Centrālās bankas digitālās naudas divi veidi – kas labāk monetārajai politikai?

Digitālā pasaule ap mums strauji attīstās. Vēl pavisam nesen tālruņus izmantojām tikai sarunām, bet finanšu pakalpojumus saņēmām bankās un pat ne internetbankās, un neiedomājāmies, ka var būt citādi. Tehnoloģiju attīstība paver plašas iespējas finanšu pakalpojumu attīstībai, tai skaitā progress skar un skars arī naudu. Paveras plašas iespējas attīstīt naudas veidus, veicināt naudas apriti un ātrumu. Paveras iespējas arī veikt izmaiņas un uzlabojumus monetārajā politikā, padarīt efektīvāku monetārās politikas transmisijas mehānismu un, kas zina, nākamās krīzes atveseļošanai centrālās bankas jau varētu izmantot digitālo naudu jau pierastās aktīvu pirkšanas vietā. Šajā rakstā aplūkosim nākotnes iespējas, par kurām centrālās bankas jau ir sākušas domāt – tām ir interese, tās jau publicējušas pētnieciskus darbus un bijuši pirmie eksperimenti.

Centrālajai bankai ir jāiet kopā ar tehnoloģiju attīstību, lai nepiepildītos dažu vizionāru redzējums, ka centrālo banku pasivitātes rezultātā emitētā nauda pamazām izzudīs no apgrozības un cilvēku digitālajos maciņos paliks tikai privāto emitentu emitētās kriptovalūtas. Privātās naudas uzvara nozīmētu arī privātā sektora uzvaru pār valsti, bet atstāsim valsts un privātā sektora spēkošanos filozofiskākas ievirzes rakstiem. Kamēr pastāv centrālās bankas, tām būs jāseko līdzi un jāpielāgojas tehnoloģiju attīstībai.
Līdzšinējās zinātnieku diskusijas ir izvirzījušas divus veidus, kā var tikt glabāta centrālās bankas digitālā nauda. Centrālās bankas digitālā nauda varētu tikt glabāta centrālajā bankā atvērtos kontos (angliski – account based) vai arī elektroniskajās ierīcēs (angliski – value based). Šie abi centrālās bankas digitālās naudas veidi var pastāvēt neatkarīgi no tā, kas ir digitālās naudas izplatītājs naudas gala īpašniekiem – centrālā banka vai bankas.

Mazā atkāpē vēlētos atgādināt, ka patlaban tā nauda, kas atrodas kā noguldījumi bankās, tiek saukta par bezskaidro naudu, pie šiem noguldījumiem var būt piesaistītas maksājumu kartes, tomēr šī nauda nav digitālā nauda.

Ja nākotnes izvēle būtu par labu centrālās bankas digitālajai naudai, tad apskatīsim, ar ko atšķiras centrālās bankas emitētās digitālās naudas turēšana kontos un tās turēšana elektroniskajās ierīcēs. Glabāšana kontos nozīmē, ka digitālā nauda tās nākamajam īpašniekam tiek ieskaitīta viņam atvērtā digitālās naudas kontā centrālajā bankā. Nākamais īpašnieks digitālo naudu varēs iegūt, ja savu skaidro naudu vai bankas noguldījumu samainīs pret digitālo naudu centrālajā bankā vai arī, izmantojot banku starpniecību, – tā būs digitālās naudas sākotnējā emisija. Savukārt, ja kāds, kuram jau ir digitālā nauda, nākamajam īpašniekam pārskaitīs digitālo naudu uz viņa digitālās naudas kontu – tā viņš iegūs digitālo naudu otrreizējā tirgū. Ļoti iespējams, ka digitālās naudas īpašniekam būs centrālās bankas emitēta karte, kas ir ļoti līdzīga tagadējām banku debetkartēm un kredītkartēm. Ar šo karti varētu veikt norēķinus veikalos un internetā, bet digitālo naudu nevarēs izņemt kā, piemēram, banknoti no bankomāta un aptaustīt, jo tā fiziskā formā nepastāvēs; visticamāk, ar šo karti varēs izņemt skaidro naudu – pāriet atpakaļ no digitālās naudas uz skaidro naudu vai arī samainīt to pret noguldījumu bankā.

