Vēlreiz par vēsturi jeb "kad vienreiz Latvijas Banka sāks aktīvi stimulēt tautsaimniecību"?
Viens no pašreizējās parādu krīzes "blakusproduktiem" ir aicinājumi pārskatīt centrālo banku lomu un nozīmi tautsaimniecībā, ar mērķi noteikt centrālajai bankai lielāku atbildību par vispārējo tautsaimniecības attīstību, tajā skaitā bezdarba līmeņa mazināšanos. Šādi aicinājumi dažas dzirdīgas ausis ir atraduši arī Latvijā, un rezultātā arī Latvijas Bankai reizēm tiek veltīti pārmetumi par nepietiekami aktīvu darbību ekonomiskās izaugsmes veicināšanā.
Līdz šim visus uzskatus par centrālās bankas lomu un nozīmi tautsaimniecībā varēja iedalīt divās lielās nometnēs. Viena ir balstīta uz ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) lomu un uzbūvi, kas joprojām tiek balstīta uz pieņēmumu, ka centrālās bankas mērķis ir veicināt maksimālu nodarbinātības līmeni, stabilas cenas un zemas ilgtermiņa procentu likmes[1]. Otrā nometne sastāv no tām centrālajām bankām, kas par vienīgo savas darbības mērķi ir izvirzījušas cenu stabilitātes nodrošināšanu. Bezdarba mazināšanu un rūpes par tautsaimniecības izaugsmi tiek atstāta valdības ziņā. Šeit redzamākais spēlētājs ir Eiropas Centrālā banka[2].
Vēsturiski senākā ir bijusi pirmā pieeja, liekot centrālajai bankai tieši piedalīties tautsaimniecības stimulēšanā. Diemžēl rezultāti šai pieejai gandrīz vienmēr ir bijuši bēdīgi- par spīti centrālo banku aktīvajām darbībām, tautsaimniecības attīstību tās vairumā gadījumu nav veicinājušas, bet makroekonomisko stabilitāti gan bieži ir izjaukušas. Spilgtākie piemēri centrālo banku mēģinājumiem ar papildus naudas emisiju "palīdzēt" tautsaimniecībai jau ir aprakstīti iepriekš[3]. Turklāt tie nav vienīgie piemēri. Arī pagājušā gadsimta 70-os gados pasaulē valdošā stagflācija (zema izaugsme apvienojumā ar augstu inflācijas līmeni) lielā mērā bija šādas centrālo banku politikas "nopelns".
Arī Latvijas vēsturē centieni ar centrālās bankas palīdzību risināt ekonomikas problēmas (bezdarbs, ekonomiskā izaugsme) jau ir bijuši. Tā piemēram, Latvijas Pirmās Republikas laikā centrālā banka faktiski darbojās tiešā valdības kontrolē. Latvijas Bankas 1923. gada statūtos mērķis formāli nebija noteikts un tā pildīja valdības noteiktos uzdevumus, tajā skaitā gan veikt naudas emisiju, gan kreditēt tautsaimniecību (izsniedzot kredītus gan uzņēmumiem, gan privātpersonām). Par spīti tam, ka Latvijā formāli darbojās zelta standarts (t.i. visus izlaistos latus sākotnēji varēja apmainīt pret zeltu), LB statūti atļāva emitēt naudu, kas tikai daļēji ir segta ar centrālās bankas zelta rezervēm. Līdz pat 50% no izlaistās naudas varēja būt segta ar privātiem vekseļiem. Turklāt centrālajai bankai tika uzlikts par pienākumu finansēt dažādus no politiķu puses par valstiski svarīgiem atzītus projektus. Par neatkarīgu centrālo banku šādos apstākļos nevarēja būt ne runas.
Pārmērīga naudas emisija apvienojumā ar mēģinājumu uzturēt fiksētu valūtas kursu neizbēgami noved pie centrālās bankas rezervju zuduma, tā ir ekonomikas teorijas aksioma. Arī Latvijas gadījumā rezultāti ekspansīvai naudas politikai nebija ilgi jāgaida: laika posmā no 1929. līdz 1934.gadam LB rezerves samazinājās par pusi, un, lai nepieļautu rezervju pilnīgu izsīkšanu, Latvijas valdība bija spiesta atcelt lata konvertējamību (nosakot valūtas tirdzniecības ierobežojumus), kā arī ieviest stingrus importa ierobežošanas pasākumus.
