Cik augstas procentu likmes sagaidīt nākotnē?

Septembrī gada inflācija eiro zonā sasniedza 10%, savukārt Latvijā — 22.2%, kas būtiski pārsniedz ECB nosprausto 2% mērķi vidējā termiņā. Skaidrs, ka šobrīd augsto inflāciju eiro zonā un Latvijā lielākoties nosaka enerģētikas krīze un problēmas preču un izejmateriālu piegādēs, kurus īstermiņā centrālo banku pieņemtie lēmumi nevar atrisināt. Taču cenu stabilitātes nodrošināšana ir centrālās bankas galvenais mandāts. Tāpēc, lai bremzētu inflāciju, Eiropas Centrālā banka (ECB) beidz iepriekš īstenoto īpaši atbalstošo monetāro politiku un ceļ procentu likmes.

8. septembrī tā paaugstināja mērķa procentu likmes par 75 bāzes punktiem, kas ir lielākais palielinājums kopš eiro zonas izveidošanas. Ar šo lēmumu ECB pievienojas arvien pieaugošai grupai pasaules centrālo banku, kas pieņēmušas tik vērienīgu lēmumu ar mērķi mazināt cenu kāpuma spiedienu.

Nav pārsteigums, ka daudziem, redzot šobrīd notiekošo, rodas jautājums – cik tālu tad procentu likmes varētu kāpt un vai tās turēsies augstas arī pārskatāmā nākotnē? Vai tās varētu sasniegt augstumus, kas bija nepieciešami inflācijas samazināšanai globālās finanšu krīzes laikā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs aplūkosim forward jeb nākotnes procentu likmes, ko ikdienā lieto ne tikai monetārās politikas profesionāļi, bet arī Volstrītas treideri, investīciju fondi un katrs, kura peļņa un profesionālās sekmes ir atkarīgas no prasmes veikt pēc iespējas precīzākas procentu likmju dinamikas prognozes.

Tirgus procentu likmes, tādas kā komercbanku piedāvātās depozīta likmes un EURIBOR likme, kurai ir piesaistīti hipotekāru un patēriņa kredīta procentu maksājumi, cieši seko centrālās bankas uzstādītajām mērķa likmēm. Savukārt, lai spriestu par mērķa likmju nākotnes dinamiku, jāsaprot Eiropas Centrālās bankas reakcijas funkcija jeb argumentācija, pēc kuras tās padome vadās, lemjot kad un par cik tās mainīt.

Procentu likmju celšana ir galvenais rīks ECB rīcībā, kā samazināt inflāciju un atgriezt ekonomiku pie stabila cenu līmeņa [1]. Lai gan procentu likmes pēdējo mēnešu laikā ir kāpušās, tās diezgan būtiski atpaliek no tiem augstumiem, kas bija nepieciešami inflācijas samazināšanai globālās finanšu krīzes laikā (sk. 1. attēlu), kad trīs mēnešu EURIBOR likme sasniedza tuvu 6% atzīmi. Šodienas procentu likmju līmenis (aptuveni 1.2%) ir vēsturiski salīdzinoši zems. Visticamāk, ECB ir vēl pietiekoši tāls ceļš mērojams līdz tādai monetārajai politikai, kas spētu sekmīgi ierobežot šobrīd samilzušo cenu kāpuma spiedienu un atgriezt inflāciju līdz ECB nospraustajam 2% mērķim vidējā termiņā (to arī ECB prezidente Lagarda atzina 8. septembra preses konferencē). Tas, protams, nozīmē tikai vienu – procentu likmes tuvākajā laikā būs augstākas.

1.attēls. Trīs mēnešu mainīgā starpbanku procentu likme (EURIBOR)

Avots: Bloomberg.

Turklāt ar lielu noteiktību var teikt, ka likmju celšana nebeigsies, kamēr centrālās bankas rīcībā nebūs informācijas, ka inflācija ir sākusi kristies vai šāds kritums ar lielu varbūtību sāksies tuvākajā laikā. Citiem vārdiem, ECB lēmums kad palēnināt vai pārtraukt likmju kāpināšanu būs data driven jeb atkarīgs no jaunākiem makroekonomiskiem datiem pirms ECB Padomes sēdēm.

Protams, jaunākie makroekonomiskie dati var pārsteigt pat pieredzējušus analītiķus, tomēr tas nenozīmē, ka jebkādas procentu likmju prognozes ir kļūdainas, un nav vērts mēģināt uzminēt to nākotnes dinamiku. Realitātē vienmēr ir iespēja noskaidrot, ko par nākotnes procentu likmēm domā finanšu tirgus dalībnieki. Pieredzējuši tirgus dalībnieki zina, kā centrālās bankas reaģē uz makroekonomiskās statistikas jaunumiem, tāpēc saista savas prognozes par norisēm reālajā ekonomikā – darba un preču tirgos – ar turpmāko likmju attīstības scenāriju, kādu viņuprāt šādos apstākļos izvēlētos centrālā banka.