Digitālās naudas glabāšana elektroniskajās ierīcēs nozīmē to, ka digitālā nauda glabāsies tieši šajā ierīcē, nevis kontā. Naudu uzlādēt elektroniskajā ierīcē varēs centrālajā bankā vai, izmantojot banku starpniecību, bet centrālās bankas konts digitālās naudas īpašniekam nebūs. Šāds risinājums vairāk līdzinātos tam pašam maciņam, kas mums kabatā vai somiņā. Lai veiktu maksājumus, digitālās naudas īpašniekam šī elektroniskā ierīce būs jānēsā līdzi, digitālā nauda būs jāsargā līdzīgi kā maciņā esošā skaidrā nauda, jo elektroniskās ierīces pazaudēšanas gadījumā tiks pazaudēta arī tajā glabāta digitālā nauda. Elektroniskā ierīce varētu būt kartes formā, piemēram, līdzīga “Rīgas kartei”, uz kuru mēs uzlādējam naudu un tad varam tērēt, virtuāla bezkontaktu karte, mobilā aplikācija vai cits inovatīvs tehnoloģisks risinājums.

Attiecībā uz tehnoloģiju un maksājumu sistēmu attīstību digitālās naudas glabāšana kontos nozīmētu tiešu saikni ar visām tradicionālajām maksājumu sistēmām un maksājumiem. Digitālās naudas maksājumi būs jāintegrē, lai digitālo naudu un parasto naudu varētu ātri un ērti apmainīt vienu pret otru. Veikalos karšu nolasītāji jau pieder pie “vecākām” tehnoloģijām, droši vien ērtāka būtu centrālās bankas digitālās naudas karte kā virtuālā bezkontakta karte (integrējama mobilajā tālrunī) vai arī mobilā aplikācija, un norēķini tiktu veikti ar mobilā tālruņa palīdzību. Ja digitālā nauda tiek glabāta elektroniskajās ierīcēs, tad tās apgrozība zināmā mērā ir atrauta no maksājumu sistēmām. Šādā formā digitālā nauda ir daudz līdzīgāka skaidrajai naudai. Lai abas darījumu puses norēķinātos, iespējams, vajadzēs izmantot kādu karšu nolasīšanas ierīci vai mobilo aplikāciju, kas sazināsies tikai ar darījumā iesaistītajām pusēm. Šādu karti varētu papildināt bankomātos vai arī speciālās nolasīšanas ierīcēs, pārskaitot naudu no sava bankas konta vai digitālās naudas konta centrālajā bankā; tāpat jābūt iespējai izmantot pretēju iespēju – pārskaitīt naudu no elektroniskās ierīces uz savu bankas kontu vai centrālās bankas digitālās naudas kontu.

Abu sistēmu lielākā atšķirība varētu būt maksājumu anonimitātes un drošības jautājumos. Digitālās naudas glabāšanas kontos gadījumā ir augsts drošības līmenis, bet maksājuma detaļas un iesaistītās puses elektroniski tiktu reģistrētas (līdzi kā pašlaik bezskaidras naudas maksājumi bankās). Savukārt digitālās naudas glabāšanas elektroniskajās ierīcēs gadījumā ir zemāks drošības līmenis, bet līdzīgi kā skaidras naudas maksājumos - augsta anonimitāte. Kontu sistēmas maksājumu gadījumā ir zināmas abas darījumu puses, darījumu veicēju identitāte tiek pārbaudīta, tāpēc identitātes zādzības gadījumu nebūtu daudz. Turklāt digitālās naudas zādzību apjomu var ierobežot ar dažādu limitu noteikšanu, līdzīgi kā tagad tas notiek ar debetkartēm un kredītkartēm, maksājumiem internetbankās u.tml. Kontu sistēmā ir svarīga naudas izcelsme. Ja digitālā nauda ir elektroniskajās ierīcēs, tad norēķina verifikācijā pats svarīgākais ir, lai būtu pietiekošs līdzekļu apjoms maksātāja turējumā esošajai elektroniskajai ierīcei, savukārt maksātāja personība un naudas izcelsmes nozīme mazinās. Protams, anonimitātes līmeņi var būt dažādi un pat pastāvēt vienlaicīgi, līdzīgi kā šobrīd skaidrā nauda un bankas konti.