Padomju laikos centrālās bankas saites ar valdību bija vēl ciešākas – centrālās bankas vadītājs faktiski bija Ministru padomes loceklis, un centrālā banka tiešā veidā atbildēja par visu tautsaimniecības nozaru kreditēšanu. Rezultāts šiem centieniem veicināt tautsaimniecības attīstību loģiskā kārtā bija naudas masas pieaugums apgrozībā, kam normālos apstākļos būtu vajadzējis novest pie ievērojama cenu kāpuma. Taču, tā kā patēriņa preču cenas tika stingri kontrolētas un to kāpums netika pieļauts, tad rezultāts šai ekspansīvajai monetārajai politikai bija preču deficīts. Vēlāk, kad cenu kontrole tomēr tika atcelta, šīs politikas postošās sekas bija redzamas pilnībā, izsaucot hiperinflācijas vilni: gada inflācija Latvijā 1992.gadā veidoja gandrīz 1000%!
Bet kā tad ar ASV Federālo rezervju sistēmu? Vai tad ASV pieredze neliecina, ka centrālā banka var veiksmīgi nodrošināt gan cenu stabilitāti, gan mazināt bezdarbu? Par pašreizējiem centieniem panākt bezdarba samazināšanos spriest vēl ir pāragri. Tomēr sasniegtie rezultāti līdz šim, maigi izsakoties, nav sevišķi iepriecinoši - par spīti Federālo rezervju sistēmas (FRS) bezprecedenta apmēra aktivitātēm bezdarbs ASV joprojām ir augsts, un šobrīd arī nākotnes izredzes ASV netiek zīmētas spožākas kā eiro zonas valstīs, kas arvien vairāk ekonomistiem, komentētājiem un politiķiem liek apšaubīt un brīžiem pat skarbi kritizēt FRS piekopto politiku, kas krīzes laikā krietni novirzījusi fokusu no cenu stabilitātes uzturēšanas uzdevuma. Arī iepriekšējo gadu FRS darbība tiek pakļauta arvien skaļākai kritikai – daudzi prominenti ekonomisti uzskata, ka tieši FRS centieni par katru cenu nepieļaut bezdarba līmeņa kāpumu ir bijis viens no galvenajiem pašreizējās krīzes izraisītājiem[4].
Tāpat kā iepriekš vēsturē, arī FRS nekad ar savām darbībām nav vēlējušies izraisīt ekonomisku katastrofu – mērķis gan FRS, gan Latvijas vēsturē centrālajai bankai vienmēr ir bijis palīdzēt attīstīties tautsaimniecībai. Tomēr, izvēloties nepareizos veidus šī mērķa sasniegšanai, rezultāti bieži ir bijuši tieši pretēji iecerētajiem. Tikai kopš pagājušā gadsimta 70-o gadu beigām arvien vairāk ekonomistu vidū nostiprinās pārliecība, ka vienīgais veids, kā centrālā banka var palīdzēt tautsaimniecības attīstībai, ir caur cenu stabilitātes nodrošināšanu.
Kāda ir morāle šim rakstam? Varbūt, pirms aicināt centrālo banku īstenot aktīvākas darbības tautsaimniecības stimulēšanā, būtu vērts kaut nedaudz pastudēt vēsturi. Jo pretējā gadījumā darbojas klasiskais teiciens, ka tie, kuri nezina vai ignorē vēsturi, ir nolemti to piedzīvot vēlreiz.
[4] skat., piemēram, Raghuram G. Rajan, Fault Lines: How Hidden Fractures Still Threaten the World Economy, Princeton University press, 2010 (14. un 15.lpp).
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 9 )
"Arī Latvijas gadījumā rezultāti ekspansīvai naudas politikai nebija ilgi jāgaida: laika posmā no 1929. līdz 1934.gadam."
Ja es esmu lemts šo vēsturi pieredzēt vēlreiz-esmu ar mieru. Par 1934-1940 gada Latviju vecvecāki stāstīja ar nostaļģiju, kā par pārticības laiku. Šis laiks nebija prasts burbulis, kādu mēs piedzīvojām pateicoties "mūsdienīgajai" monetārajai sistēmai, ko tik ļoti aizstāv un pārstāv LB.
Pašreizējā LB pieeja ir noziedzīga bezdarbība, tieši tāpat kā 2006-tajā un sekojošos gados. Caur obligātajām normām un kreditēšanas nosacījumiem LB varēja nopietni bremzēt privāto banku nepamatoto ekspansiju, kā arī tieši LB bija jāpanāk vienota kredītreģistra izveide.
Runājot par viena, vai otra veida CB priekrocībām, domāju, labāka ir sistēma ar aktīvu CB līdzdalību. Problēma ir cilvēkos, kas pieņem lēmumus. Varējāt vienkārši uzrakstīt- mēs šeit LB superspeciālisti nēesam pietiekami kompetenti un atbildīgi lai spētu vadīt ekonomiskos procesus valstī.....
