Zilā ekonomika ar laiku ienāks arī Latvijas meža nozarē

Šī gada septembra beigās notika meža nozarei veltīta starptautiska konference "Meža nozare bioekonomikai: iespējas un izaicinājumi klimata pārmaiņu gadsimtā". Konferencē ciemojās un savas valsts bioekonomikas pieredzē dalījās eksperti gan no kaimiņvalsts Igaunijas, gan arī Zviedrijas un Somijas.

Pēdējos gados popularitāti guvis jēdziens "zilā ekonomika". Ar šo jēdzienu ir domāts, tā saucamās "zaļās ekonomikas" nākamais līmenis. Proti, ne tik daudz koncentrēties, piemēram, uz dabas resursu patēriņa samazināšanu, bet gan intensīvāk pētīt ekosistēmas atjaunošanos un iemācīties šos labvēlīgos procesus veicināt, aizsargāt, paātrināt un uzturēt ilgtermiņā. Citiem vārdiem sakot, stimulēt dabu pašu atjaunoties. Šādas rīcības mērķis, no vienas puses, ir uzlabot vides kvalitāti, bet no otras puses, iemācīties izmantot dabas resursus gudri un tālredzīgi, gūstot no tā arī ilgtspējīgu sociālu un ekonomisku labumu.

Balstoties uz šī koncepta, tika būvēts arī konferences saturs, šo ideju piemērojot konkrēti meža nozarei. Domāju, ka konferences veidotāji vēlējās piedāvāt apspriešanai pasaulē aktualitāti guvušu ideju, ka jācenšas būt mazāk iecirtīgiem savos uzskatos par koku ciršanu un jāmēģina ne tik daudz par katru cenu apturēt koku ciršanu, bet gan intensīvāk pētīt, kā labāk koku izmantot ekonomikā. Un to var darīt dažādi - uzlabojot koku augšanu, palielinot to daudzumu, vienlaikus saudzējot klimatu un domājot par dabai draudzīgu tehnoloģiju izmantošanu koku apstrādes procesā. T.i. izmantojot tādas tehnoloģijas, kas mazāk patērē enerģiju, produktīvāk darbojas, ietaupa izejmateriālus, tādējādi palielinot peļņu pie samazinātas resursu izmantošanas. Šāda saimniekošana ilgtermiņā nodrošina gan veselīgu vidi, gan arī ekonomisku un sociālu labklājību.

Konferences dalībvalstis, Zviedrija, Igaunija un Somija, tika izvēlētas mērķtiecīgi, jo mūs visus vieno līdzīga meža nozīme kopējā tautsaimniecībā. Visās valstīs meži klāj aptuveni pusi no kopējās valsts teritorijas (Latvijā 56%, Zviedrijā un Somijā ~60%, Igaunijā 48%), meža nozarē nodarbināti vidēji 2% no kopējā nodarbināto skaita un mežsaimniecības, kokapstrādes un mēbeļu ražošanas eksporta apjoms svārstās ap piekto daļu no kopējās eksporta vērtības (Latvijā ~20%, Zviedrijā 11%, Somijā 20%, Igaunijā 14%).

Eksperti no Zviedrijas un Somijas, atsaucoties uz "zilās ekonomikas" konceptu, dalījās pieredzē, kā ar mērķtiecīgām programmām, rīcības plāniem un likumu pārskatīšanu izdevies pozitīvi stimulēt meža nozares attīstību - ne tikai ekoloģiskā, bet arī ekonomiskā līmenī.

Ziemeļvalstis ļoti rūpīgi seko līdzi tam, lai meža resursi tiktu pārvaldīti gudri, no tiem gūstot maksimālu finansiālu labumu, netraumējot dabu gan izciršanas procesā, gan arī tālākā koksnes rūpnieciskā pārstrādē, panākot maksimālu resursu izmantošanu, tiecoties pēc minimāla izmešu daudzuma. Vairākkārtīgi tika uzsvērta meža pētniecības svarīgā nozīme arī valstiskā līmenī, kā arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana, kas ļauj maksimāli efektīvi rīkoties ar izejmateriālu, ietaupot arī enerģiju apstrādes gaitā, radot drošāku un draudzīgu vidi cilvēku veselībai un dabai.

Tiesa, ne gluži kā tehnoloģiju pasaulē, kur viss attīstās galvu reibinošā ātrumā, bet arī Latvijas meža nozarē zinātnes sasniegumi ir fantastiski. Piemēram, klonēt iespējams ne tikai aitu Dolliju, bet arī kokus. Zinātnieki rūpīgi vēro dažādu koku augšanu, ievāc to sēklas, pēc tam vēro, no kurām sēklām izaug vislabākie koki. Šie veiksmīgāko koku genofonda olimpiskā skrējiena čempioni attiecīgi tiek klonēti, lai radītu superkoku – tādu, kas aug ātri un ir izturīgs pret salu, vēju, kaitēkļiem.

