Būvniecības pārkaršanas riski – kurp mūs var aizraut trīs straumes

Pirmkārt, globālā pieprasījuma atkopšanās un piegāžu traucējumi atspoguļojas ierobežotā izejmateriālu un ražošanas sastāvdaļu piedāvājumā un cenu kāpumā. Arī Latvijā tas kavē būvmateriālu piegādes un ir palielinājis to izmaksas (gada laikā līdz šā gada jūlijam par 12%).

Otrkārt, lēšams, ka pieejamā valsts finansējuma dēļ nākamgad varētu strauji augt valsts investīcijas, kas lielā mērā ir saistītas ar būvniecību.

Būvniecības sektora momentuzņēmums – vai kāds īlens jau izlīdis no maisa?

Būvniecības nozare izjuta Covid-19 krīzes negatīvo ietekmi, bet tā ir cietusi mazāk nekā vairums nozaru. Lai gan privātie ieguldītāji pērn bija nogaidoši, valsts ieguldījumi, t. sk. pasākumi, kas tieši bija vērsti uz Covid-19 krīzes negatīvās ietekmes mazināšanu, uzturēja būvniecību. Tā bija viena no retajām nozarēm, kura 2020. gadā uzrādīja mērenu pieaugumu.

Būvniecības apjomu kritums gada sākumā (vienkopus izpaužoties atsevišķiem faktoriem, piemēram, āra būvdarbiem nelabvēlīgi laikapstākļi, atsevišķu projektu atlikšana teritoriālās reformas dēļ, būvmateriālu piegādes kavēšanās) un sekojošā mērenā aktivitāte, visticamāk, šogad gadā kopumā ļaus uzrādīt nozares sniegumu vien tuvu pagājušā gada līmenim. Darba algu pieaugums ir līdzīgs kāpumam tautsaimniecībā. Taču ir skaidri iezīmējušies augšupvērsti ar izmaksām un cenām saistītie kāpumi (1.attēls) – globālie procesi atspoguļojas arī Latvijā būvniecības izmaksu, īpaši būvmateriālu cenu, pieaugumā. Turklāt būvniecības pārstāvju gaidas par turpmāku cenu kāpumu ir strauji pieaugušas.

1. attēls. Cenu un izmaksu rādītāji būvniecībā (%; pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu; algu dati cet. skatījumā) un cenu gaidas būvniecībā (%; bilance)

Krīzes laikā, pieaugot bezdarbam, izveidojās lielāka darbaroku pieejamība. Taču uzņēmumu skaits, kas izjūt darbaspēka trūkumu, ir atgriezies pirmskrīzes līmenī, kad darba tirgus jau bija saspringts. Šobrīd situācija nav salīdzināma ar pārkaršanu pirms globālās finanšu krīzes, taču, tik tikko izraušoties no pandēmijas krīzes, esam jau atpakaļ saspringtā darbaspēka trūkuma tīklos.

2. attēls. Uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par darbību ierobežojošu faktoru (%). Būvniecībai dati par 2021. g. 2.cet. pieejami par jūliju-augustu

Būvniecība ir darbaspēka ietilpīga nozare. Lai arī nozarē veikti produktivitātes uzlabojumi, dati rāda, ka vienības darbaspēka izmaksas augušas jau ilgstoši, t.i., darba ražīgums netiek līdzi atalgojuma kāpumam, kas vēl nebūt nav vērtējams kā straujš. Vidējā alga būvniecībā aug līdzīgā tempā kā tautsaimniecībā, taču nozares noturību pret izmaksu pieaugumu aktualizē darbaspēka trūkums, kā arī izejmateriālu cenu kāpums, ko izraisījis globālais pieprasījuma pieaugums un ierobežotais piedāvājums.

3. attēls. Atalgojuma uz nodarbināto un darba ražīguma (reālā pievienotā vērtība uz nodarbināto) pārmaiņas būvniecībā (2011=100)

Būvniecības pārkaršanas riski – cenu-algu spirāle padara tos noturīgus un sāpīgus

Šeit akcentēšu būvniecības pārkaršanas risku trīs zīmīgākos avotus, kas nepārvaldītā sliktākajā scenārijā var visaptveroši un negatīvi ietekmēt ekonomiku.

1) Īslaicīgs ražošanas komponentu un resursu, t.sk. būvmateriālu, izmaksu kāpums, ko izraisa globāls pieprasījuma pieaugums un piedāvājuma puses ierobežojumi. Tas tiek uzskatīts par īslaicīgu, ja gada laikā ražotāji un transportētāji pielāgojas un atrisina piegāžu traucējumus. Tādējādi tā ietekme skartu galvenokārt tikai būvniecības sektoru, bremzējot tā izaugsmi. Piemēram, izmaksu sadārdzināšanās dēļ privātais sektors atliktu iecerētos investīciju projektus, un valsts sektors, pat ja nepārskatītu plānotos projektus, varētu realizēt mazākus apjomus par pieejamo finansējumu.

2) Tomēr preču ražotāji ražošanas un transportēšanas izmaksu pieaugumu var pārnest uz patērētāju, kas palielinātu patēriņa cenu inflāciju, ja pieprasījuma pieauguma apstākļos piedāvājuma puses ierobežojumi saglabājas ilgāk – vidējā termiņā. Uz to, ka izmaksu pieaugums varētu saglabāties ilgāk, norāda ilgtermiņa kontraktos iestrādātās būtiski pieaugušās kuģu konteineru cenas, kuras atrodas vēsturiski augstā līmenī. Noturīgāka augstāka inflācija var rezultēties iekšzemes algu pieaugumā, jo darba ņēmēji prasītu kompensēt inflāciju, lai nezaudētu pirktspēju. Tas ietekmētu tautsaimniecību kopumā ar cenu-algu spirāli un iespējamu konkurētspējas vājināšanos, ja darbaspēka tirgus Latvijā ir saspringtāks nekā tirdzniecības partnervalstīs.

Šo situāciju var pastiprināt izmaksu pieauguma gaidas. Ja investētāji uzskata, ka būvmateriālu izmaksu pieaugums turpināsies arī ilgāk nākotnē, tie ar lielāku sparu (palielinot apjomus īstermiņā) mēģina realizēt iecerēto, jo uzskata, ka vēlāk būs vēl dārgāk. Tad cenu-algu spirāli vēl papildina lielāks pieprasījums pēc darbaspēka un tā izraisīts spiediens uz algām.

3) Visnoturīgākie pārkaršanas riski ir saistīti ar iekšzemes būvniecības apjomu strauju un neprognozētu lēcienveida pieaugumu, kas pārsniegtu esošo būvniecības kapacitāti. Liels valsts kapitālo izdevumu pieaugums viena gada laikā lēšams 2022. gadā. Tam vajadzēs piesaistīt papildu darbiniekus, un to piesaiste darbaspēka trūkuma apstākļos ir iespējama, piedāvājot augstākas algas. Ja citkārt pieprasījumu pēc darbaspēka varētu apmierināt ar imigrāciju, tad šoreiz tas nelīdzēs. Next Generation EU (Nākamās paaudzes ES) fonda finansējums un valsts līdzekļi pandēmijas ietekmes mazināšanai un ekonomiku stiprināšanai, un līdz ar to pieprasījums pēc būvniecības darbiem ir palielināts visās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Algu palielināšana būvniecībā spiež piedāvāt augstākas algas arī citu nozaru uzņēmumos, lai noturētu darbaspēku. Ja algu pieaugums ir augstāks, nekā spēja celt darba ražīgumu (īpaši, ja akūts ir kvalificētā darbaspēka trūkums), tas palielina uzņēmuma izmaksas un ceļ cenas. Cenu pieaugums raisa konkurētspējas vājināšanos. Turklāt inflācija iegriež jau minēto cenu-algu spirāli.

Mūsu aplēses liecina, ka valdības investīciju palielināšana būvniecībā 2022. gadā par 550 milj. [1] eiro palielinātu reālo izlaidi būvniecībā par 10% (Latvijas Bankas novērtējums, izmantojot CGE modeli [2]). Lai šo darbu apjomu veiktu, būs nepieciešams papildu darbaspēks. Ņemot vērā, ka būvniecība ir darbaspēka ietilpīga nozare, darbaspēka pieprasījums būvniecībā arī pieaugtu strauji – par 9%. Tādējādi nodarbināto skaits būvniecībā būtu pēc globālās finanšu krīzes novērotais maksimums, tomēr atpaliekot no pārkaršanas periodā 2006.-2007. gados piedzīvotā. Lai piesaistītu nepieciešamo darbaspēku, būtu jākāpina algas, tām būvniecībā vidēji pieaugot vismaz par papildu četriem procentpunktiem [3], pārsniedzot 10% pieauguma tempu. Lai arī būvniecības sektora ekonomiskās aktivitātes kāpuma rezultātā varētu gaidīt līdzvērtīgu ietekmi uz iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi, to mazina gan nozīmīgā importa komponente būvniecībā, gan ietekme uz eksporta izmaksu konkurētspējas pavājināšanos. Tas saistīts ar sektora pastiprinātā pieprasījuma pēc darbaspēka ietekmi uz pieaugošu darbinieku trūkumu arī citos sektors, kas kopā ar spiedienu uz darba algām ekonomikā vājinātu uzņēmumu izmaksu konkurētspēju un eksporta izaugsmi. 

Globālās cenas nevaram ietekmēt, bet varam - iekšzemes pieprasījumu

Pat ja šobrīd jau vairāk nekā pusgadu vērojama būvmateriālu sadārdzināšanās, pārkaršanas riski ir pieauguši globālo procesu dēļ. Globālās cenas nevaram ietekmēt, ietekmēt varam tikai iekšzemes pieprasījumu.

Finansējuma pieejamība noteiktā laika periodā liek tuvākajos gados palielināt valsts investīcijas salīdzinājumā ar ierastākām ES daudzgadu budžeta ietvaros pieejamo līdzekļu plūsmām. Tomēr valsts ieguldījumi ar iespējami mērenāku pieaugumu un iepriekš izziņoti valsts investīciju projekti palīdzētu būvniecības sektoram sagatavoties un pielāgot kapacitāti pieaugošam ciklam.

Investīcijas ir vajadzīgas darba ražīguma un nākotnes izaugsmes stiprināšanai. Latvijai pieejamais finansējums valdībai ir zināms, tādējādi atliek vien tā pielāgošana pēcpandēmijas jau tā augošajam biznesa ciklam – jānovērš amerikāņu kalniņi.

Tomēr jāatzīmē, ka informācija par valsts plānotajām investīcijām nav vienkopus apkopota un tā nav viegli pieejama publiski, līdz ar to apgrūtina nozares plānošanu un analītisku vērtēšanu.

Tas nav tikai būvnieku, bet gan visu mūsu interesēs. Nav runa par pieejamā finansējuma neizmantošanu, finanšu līdzekļi ir vajadzīgi mūsu ekonomikai. Tie jāiegulda produktīvi, lai pildītu šo pieejamo līdzekļu misiju – vienreizēja izdevība izkļūt no pandēmijas spēcīgākiem, mainīt ekonomiku pozitīvā virzienā, radīt iespējas un darbavietas, lai izveidotu tādu Eiropu, kādā vēlamies dzīvot [4]. Bet nepārdomāta līdzekļu plūsma atgādina sāpīgo burbuļu plīšanas pieredzi 2008.-2009. gadā, kas prasīja ilgu atkopšanos gan ekonomikas, gan iedzīvotāju ienākumu un bezdarba jomā.

Atsauces

[1] Latvijas Bankas novērtējums, izmantojot informāciju par ES budžeta finansējumu un valsts budžetu.

[2] Goluzins, E., Beņkovskis, K., Tkačevs, O. (2021, 20. sep.). Pētījums - Vispārējā līdzsvara aprēķina modelis ar fiskālā sektora datiem: Latvijas tautsaimniecības novērtējums. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/688

[3] Uzskatāms par zemāko robežu, jo modeļa uzbūve atgriež ekonomiku uz līdzsvaru.

[4] Eiropas atveseļošanas plāns | Eiropas Komisija (europa.eu)