"Zaudētā desmitgade" Latvijas ekonomikā – kas tā tāda un ko tā nozīmē mūsu katra labklājībai?
Ik pa laikam gan Latvijas, gan ārvalstu presē izskan runas par ekonomisko krīzi Latvijā, kas, saskaņā ar dažiem aprēķiniem, ir viena no lielākajām ekonomiskās lejupslīdes epizodēm Eiropā pēdējo desmitgažu laikā. Daži pat salīdzina neseno ekonomisko lejupslīdi Latvijā ar ASV Lielo depresiju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Ir arī dzirdētas runas, ka nesenā krīze Latvijā, līdzīgi kā Japānā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, nozīmē ekonomiskās stagnācijas periodu desmit un vairāk gadu garumā. Šie apgalvojumi ir pietiekami nopietni. Tomēr, cik lielā mērā tie ir ekonomiski pamatoti?
Ja aplūko datus par Latvijas IKP (salīdzināmajās cenās, izslēdzot inflācijas ietekmi), tad laika posmā no 2008. līdz 2010.gadam IKP kumulatīvais kritums ir bijis aptuveni 22%. Tas neapšaubāmi ir ļoti ievērojams kritums. Kopējais reālo ienākumu līmenis 2010.gada beigās ir aptuveni 2004.gada beigu - 2005.gada sākuma līmenī. Un, turpmākos gadus ekonomikai pieaugot vidēji par 4% gadā, 2007.gada ienākumu līmeni Latvijā būs iespējams sasniegt aptuveni 2017.gadā. Tātad, viss skaidrs – runas par lielāko krīzi kopš Lielās depresijas laikiem un "zudušo desmitgadi" ir pareizas?
Nē, tomēr nav tik vienkārši. Lai to saprastu, pietiek atcerēties, ka ekonomikas virzību nosaka piedāvājums un pieprasījums (nu kurš tad to nezina?). Ilgākā laika posmā piedāvājums pamatā sakrīt ar pieprasījumu. Bet īstermiņā tas var atšķirties, un reizēm ievērojami – kopējais pieprasījums pēc valstī saražotajām precēm un pakalpojumiem mēdz būt lielāks kā valsts potenciālā spēja šīs preces un pakalpojumus tajā brīdī saražot, bet mēdz būt arī mazāks.
Tomēr visas runas, kas salīdzina neseno Latvijas pieredzi ar Lielo depresiju, automātiski pieņem, ka ekonomiskās izaugsmes augstākajā punktā Latvijā pieprasījums un piedāvājums atradās līdzsvarā, un vidējie attīstības tempi, kas Latvijā laika posmā no 2004 līdz 2007.gada beigām bija ap 10% gadā, īstenībā bija pilnīgi normāla parādība. Tas nozīmē, ka pieprasījuma puse auga par vidēji 10% gadā, bet tieši tādos pašos tempos pieauga arī piedāvājums. Tieši šis secinājums ir pamatā nesenajai un aplamajai "gāzi grīdā" un "desmit gados sasniegsim Eiropas līmeni" ekonomiskajai politikai.
Kāpēc šī politika bija aplama? Jo acīmredzami, ka pieņēmums par Latvijas ekonomikas spēju ilgu laiku augt ar 10% un augstākiem tempiem arī bija aplams. Nerunāsim šoreiz par tādiem dīvainiem "blakusefektiem", ka pie šādiem izaugsmes tempiem Latvija pēc desmit gadiem apsteigtu Vācijas vidējo ienākumu līmeni, bet divdesmit gadu laikā kļūtu par bagātāko valsti uz planētas Zeme (par kādiem nopelniem, un pateicoties kādām īpašām spējām?). Par to, ka šāda attīstība nav īsti normāla, un ka piedāvājums un pieprasījums Latvijā laika posmā no 2004. līdz 2007.gadam atradās tālu no līdzsvara, liecināja kaut vai tā laika inflācijas līmenis (kas laika gaitā kļuva par augstāko starp ES valstīm), un strauji augošais tekošā konta deficīts (otrs augstākais starp ES valstīm).
