atmaksas termiņiem ir negatīva ietekme uz fiskālo reakciju pat tad, ja tie nav tieši saistīti ar monetārās politikas intervencēm.

Kopsavilkums

Šī pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka šobrīd ar garākiem valdības parāda atmaksas termiņiem valdībām ir vairāk brīvības aizņemties, nesaskaroties ar maksātnespējas risku. Taču tas arī samazina vēlmi īstenot atbildīgu fiskālo politiku un sekmē straujāku parāda pieaugumu. Tas nozīmē, ka nākotnē arvien lielāka daļa ienākumu būs jānovirza parāda atmaksai, kas novedīs pie augstākiem nodokļiem un/vai zemākiem valdības tēriņiem sociālajām atbalstam un/vai valdības investīcijām, kas samazinās tautsaimniecības izaugsmes potenciālu. 

[1] Working Paper 5/2024: Impact of sovereign debt maturity on fiscal sustainability

[2] Primārā bilance neņem vērā procentu maksājumus par uzkrāto valdības parādu.

[3] Dati Latvijai ir pieejami tikai laika periodam no 2020.g. līdz 2023.g.