Centrālā banka un digitālā nauda. Futūristisks skats nākotnē
Iepriekš jau stāstījām par naudas veidiem un tās katras lomu monetārajā politikā. Tehnoloģijas attīstās vēja spārniem, un arvien biežāk dienaskārtībā parādās šādi jautājumi: vai centrālajai bankai vajadzētu emitēt digitālo naudu? Kā elektroniskā un virtuālā nauda ietekmēs monetāro politiku?
Konservatīvās centrālās bankas varētu neievērot digitalizācijas un "fintech" straujos attīstības procesus, tomēr prognozes vēsta, ka nauda no kredītiestādēm aizvien vairāk aizplūdīs uz nebanku sektoru. Kā jau minēts iepriekš, kredītiestāžu (un to klientu) uzraudzība tiek pastiprināta, kā rezultātā kredītiestāžu uzturēšanas izmaksas paaugstināsies. Tas, savukārt, atspoguļosies komisijas maksās, noguldījumu procentu likmēs u.c.
Tā kā centrālā banka nevar tieši ietekmēt nebanku sektoru, kredītiestāžu lomas sarukšana mazinās centrālās bankas iespējas caur transmisijas kanāliem ietekmēt finanšu tirgu un ekonomiku.
Vienlaikus varam sagaidīt, ka samazināsies skaidrās naudas nozīme, bet palielināsies virtuālās naudas ietekme, kas ir ārpus centrālās bankas kontroles.
Savukārt tieši centrālās bankas digitālā nauda varētu būt viens no veidiem, kā centrālās bankas lomu pastiprināt, aizsniedzoties līdz nebankām un privātpersonām.
Izskanējis arī uzskats, ka, ja centrālā banka neemitēs digitālo naudu, virtuālās naudas attīstība likvidēs monetāro politiku. Jau patlaban naudu emitē ne tikai centrālā banka, bet arī kredītiestādes. Izsniedzot kredītus, tās emitē bezskaidro naudu, un par emisiju tiek iekasēti kredīta procenti (un daži ekonomisti uzskata, ka patlaban tiek jaukti kopā jēdzieni nauda un kredīts, nauda un kredītiestādes, viņi iesaka šos jēdzienus nodalīt (8)).
Attīstoties virtuālajai naudai, monetāro politiku varētu pārņemt starpnacionāli privāti virtuālās naudas emitenti, kuriem nebūtu valstu robežu. Šādu scenāriju ierobežojošs faktors ir uzticība – aiz ASV dolāra un eiro stāv centrālās bankas, kuras ir solījušas strauji nemazināt naudas vērtību, bet privātajiem emitentiem šādu uzticības pakāpi būs panākt daudz grūtāk.
Virtuālās naudas attīstība ietekmēs monetāro politiku arī tādejādi, ka būs grūtāk aprēķināt naudas agregātus (M0, M1, M2, M3 u.c.), jo virtuālās naudas apjomus, īpašniekus un to atrašanās vietu ir grūtāk noteikt.
Centrālā banka nezinās, cik naudas reāli ir apgrozībā un kādā virzienā nauda apgrozībā mainās. Piemēram, ja pēkšņi nauda apgrozībā strauji samazinās, bet centrālā banka datos to neredz, jo samazinās kāda virtuālā nauda, centrālajai bankai vajadzētu ar monetārajām operācijām papildus emitēt savu naudu. Citādāk būs iespējama cenu līmeņa samazināšanās, savukārt, ja sekotu ātra centrālās bankas rīcība, cenu līmeņa samazināšanos varētu ierobežot. Tāpat palielināsies naudas aprites ātrums, jo palielināsies tehniskās iespējas norēķināties ērtāk, ātrāk, un centrālajai bankai nebūs pietiekoši daudz informācijas par pārrobežu darījumiem.
Ņemot vērā, ka viena no centrālās bankas funkcijām ir maksājumu sistēmu raitas darbības veicināšana (novērojot, analizējot, standartizējot), t.sk. veicot maksājumu sistēmu uzturēšanu (uzturot daļu no norēķinu sistēmām) un pārraudzību (pār drošību, efektivitāti), ir tikai loģiski, ka, sekojot līdzi globālajām tendencēm, centrālās bankas kļūst par digitālās naudas emitētājām (7). Tajā pat laikā jābūt arī piesardzīgiem, centrālās bankas parasti nav jauno tehnoloģiju celmlauži, tāpēc "fintech" vienmēr varētu būt soli priekšā. Ar digitālās naudas emisiju konkurence ar virtuālo naudu tikai sāksies.
Centrālo banku emitētās digitālās naudas priekšrocības:
- lētāka emitēšana un naudas apstrāde nekā skaidrajai naudai;
- iespējams, lētāki pārskaitījumi nekā bezskaidrai naudai, lai arī pagaidām digitālās naudas norēķinu infrastruktūra vēl nav izstrādāta;
- mazāk risku nekā bezskaidrajai, elektroniskajai un virtuālai naudai;
- plašākas tehniskās iespējas nekā skaidrajai un bezskaidrajai naudai, kā arī papildu iespējas nākotnē tikai pieaugs;
- mazāk krāpniecības un naudas viltošanas gadījumu, jo tie ir sarežģītāk realizējami;
- samazina vajadzību pēc kredītiestāžu filiālēm un bankomātiem;
- mazāk pakļauta biznesa cikla svārstībām nekā kredītiestāžu kredīti un noguldījumi.