Rezultāts šim visam bija strauji augošais ārējais parāds. Valsts (gan privātā, gan publiskā sektora) kopējais ārējais parāds no nedaudz zem 80% no IKP 2003.gada beigas pieauga līdz gandrīz 130% 2007.gada beigās. Šādos tempos turpinot, šogad valsts ārējais parāds būtu pārsniedzis 200% no IKP, bet vēl pēc desmit gadiem – jau 600% no IKP! Tāpēc, 10% ilgtermiņa izaugsmes scenārijs varbūt arī būtu ticams, ja vien būtu iespējams atrast pietiekami daudz neprātīgu investoru, kas šādus parādu līmeņus ir gatavi finansēt.
Kamēr šādi neprātīgo investoru pūļi nekur tuvumā nav redzami, atliek secināt, ka šobrīd, pie pašreizējās ekonomikas struktūras, 10% ilgtermiņa izaugsmes scenārijs Latvijā (sarkanā līnija) nav ticams. Taču kas notiek, ja pieņemam, ka ilgtermiņa ražošanas potenciāls jeb piedāvājuma puse Latvijā ik gadu neaug vis par 10%, bet gan tikai par 3.5%? Starp citu, tieši šāds bija vidējais rūpnieciskās ražošanas apjoma pieaugums laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam.
Tad patiesībā Latvijas ekonomikas ilgtermiņa attīstību apraksta nevis sarkanā, bet gan zaļā līnija. Un tad kļūst skaidri redzams, ka ļoti straujā ekonomiskā izaugsme Latvijā šajā laika posmā (2004-2008) lielā mērā nebija ekonomiski pamatota, to noteica galvenokārt pārāk straujš iekšzemes pieprasījuma pieaugums, kas ievērojami apsteidza ražojošo kapacitāti valstī. Rezultāts bija ekonomiskais burbulis, kas laika gaitā pūtās arvien lielāks, līdz 2007.gada beigās pārsprāga, kā visi burbuļi to mēdz darīt.
Tie, kas cerēja, ka dažu gadu laikā ienākumu ziņā panāksim bagātākās ES valstis, ir vīlušies. Arī tie, kas ticēja, ka valsts kopējo bagātību veido iespēja vienai iedzīvotāju daļai pārdot otrai iedzīvotāju daļai dzīvokļus un mājas par arvien lielākām cenām, ir vīlušies. Cilvēki, kas kopš 2004. gada arvien vairāk tika nodarbināti šī nekustamā īpašuma burbuļa vai to apkalpojošās jomās, un burbuļa plīšana rezultātā ir palikuši bez darba, neapšaubāmi ir vīlušies. Tomēr realitāte ir skaudra – uz burbuļiem ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi balstīt nav iespējams.
Latvijas ekonomika šobrīd droši vien atrodas zem ekonomiski pamatotā potenciālā līmeņa (jo straujās izaugsmes gados investīcijas produktīvajā sektorā ir bijušas nepietiekamas, arī darbaspēka migrācijas sekas no ražojošās sfēras uz burbuļekonomikas jomu joprojām ir jūtamas), taču ne pārāk daudz. Lai Latvijas ekonomika sasniegtu savu ekonomiski šobrīd pamatoto līmeni, visticamāk, būs vajadzīgi daži gadi, nevis gadu desmiti. Protams, šis līmenis būs zemāks kā dažiem varbūt likās agrāk, un tas nav sevišķi patīkami (bet kura vilšanās par sapņiem, kas nepiepildās, gan tāda ir?). Tomēr salīdzinājumi ar Lielo depresiju ir krietns pārspīlējums.
Bet kā tad tā, var rasties jautājums, ja jau Latvijas ilgtermiņa izaugsmes tempi turpmāk būs tikai ap 4% gadā, tad kā mēs varam sasniegt Eiropas Savienības bagātāko valstu dzīves līmeni? Piemēram, ar šādiem izaugsmes tempiem Latvija pietuvosies Vācijas ienākumu līmenim tikai pēc aptuveni 40 gadiem?
Nu, vispār jā. Šobrīd bagātās Eiropas valstis arī patērēja vairākus gadu desmitus, kamēr izveidoja savas labklājības valstis, kāpēc lai mēs būtu izņēmums? Protams, ir atsevišķas jomas, kurās varam mācīties no šo valstu pieredzes un necensties izgudrot divriteni no jauna, bet kopumā augsta labklājības līmeņa sasniegšana vienmēr prasa laiku.
Tomēr, vai ekonomikai ir iespējams augt straujākiem tempiem? Principā ir, bet pie nosacījuma, ja mainās Latvijas tautsaimniecības struktūra, un lielāks īpatsvars tajā ir augstas pievienotās vērtības produktiem ar daudz augstāku darba ražīguma iespēju. Taču, lai to panāktu, ir nepieciešamas nozīmīgas investīcijas gan šādu produktu izstrādē un ražošanā, gan arī atbilstošas kvalifikācijas darbaspēka izveidē. Un tieši tāpēc tas nav ātri paveicams process – piemēram, augsti kvalificēts darbaspēks neparādīsies pāris gadu laikā, tas ir jāizaudzina. Un bez atbilstoša kvalificēta darbaspēka inovatīva un produktīva ražošana nav iespējama. Tāpēc runas, ka Latvijā īsā laika posmā ir iespējams panākt un ilgtermiņā noturēt 7-10% lielu ekonomisko izaugsmi, ir utopija.
Ekonomikas pamatprincipi ir nepielūdzami, un tie darbojas arī Latvijas gadījumā. Ekonomikas ilgtermiņa izaugsmi nosaka piedāvājuma puses faktori – pieejamā kapitāla un darbaspēka daudzums un tā kvalitāte, kā arī efektivitāte, ar kādu šie faktori tiek nodarbināti. Pat, ja ar dažādām manipulācijām būtu iespējams uz laiku panākt pieprasījuma pārsvaru pār piedāvājumu, tad rezultāts neizbēgami būs kārtējā burbuļa uzpūšanas, un tai sekojošā ekonomiskā krīze.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 11 )
Piekrītu raksta autoram. Šī tēma, manuprāt, ir vissvarīgākā kāda vispār varētu būt. Jo nav lielākas intrigas nekā starpvalstu ienākuma līmeņa starpības ietekmējošie faktori.
Dažas domas no manas puses:
1.Tiek pieņemts, ka piedāvājums (tautsaimniecības potenciāls) aug vienmērīgi. Bet faktiski jau tās pieaugums nav vienmērīgs. Ekonomikas potenciālu mēdz ietekmēt tādi faktori kā emigrācija, "zaudētas" investīcijas nekustamā īpašumā jomā (tika uzskatīts, ka šādi projekti ir produktīvi, tagad stāv nepabeigtas būves, kas fiziskā kapitāla līmeni ekonomikā nepalielina), nodokļu likmju uz darbaspēka pārmaiņas. Un tad jautājums kādu rādītāju labāk izmantot – IKP?, IKP uz iedzīvotāju?, IKP uz nodarbināto?, IKP uz vienu nostrādāto stundu?...
2.Pie tēzes, ka Latvijai jāsekmē augstākās pievienotās vērtības nozaru īpatsvara pieaugumu. Jā, Latvijas zemu darba ražīgumu (salīdzinot ar ES-15) daļēji nosaka nelabvēlīga rūpniecības struktūra (specializējamies uz zemākās pievienotās vērtības apakšnozarēm). Tomēr lielākā daļa no produktivitātes starpvalstu atšķirībām slēpjas apakšnozaru iekšienē – t.i. ja apstrādes rūpniecības struktūra apakšnozaru dalījumā būtu tādi pati, ka ES-15, tāpat Latvijas rūpniecības produktivitāte būtu zemāka nekā ES-15. Tad rādās jautājums – vai Latvijai jāveicina nozares ar augstāko pievienoto vērtību arī tad ja Latvijai tos ražot ir salīdzinoši neizdevīgi (t.i., comparative advantage pieder citām valstīm)?