Domāju, ka vaina šoreiz nav kompetencē (lai gan pilnīgi droši zināt to nevaram nekad:), bet gan - spējā mācīties no pagātnes kļūdām, un ar savu vēlmi "vadīt ekonomiskos procesus valstī" visus procesus vēl vairāk nesabojāt. Diemžēl vēsturiski tā ir bijis, ka tad, kad centrālās bankas sāk aktīvi iejaukties bezdarba mazināšanā un tiešā izaugsmes veicināšanā (protams, vienmēr tikai un vienīgi labu nodomu vadītas), rezultāti ir bēdīgi. Bet arī tas ir fakts, ka šie sliktie rezultāti nav atturējuši līdz šim un arī turpmāk neatturēs dažādus "ekonomikas attīstītājus" kritizēt centrālās bankas par bezdarbību...
Mans uzskats-problēmas ir ar kompetenci un lobijiem. Uzskatu, ka pēc iespējas vairāk no ekonomikas vadības jautājumiem ir jānodod profesionālu speciālistu rokās.
Domāju, ka LB ir pietiekami daudz, tiešām kvalificētu un labi apmaksātu speciālistu. Šī kapacitāte nav salīdzināma ar FMin. vai Ek.Min. birokrātiem (protams, izņemot atsevišķus cilvēkus, kas bieži tur ilgi neuzkavējas), nemaz nerunājot par politisko pārvaldi. Nevar ekonomiskos procesus vadīt balstoties uz emocijām vai politisko aprēķinu. Kā var prasīt, lai politiķi rūpētos par valsts konkurētspēju, ja 60% no vēlētāju massas ir pensionāri, vai pabalstu saņēmēji. Jūs kā ekonomists, kura viedokli es cienu un akceptēju varat ātri sarēķināt kāds būtu pareizais balanss nodokļu un pabalstu politikā, ņemot vērā Latvijas atvērto ekonomiku. Kā var būt situācija, ka darba ņēmējs par kuru uzņēmums izdod 350 ls. ir sliktākā situācijā, kā tas kurš ir Rīgā reģistrējies kā trūkumcietējs-bezdarbnieks (reāls,bet garš stāsts par apkopēju).
Uzskatu, ka "ekonomikas krīzi", vai attīstību ietekmēja ne jau valdības vai LB rīcība, bet bezdarbība. Pamatu izsaka grafiks LR rezidentu kredītu atlikums un tā izmaiņas.
Tautsaimniecībā ar 12-15 miljardu IKP šī atlikuma kāpuma "biezajos" un krituma nākamos gados starpība 3miljardi gadā ir drastiska un nav salīdzināma ar budžeta konsolidācijas ietekmi. Kā atbildība tā ir?
Bagāto (vai finanšu sektora) lobijs? ECB tieksme nepieļaut inflāciju. Domāju inflācija ap 5% eirozonā ir vienīgais, kas vēl spēj glābt eiro.
Eu kritizētāji, kas notiktu ar EU valstu ekonomiku, ja ASV pagājušogad būtu uzspiedusi bremzi naudas drukāmajai mašīnai.
Bez tam daudz kam var piekrist, ja vien tas nav pašslavinājums mēs visu visur izdarījām vislabākajā veidā, tā nebūt nav.
Par tiem daudziem prominentiem autoriem, un nosaukt vienu....?
Vikipēdijas cienīgs raksts nevien LB politkorekti pamācošais nobeigums.Lēti!
Nezinu, man šis nelikās pašslavinošs raksts nemaz, drīzāk tā jēga ir diskutēt par centrālo banku lomu un uzdevumiem mūsdienās vispār, ne tikai par LB.
Jā, un kas tad būtu ar ES ekonomiku, ja ASV apstātos prinēt - varbūt nekas savādāks, salīdzinot ar to, kā ir pašreiz? Ņemot vērā, ka gandrīz visa izprintētā nauda turpat ASV bankās arī ir nogūlusies, un liela praktiska efekta (līdz šim) QE nav devusi...
Un par autoriem, nu tas arī nebija mērķis publicēt maksimāli daudz atsauču uz pēc būtības līdzīgiem rakstiem. Katram mūsdienās ir Google pieejams, kas gribēs meklēt, atradīs paši.
Ja ASV neveiktu QE, samazinātos patēriņš, kas novestu pie EU eksporta samazināšanās. +netiešā ietekme caur trešo valstu pieprasījumu.
"Katram mūsdienās ir Google pieejams, kas gribēs meklēt, atradīs paši."
Latvijas Bankai tomēr vajadzētu noteikt sev augstāku latiņu par "neticiet, iegūglējiet", kā priekšzīmi pārējiem Latvijas ekonomistiem.
Kā QE neko nav devusi? Ja tā nauda nesagultu bankās, tās aizietu pa burbuli. Pieaugusī neuzticība zem ūdens pavilktu arī labās bankas. Tad "hajs" būtu lielāks nekā mēs tagad redzam.
:)