Ar zinātnes palīdzību un apzinātu saimniekošu iespējams ne vien veicināt kvalitatīvāka meža izaugšanu, bet arī paātrināt tā augšanas procesu. Konferences gaitā izskanēja pat joks, kāpēc gan investēt līdzekļus Papua Jaungvinejas akcijas tirgos, ja var ieguldīt Latvijā, iestādot mežu, un jau vienas paaudzes laikā, gudri saimniekojot, gūt to no tā pat lielāku finansiālu atdevi. Domājams, ka šādu izteikumu pamatotību labi ilustrē pēdējo gadu tendence - Latvijas zemes aktīvi uzpērk norvēģi un zviedri.

Meža stādīšana varētu būt izdevīga un stabila ilgtermiņa investīcija, cits aktuāls jautājums ir par šā brīža mežiem un tajos uzkrātās koksnes apjomu. Piemēram, pašlaik Latvijas mežos glabājas aptuveni 200 miljoni kubikmetru koksnes, ar katru gadu krāja arvien pieaug. Savukārt gada laikā tiek nocirsti vidēji 14 miljoni kubikmetru. Nozares eksperti argumentēja, ka šā brīža apstākļos būtu izcērtams pat lielāks koksnes apjoms. Un pat ne tāpēc, ka savtīgais kapitālisms vēlas sagrābt savās ķetnās visu, ko var pārvērst naudiskā izteiksmē, bet tīri praktisku un ekoloģisku apsvērumu dēļ.

Latvijas likumi paredz, ka koku drīkst nocirst tikai tad, kad tas atbilst konkrētiem kritērijiem. Piemēram, ja ir sasniegts noteikts stumbra diametrs vai arī  konkrēts vecums u.tml. Piemēram, priedei tas ir 101 gads, eglei – 81 gads un bērzam 71 gads. Tomēr likumam iztrūkst daudz nianšu, kas neļauj mežu apsaimniekot gan meža veselībai, gan arī tautsaimniecībai noderīgi.

Piemēram, analizējot konkrētu meža sektoru Latvijas Valsts mežos, parasts meža vērotājs redz daudz biezi saaugušas egles, vietām sakritušus kokus, meža galotnes, ko sedz lērums brangu čiekuru un kokus, kam līdz pusei zari ir brūni apkaltuši, bez skujām. Teikšu godīgi, šādu ainu redzu bieži daudzviet Latvijā, mani tā nepārsteidz un neko dīvainu tajā nesaredzu. Tomēr, kad mežzinis sāka tulkot savirknētās dabas norādes, sapratu, ka reizēm ar iecirtīgiem saukļiem, nosodot koku cirtējus, es varu mežam nodarīt vairāk ļauna, nekā laba.

Šajā konkrētajā gadījumā koki vēstīja, ka meža daļu ir skārusi kaite – koka stumbra iekšienē pirmie deviņi metri, no pamatnes skaitot, ir sākuši trupēt, tāpēc zari apkalst, skujas nobirst, ar laiku stumbra vidus satrupēs, veidojot vidū tukšumu.  Pastiprināta čiekuru ražošana vēsta, ka koks gatavojas nomirt un maksimāli atdod spēkus pēcnācēju radīšanai. Tātad vizuāli izskatās, ka aug vērtīgs koks, tomēr patiesībā tiek audzēta malka. Gan meža veselības, gan ilgtspējības, gan ekonomiskā ziņā būtu labāk šo slimo koku sektoru nocirst un tā vietā iestādīt jaunaudzi. Tomēr, vadoties pēc likuma panta, to nedrīkst darīt, jo koki vēl nav sasnieguši nedz vajadzīgo diametru, nedz gadu skaitu. Šiem konkrētajiem kokiem jāaug vēl padsmit gadu.

Vērīgākais lasītājs noteikti jau aizdomājās, ka pa šo laiku satrupēs arī pārējā koka iekšpuse, kaite mežā izplatīsies, turklāt, kas ne mazāk sāpīgi, arī ekonomiskais labums no šādiem kokiem jau tagad ir gandrīz nekāds, kur nu vēl pēc padsmit gadiem. Jau tagad tikai daļa no stumbra izmantojama augstas pievienotās vērtības produktu ražošanai, pārējais nolemts mazāk vērtīgajam biomasas liktenim. Zaudējums ir trīskāršs – gan dabai, gan ekonomikai, kā arī zaudēts vērtīgais laiks, kas, jo sāpīgi. Teorētiski šādu audzi varētu laikus nocirst un tā vietā iestādīt jaunu mežu ar kvalitatīvākiem, ātraudzīgākiem kokiem, kas vairāk absorbē CO2, tādējādi ir vērtīgāki gan dabai, gan ekonomikai.