Bet ko tas varētu nākotnē nozīmēt monetārajai politikai? Monetārajai politikai tas patiesībā paver vēl plašākas iespējas, tiktu paaugstināta monetārās politikas efektivitāte. Monetārās politikas iespējas, ja centrālās bankas digitālā nauda glabājas kontos, ir ļoti plašas, jebkuru dienu var tikt piemērota pozitīva vai negatīva procentu likme, kas monetārās politikas transmisijas ceļu padara īsāku, nekā tas ir tagad – centrālā banka nosaka digitālās naudas turēšanas likmi naudas turētājiem, savukārt nākotnes gaidu norādes daudz spēcīgāk ietekmēs uzņēmēju un patērētāju uzvedību. Ja digitālā nauda tiek glabāta elektroniskajās ierīcēs, tad procentu likmes piemērošana elektroniskajās ierīcēs glabātai digitālai naudai, visticamāk, nav iespējama, līdzīgi kā skaidrajai naudai.

Ja centrālās bankas digitālā nauda glabājas kontu sistēmā, būs vieglāk ieviest darījumu limitus, pieskaņojot tos konkrētam klientam. Savukārt, ja digitālā nauda tiek glabāta elektroniskajās ierīcēs, var nebūt zināms, vai naudas īpašnieks ir privātpersona vai arī uzņēmums – šajos gadījumos limitiem būtu jāatšķiras. Tāpat varbūt centrālā banka vēlēsies dažādiem digitālās naudas turētājiem piemērot dažādas procentu likmes kā, piemēram, patlaban eiro zonā bankām, ja tās glabā naudu centrālajā bankā virs obligātajām rezervēm, šai naudai tiek piemērota negatīva gada procentu likme (-0.4%), savukārt iedzīvotājiem un uzņēmumiem parasti ir 0% likme par kontu atlikumiem bankās. Digitālās naudas kontu gadījumā centrālā banka varētu dažādām kontu turētāju grupām piemērot atšķirīgas procentu likmes, bet elektronisko ierīču gadījumā kontu turētāja piederība pie kādas grupas var būt arī nezināma.

Svarīgs moments nākotnes attīstībai būs norēķinu ātrums un maksājumu veikšanas izmaksas. Kontu sistēma būs lētāka un ātrāka, jo to atbalstīs jaunākās tehnoloģijas un citas maksājumu sistēmas, tās darījumu apjoms būs lielāks. Savukārt elektroniskās ierīces augstā riska dēļ varētu izmantot pārsvarā maza apjoma darījumiem, paši digitālās naudas īpašnieki varētu nevēlēties riskēt ar lielāku summu atrašanos elektroniskajā ierīcē.

Lai arī kādas vēl jaunas digitālās tehnoloģijas neparādītos, centrālajām bankām arī būs jāmainās. Varam sagaidīt, ka skaidrās naudas pielietojums maksājumos samazināsies, vienlaikus privātajam sektoram mēģinot rast arvien jaunus, inovatīvus un ērtākus maksājumu veidus. Domājot plašākā mērogā, no darbības drošības un monetārās politikas realizācijas viedokļa, kā labvēlīgāka iespēja priekšgalā izvirzās centrālās bankas digitālā nauda, kas glabājas kontos, ļaujot piemērot centrālās bankas noteiktās procentu likmes, kas varētu variēt pa dažādām kontu turētāju grupām. Savukārt no tautsaimniecības dalībnieku skatupunkta tas varētu padarīt centrālo banku, kā arī monetāro politiku tuvāku un saprotamāku… bet līdz tam vēl, domājams, paies ilgs laiks un tiks sagaidīts kādas drosmīgākas valsts pilotprojekts, lai pārliecinātos par centrālās bankas digitālās naudas dzīvotspēju. Lēmumam par centrālās bankas digitālās naudas emitēšanu jābūt ļoti pārdomātam, izvērtējot riskus finanšu sistēmas stabilitātei.

* Latvijas Banka organizē un uztur maksājumu sistēmu infrastruktūru Latvijā, nodrošinot starpbanku norēķinus eiro. Modernu maksājumu pakalpojumu attīstībai veltīta gadskārtējā Latvijas Bankas rīkotā tautsaimniecības konference "22. gadsimta maksājumi: šodiena veido nākotni" 2018. gada 3. oktobrī.