Pagaidi, Mārtiņ, atnāks Ošlejs un Tu dabūsi trūkties! Nodevalvēs latu, visiem izdalīs, būsim bagāti, t.i., visiem algas būs mērāmas miljonos... tas nekas, ka kukulīts maizes maksās 100k :)
Par ,,augstas pievienotās vērtības produktiem" taisnība, bet netiek pieminēts viens būtisks aspekts - visu produktu ražošanā maksimāli jāizmanto Latvijā radītās iekārtas (kuru pārsvarā nav) un vietējais darbaspēks + resursi.
Piemērs no lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības - dārgi traktori, rezerves daļas, degviela un pārstrādes iekārtas. Kāda šeit sanāk ārējās tirdniecības bilance? Vai kāds to vispār rēķina.
Līdzīga situācija ar viesnīcām un restorāniem - vīns no Spānijas, flīzes un gultasveļa no Itālijas utt., bet to visu patērē aptuveni puse vietējie un puse ārzemnieki. Līdz ar to rodas tas pats jautājums - vai tūrisma un restorānu bizness valūtu ienes vai iznes no valsts? Kāda ir proporcija?
Varbūt mans komentārs nav precīzi par tēmu, bet, nenoturot valūtu līdzsvaru, nevarēsim sapņot arī par IKP, jo Latvijas iekšējais tirgus ir mazs un trūkst daudzu resursu.
Ļoti, ļoti sakarīgi. Loģiski. Ar visām līknītēm. Brīnišķīgi.
Vienīgi par tiem 4% un 40 gadiem šaubas.
Tas būtu tad, ja Eiropa ieslīgst stagnācijā uz 40 gadiem. Bet, ja Eiropa uzrāda pieaugumu 4% apmērā? Ko tad? Tad nevien šai gadsimtā, bet arī šai gadu tūkstotī to nepanākt.
Tā ka, grozies kā gribi, bet pieaugumam jābūt par 4% lielākam nekā Eiropā.
Un kā tas iespējams, ja pilnās burās darbojas mukšana no valsts?
Tātad, samazinās pat iekšējais patēriņš un infrastruktūra. Ar visām no tā izrietošām sekām.
Un kādi tad pamatfondi (pievienotās vērtības radīšanai) var rasties un attīstīties pie sagrautas infrastruktūras? Nekādi!
Nē, nē. Ļoti labi, ka aprēķināts "gaišās nākotnes" iestāšanās termiņš.
Varbūt, ka kādam arī noder?
VIC - es tur pieņēmu, ka Eiropa attīstās ar vidēji 2% gadā. Jo, ja Eiropā būtu 0 izaugsme, tad, no vienas puses, it kā būtu iespējams panākt ātrāk. Bet, no otras puses, ja Eiropa kārtīgi iestagnē, tad arī Latvijā tos pašus 4% panākt ir gandrīz nereāli.
Oļeg - baidos, ka comparative advantage nav nekas statists, to var mainīt. Un Latvijai ir jārada apstākļi, kas padara augstas pievienotās vērtības jomas par valsts comparative advantage. Piemēram, tas pats darbaspēks - pie pašreizējā darbaspēka kvalitātes skaidrs, ka konkurēt ar, piemēram, Skandināvijas valstīm varam tikai dažās jomās (mežistrāde, piemēram). Bet, ja uzlabotos darbaspēka kvalitāte - uzreiz parādītos iespēja konkurēt arī citās jomās.
Var jau, protams, mēģināt uzlabot produktivitāti esošajās jomās (tomēr nepiekrītu, ka tas izskaidro lielāko daļu no ienākumu atšķirībām). Piemēram, kopējot modernākās ražošanas tehnoloģijas. Uz kādu laiku ir iespējams panākt straujāku izaugsmi arī šādi. Tomēr te arī ātri var sasniegt griestus - pie pašreizējās situācijas mēs nevaram būt produktīvāki, piemēram, mežistrādē, par skandināviem - lai to panāktu, būtu pašiem jāizgudro jaunas tehnoloģijas, un tas ir atkal jautājums par darbaspēka kvalitāti...
Mārtiņ, labi - es par to vēl padomāšu un varbūt turpināšu blogu formā :)
VIC - es tur pieņēmu, ka Eiropa attīstās ar vidēji 2% gadā. Jo, ja Eiropā būtu 0 izaugsme, tad, no vienas puses, it kā būtu iespējams panākt ātrāk. Bet, no otras puses, ja Eiropa kārtīgi iestagnē, tad arī Latvijā tos pašus 4% panākt ir gandrīz nereāli.
--------------------------------
Paldies vēlreiz. Te viss, tik tiešām, ir loģiski un sakarīgi.
Un tad jau ekonomika kļūst par tādu kā reliģisku kategoriju.
Jo kam gan ir vajadzīga "gaišā nākotne" pēc 40 gadiem? Vienīgi baznīcai var noderēt.
Tad jau paliek tikai cerības uz eiro ieviešanu. Jo, varbūt, tad Eiropai nebūs vajadzīgas atpalikušas nomales? Un tā piespiedīs mūsu valdību veikt efektivitātes pasākumus.
ok, a long overdue comment :)
Var piekrist raksta galvenai domai: nevar pateikt ka LV ekonomika ir pazaudējusi tiešam 10 gadus jo 'burbulis' neskaitas. 2007.-2008. ienākumi ir bijuši lielā mērā iluzori un t.t. Fine.
Un tomēr, visticāmāk, noteikts gadu skaits X ir bijis pazaudēts.
Pirmkārt, burbuļa esamība jau nozīmē misallocation of resources. Burbuļa veidošanas stadijā 'pārāk daudz' resursu (tai skaitā, cilvēku) bija ieguldīti celtniecībā un nekustamajos īpašumos (un pēc tam ari mazum un vairumtirdzniecībā). Ievērojama šī kapitāla (ari cilvēkkapitāla) daļa nav recoverable.
Otrkārt, ir jautājums par to, kura stratēģija labāk veicinājusi reallocation of resources pēc burbuļa plišanas: iekšējā var ārējā D. Ir diezgan skaidrs ka iekšējā D ir radījusi bezdarba līmeni kurš ir augstāks nekā some unknown counterfactual ārējās D gadījumā. Pie ta ari ilgāks 'nenoteiktības' periods ar visādām budžeta konsolidācijām, pensiju griešanām (D tos apgrieztu instantaneously, vai ne?), etc. Protams, izmērīt to būs diezgan grūti.
Tatād, manuprāt vairāk pārliecinoša bilde būtu Latvijas salīdzinājums ar kadu CEE vidējo valsti difference-in-difference formatā. Pēc kādiem pieciem gadiem mums būs labāks priekšstats par X apmēru.
vd - ja skaita "pazaudētajos"gados arī burbuļa gadus, tad piekrītu - lielā mērā tas ir veltīgi izniekots laiks (un resursi).
Bet es vairāk biju domājis par laiku, sākot no zemākā punkta sasniegšanas, t.i 2009.gada beigām. Par argumentiem, ka lūk tagad, sākot ar 2010.gadu ir iestājusies Japānas stila stagnācija. Savukārt, ja būtu nodevalvējuši, tad gan tagad ekonomika augtu ātrāk (6-7% tiek minēti, interesanti, ar aprēķiniem var iepazīties?).
Bet devalvācija ir labākajā gadījumā pieprasījumu regulējošs pasākums, un ja piedāvājuma puse nepalielinās, tad jēgas no tā nav... Bet par to - gan jau kaut kad vēlāk uzrakstīšu ko vairāk....
Starp citu, nesen lasīju vienu rakstu, kur autors pamatoja Japānas zaudēto desmitgadi ar demogrāfiju. Respektīvi, IKP stagnēja, jo samazinājās working age population, bet izsakot uz darbaspējīgo tendence daudz labāka. Ciparus gan nepārbaudīju, bet atcerējos Roberta Ķīļa vienu no videoblogiem par šo tēmu, respektīvi, ka nākotnē demogrāfija liks paraudzīties arī uz IKPdinamiku citādi, daudz kur vairs nebūs izaugsme pēc noklusējuma.
Interesanti būtu novērtēt Latvijas demogrāfijas ietekmi uz ienākumu konverģenci ;)