Finanšu tirgus dalībnieku gaidas par nākotnes procentu likmēm ir iespējams netieši noskaidrot no informācijas, kas iekļauta finanšu instrumentu nosacījumos un cenās. Iesaistoties dažāda veida darījumos (piemēram, riska ierobežošanas vai spekulatīvos nolūkos), finanšu tirgus dalībnieki "atklāj kārtis" un faktiski izstāsta mums savu redzējumu par nākotnes procentu likmēm [2]. Šķiet, ka viņi ir gan sadzirdējuši, gan noticējuši ECB apņēmīgajai, kareivīgajai stājai un, ekonomistu sarunu valodā sakot, "vanadziskajai" [3] ziņai par gatavību celt procentu likmes, lai iegrožotu inflāciju, kaut tas nozīmētu zināmus upurus ekonomikas izaugsmē. Tiek sagaidīts, ka jau 2023. gada martā trīs mēnešu EURIBOR likme varētu sasniegt 3% atzīmi (vien pirms trīs mēnešiem 2023. gada martā tika sagaidīti 1.5%). Tas ir ievērojams lēciens pretstatā gada sākumā novērotajai situācijai - rezultātā mājsaimniecību un uzņēmumu procentu maksājumi par aizņēmumiem ar mainīgo atsauces likmi pieaugs.

Tomēr tirgus dalībniekiem nav pārliecības par to, ka procentu likmes turēsies tik augstas ilgāku laiku un prognozē, ka jau nākamā gada pavasarī likmju uzrāviens būs beidzies un tās pat sāks samazināties. Iemesls tam varētu būt iespējamā recesija. Šāds scenārijs paredz, ka enerģijas krīzes radītais šoks radīs pieprasījuma samazinājumu, kas kopā ar bāzes efektu (cenas tiks salīdzinātas jau ar  2022. gada augsto līmeni) novedīs pie zemas inflācijas, un šādā situācijā ECB vēlēsies nodrošināt atbalstošāku monetāro politiku. Izskatās, ka pašlaik tirgus dalībnieki tic šādam iznākumam, neskatoties uz to, ka ECB septembra makroekonomiskās prognozes to neparedz. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka apstākļi var mainīties - un līdz ar to arī tirgus dalībnieku gaidas.

2.attēls. Trīs mēnešu EURIBOR nākotnes likmes

Avots: Refinitiv, autoru aprēķins.
Piezīme. Nākotnes trīs mēnešu EURIBOR procentu likmes iegūtas no nākotnes un procentu likmju mijmaiņas darījumiem. Atsevišķas iztrūkstošās vērtības aizstātas izmantojot lineāro interpolāciju.

Jāatceras, ka tirgus dalībnieki tikai ļoti reti spēj precīzi noprognozēt nākotni – vēsturiski novērotajām nākotnes likmēm tikai atsevišķos gadījumos sakrītot ar faktiskajām pieredzētajām procentu likmēm (2. attēls). Nevienam nav kristāla lodes, kas ļautu ar augstu precizitāti paredzēt makroekonomisko situāciju vairākus mēnešus uz priekšu, it īpaši šī brīža apstākļos .

Informācija, kas pieejama no finanšu tirgiem, neapšaubāmi ir lietderīga kā atskaites punkts izpratnes veidošanā par procentu likmju nākotnes iespējamo attīstību. Tomēr gaidu svārstīgums ir pārāk būtisks trūkums, lai to ignorētu, veicot vidējā termiņa prognozes. Pieeja, kas ļauj skaidrot procentu likmju attīstību no cita skatu punkta, kas pamatojas uz dziļākām ekonomiskajām likumsakarībām, ir saistīta ar līdzsvara jeb dabisko procentu likmi. Tā pastāvētu, kad ekonomika atrastos līdzsvarā – nedz virs sava izlaides potenciāla, kas nozīmē pārkaršanu un augstu inflāciju, nedz zem tā, kas nozīmētu neaugošas algas un inflāciju tuvu nullei vai pat deflāciju. Sīkāk par dabisko procentu likmi – kas tas īsti ir un kā tas ļauj izprast procentu likmju dinamiku ilgākā termiņā – lasiet nākamajā rakstā.

Sīkāk par dabisko procentu likmi – kas tā īsti ir un kā ļauj izprast procentu likmju dinamiku ilgākā termiņā – lasiet mūsu nākamajā rakstā.

[1] Neapšaubāmi, augstākas procentu likmes negatīvi ietekmē ekonomiku īstermiņā. Tomēr augstāka inflācija “apēd” iedzīvotāju uzkrājumus, paaugstina nenoteiktību par nākotnes cenām un liek uzņēmumiem samazināt investīcijas, tāpēc vidējā un ilgākā termiņā labklājības kritums augstas inflācijas dēļ ir lielāks, tāpēc tā jāapkaro, ceļot procentu likmes.

[2] Pamatojums tam, kādēļ finanšu tirgus dalībnieku domas par sagaidāmajām procentu likmēm ir vērā ņemamas, ir meklējams teorijā par kapitāla tirgus efektivitāti, kas paredz to, ka finanšu tirgus dalībnieki savos lēmumos un darījumos ņem vērā visu konkrētajā brīdī pieejamo informāciju. No tā izriet - ja pieejamās informācijas kopums laika gaitā nemainās, tad finanšu tirgos atspoguļotas nākotnes likmes arī īstenosies.

[3] ECB Padomes un citu centrālo banku lēmumu vērotāju un analizētāju valodā par “vanagiem” dēvē lēmējus, kuri iestājas par stingrāku monetāro politiku, lai kontrolētu inflāciju, un par “dūjām”, savukārt, tos, kuri atbalsta monetārās politikas mīkstināšanu.