Digitālās naudas mīnuss – līdzīgi kā visām jaunajām tehnoloģijām – ne visi cilvēki pratīs apieties ar tehniskām ierīcēm, internetu, programmām, tāpēc būs jāpielāgojas arī šādām iedzīvotāju grupām.
Kā centrālajai bankai emitēt savu digitālo naudu un realizēt monetāro politiku?
Nākotnē pastāv divas iespējas emitēt centrālās bankas digitālo naudu – pati centrālā banka ir digitālās naudas emitents vai arī tā emisiju uztic starpniekiem (piemēram, kredītiestādei).
Pēdējo gadu tendences norāda, ka ECB naudas un vērtspapīru kontus labāk vēlas paturēt pie sevis nevis nodot kādām citām institūcijām, t.i., dominē centralizācijas tendence – tomēr šie ir finanšu institūciju konti. Privātpersonu un uzņēmumu digitālo kontu skaits būs nesalīdzināmi lielāks, tāpēc, ja centrālā banka emisiju veic pati, būs jāveic nopietna tehnisko iespēju kapacitātes izpēte.
Otrajā variantā, līdzīgi kā tagad klienti skaidro naudu var saņemt savās kredītiestādēs, centrālā banka savu digitālo naudu varētu piedāvāt caur starpniekiestādēm, kurām ir konti centrālajā bankā. Starpniekam šī klientu elektroniskā nauda nepiederētu, tā piederētu klientam un glabātos centrālā bankā. Starpnieks būtu tikai piekļuves pārvaldītājs.
Šī arī ir atšķirība no noguldījuma kredītiestādēs, kur šī klienta nauda nodota kredītiestādes lietošanā un tā pieņem lēmumus par klientu naudas ieguldīšanu. Privātpersonu un uzņēmumu digitālo naudu garantētu valsts, un nekāds garantētā noguldījuma apjoma limits (kā Noguldījumu garantiju likumā noteiktie 100 tūkst. eiro) vairs nepastāvētu.
Digitālās naudas kontu īpašniekiem, privātpersonām un uzņēmumiem tiktu izdotas digitālās naudas kartes, kodi vai citi tehniskie līdzekļi, ar tiem varētu veikt norēķinus.
Vienai fiziskai un juridiskai personai vajadzētu būt tikai vienam digitālās naudas kontam, un starpnieka, ja tādi būs, maiņai būtu jānotiek bez ierobežojumiem (9). Starpnieki no digitālās naudas kontu turētājiem iekasēs konta apkalpošanas maksu, tāpat kā to dara kredītiestādes par bezskaidro naudu.
Lai saņemtu centrālās bankas digitālo naudu, klientam būtu jāpārskaita savs noguldījums kādā kredītiestādē vai skaidrā nauda uz savu digitālās naudas kontu, bet šis ir "vecais" ceļš, kas jaunu naudu nerada, bet pārvērš veco naudu par jauno.
Kā radīsies jaunā nauda, neizmantojot "veco" ceļu? Centrālā banka ekspansīvas monetārās politikas gadījumā digitālās naudas kontiem varētu noteikt augstu pozitīvu procentu likmi. Centrālā banka tad arī maksātu procentus šo kontu turētājiem, tādā veidā palielinot naudu apgrozībā.
Atsevišķu valstu centrālās bankas varētu izšķirties par visu digitālo naudas kontu kreditēšanu, šajā gadījumā visdrīzāk digitālo kontu atlikumiem vajadzētu piemērot negatīvu likmi, t.i., centrālā banka kreditē šos kontus, bet tad pamazām, piemērojot negatīvo procentu likmi, šo kontu atlikumus samazina. Patiesībā šīs abas pieejas ir ar līdzīgu efektu, tomēr pirmais gadījums vairāk balstās uz brīvā tirgus principiem.
Tātad ar šo jauno instrumentu centrālā banka varētu ietekmēt ekonomiku daudz tiešāk, jo centrālās bankas noteiktā likme jau attiektos uz privātpersonu un uzņēmumu digitālās naudas kontiem – recesijas apstākļos, palielinot digitālās naudas kontu procentu likmi, lai papildus nauda nonāk apgrozībā procentu veidā, bet pārkaršanas laikā, samazinot digitālās naudas procentu likmi, pat nosakot to negatīvu, lai nauda apgrozībā samazinās. Šos procentus katras dienas beigās būtu jāpieskaita vai jānoņem, tāpēc digitālās naudas kontu atlikums varētu būt ar, piemēram, 8 cipariem aiz komata, kas ļautu šo darbību veikt arī ar kontu, kura atlikums ir precīzi 1 cents.