Konferences gaitā mežziņi dalījās ar aprēķiniem, ka Latvijā uzkrātās koksnes vērtība (neskaitot pievienoto vērtību, ko koks iegūst tālākā apstrādes procesā, kā arī apstrādes procesa gaitā radītās darbavietas) veido 4.8 miljardus eiro. Tas liek aizdomāties, vai savus mežus izmantojam ekonomiski izdevīgi un vai ar maldīgu sentimentu, iestājoties pret mežu ciršanu un kūtri pārskatot likumus, nenodarām dabai vēl lielāku kaitējumu. Piemēram, Igaunijā un Zviedrijā noteiktais priedes nociršanas vecums ir 90-110, Zviedrijā 60-80, Latvijā tas ir 101-121 gads, tāpat arī Lietuvā. Vai tiešām Zviedrijai mazāk rūp daba nekā Latvijai?

Tas bija mežziņu viedoklis, bet tiesa, konferencē pietrūka dabas aizsardzības apvienību pārstāvju argumentu un plašākas iesaistīšanās diskusijā. Gribējās dzirdēt Latvijā esošā regulējuma pamatojumu, jo noteikti daudz kam ir praktisks skaidrojums.

Noslēgumā varu minēt, ka Latvijā ir jāturpina attīstīt meža pētniecība, jāpārskata un jāatjauno meža kopšanas un ciršanas likumi un tie niansētāk jāpielāgo esošajiem apstākļiem, lai tie nedaudz atraisītu rokas arī mežu īpašniekiem.

Vienlaikus jādomā, kā, pārskatot likumus, nepieļaut vieglprātīgu un nesaimniecisku mežu izciršanu. Tomēr konferencē pārstāvēto valstu eksperti argumentēja, ka, piemēram, Zviedrijas un Somijas pieredzē, dodot lielāku brīvību meža īpašniekiem, tas nebūt nav pasliktinājis kopējo meža stāvokli. Gluži otrādi – privāto mežu īpašnieki kļuvuši ieinteresētāki izzināt jaunākās meža atjaunošanas tehnoloģijas un stratēģijas, un tās aktīvi izmanto arī praksē. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, īpašnieki ir vairāk ieinteresēti investēt vēl plašākas pētniecības attīstībā.

Diemžēl jāatzīst, ka Ziemeļvalstis šajā ziņā ir tālu mums priekšā. Tās vairs nesatraucas par negodprātīgu un netālredzīgu mežu izciršanu, jo tur valda skaidra izpratne, ka šāda saimniekošana nav izdevīga nevienam, jo sevišķi meža īpašnieka ilgtermiņa ienākumiem. Tā vietā enerģija un resursi tiek tērēta izziņai par efektīvu un produktīvu saimniekošanu, kas ir ilgtspējīga un pēctecīga. Tas ietver saimniekošanas intensificēšanu esošajos mežos (regulāras sanitārās cirtes, meža infrastruktūras veidošana), kā arī jaunu mežu pastiprinātu audzēšanu (augstvērtīgu sēklu izmantošana meža stādīšanā, augstvērtīgu koku stādīšana). Un pāri visam tiek uzsvērts mērķis darīt visu iespējamo, lai mazinātu kaitīgo izmešu daudzumu dabā.

Vispārinot konferencē dzirdēto, mani nepamet sajūta, ka runa jau nav tikai par mežu. Konkrēto meža piemēru varētu izmantot kā skaistu metaforu, lai raksturotu situāciju Latvijas ekonomikā kopumā – ir jāmēģina pārstāt domāt īstermiņā un tikai par pašlabuma gūšanu, jābeidz knibināties ap seku novēršanu un sīku problēmu apkarošanu. Ir jāmēģina sapurināties un pieiet lietām sistemātiski un apzināties, ka jebkurai darbībai un bezdarbībai ir sekas, kuras, pat ja nav redzamas uzreiz, nenozīmē, ka nekad nepienāks. Ar šo es domāju aprakstīto piemēru par slimo mežu un liegumu to apmainīt pret vērtīgu un veselu jauna meža iestādīšanu.

Meža slimība nav skaidri saredzama, tomēr tas nenozīmē, ka tās tur nav un nākotnē tā nenodarīs lielu ļaunumu. Analoģijās runājot, tieši tāpat varētu spriest gan par problēmām izglītībā, demogrāfijā, veselības sistēmā, gan par ekonomiku kopumā.  Ir ļoti svarīgi investēt pētniecībā, jaunākajās tehnoloģijās, sabiedrības izglītošanā, domāt par resursu ilgtspējīgu izmantošanu, likumu pārskatīšanu. Protams, ka tie visi ir sarežģīti un dārgi procesi, kuriem uzskatāms rezultāts bieži vien redzams tikai pēc vairākiem gadiem, reizēm pat pēc paaudzes un vēl ilgāk. Tomēr ir svarīgi apzināties seku neizbēgamību un kaut vai pa kriksītim dienā kaut ko izdarīt labākas nākotnes vārdā. Jau sākot ar šo dienu.