Klienti savu digitālo naudu varētu jebkurā laikā iztērēt vai kredītiestādē apmainīt pret bezskaidru naudu.
Attiecīgi centrālajai bankai būtu jānosaka tādas savas noteiktās procentu likmes, Eirosistēmas gadījumā – galveno refinansēšanas operāciju likmi, aizdevumu iespējas uz nakti likmi un noguldījumu iespējas likmi, lai procentu likmes klientu noguldījumiem uz nakti kredītiestādē būtiski neatšķirtos no centrālās bankas noteiktajām procentu likmēm digitālās naudas kontiem.
Ja likmes būtiski atšķirsies, notiks naudas plūsma vienā no virzieniem un tas apdraudēs finanšu stabilitāti. Strauja naudas aizplūde vai pieplūde negatīvi ietekmē kredītiestādes. Teorētiski – riski kredītiestādēs ir augstāki nekā centrālajā bankā, tāpēc kredītiestāžu noguldījumiem varētu būt pievilcīgāka procentu likme nekā centrālās bankas digitālās naudas procentu likme. No otras puses, kredītiestādes piedāvā plašu pakalpojumu klāstu, tāpēc klienti būs ieinteresēti turēt naudu kredītiestādēs un tik daudz neapsvērs procentu likmes. Lai saņemtu kredītus, pirktu vērtspapīrus, veiktu termiņnoguldījumus, ieguldītu pensiju fondos, pirktu apdrošināšanas polises u.c., joprojām būs jāizmanto kredītiestāžu pakalpojumi.
Centrālai bankai, nosakot procentu likmi digitālās naudas kontiem, radīsies jauns, digitālās naudas un transmisijas kanāls, tas būs gan īsāks, gan efektīvāks. Tajā pašā laikā pastāvēs arī "vecais" transmisijas kanāls – centrālās bankas kredīta apjoma un likmes noteikšana kredītiestādēm. Centrālā banka kontrolēs abus transmisijas kanālus ar procentu likmēm, un vismaz vienā gadījumā ar apjomiem, cenšoties ekonomiku ietekmēt vajadzīgajā virzienā, saglabāt finanšu sistēmas stabilitāti un nodrošināt jaunāko tehnoloģiju izmantošanu. Tādejādi centrālās bankas kontroles iespējas pār ekonomiku digitālās naudas ieviešanas gadījumā pieaugtu. Patlaban centrālā banka fiziskās naudas apjomu var ietekmēt tikai netieši, caur ietekmi uz ekonomiku un ar finanšu sistēmu palīdzību.
Nobeigumā jāatzīst, ka skaidrā nauda pilnībā var nekad neizzust. Cilvēkiem ir vēlme visu aptaustīt, sajust, redzēt. Tāpat kā vinila plates, vēstules, telegrammas, avīzes – to izmantošana elektroniskajā laikmetā ir strauji sarukusi, bet tomēr nav izzudusi pilnībā. Piemēram, Latvijas Bankas izdotajām kolekcijas monētām var paredzēt ilgu mūžu, jo tās tiek izmantotas kolekcionēšanai vai arī kā dāvanas un suvenīri. Arī pastmarku kolekcionēšanai nav lielas saistības ar vēstuļu sūtīšanas statistiku Numismātikas veikalos joprojām var iegādāties senās Romas monētas, kuras vairs nav apgrozībā, bet suvenīru veikali piedāvā šo pašu monētu kopijas – jaunākas, lētākas, bet ražotas mūsdienās. Tā kā skaidrā nauda neizzudīs, tai nākotnē varētu mainīties funkcijas, un tās vairāk slieksies vēsturisku un kultūras vērtību virzienā, samazinoties maksāšanas līdzekļa funkcijai.
Secinājumi:
- patlaban elektroniskā un virtuālā nauda ir savas attīstības sākumstadijā;
- centrālās bankas būs ieinteresētas jaunas naudas – digitālās naudas emisijā, kas konkurēs ar pastāvošo naudu (skaidro, bezskaidro, elektronisko, virtuālo);
- centrālās bankas emitētā digitālā nauda dos iespēju centrālajai bankai daudz tiešāk un efektīvāk ietekmēt ekonomiskos procesus.
Literatūra
- Carlo de Meijer. Blockchain and Central Banks: a Tour de Table. Part II. 2017.
- Ivars Tillers. Banknošu emisija Eirosistēmā. Cik naudas apgrozībā ir Latvijā.
- Charles Bean. Note on Negative Interest Rates for Treasury Committee. Bank of England. 2013.
- https://coinmarketcap.com/currencies/
- https://coinatmradar.com/
- Ben Fung, Miguel Molico, Gerald Stuber. Electronic Money and Payments: Recent Developments and Issues. 2014.
- Özlem Durgun, Mustafa Caner Timur. The Effects of Electronic Payments on Monetary Policies and Central Banks. 2015.
- Edgar Wortmann. A proposal for radical monetary reform. 2016.
- Ben Dyson, Graham Hodgson. Digital cash. Why Central Banks Should Start Issuing Electronic Money. 2016.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa