Darba tirgus Covid-19 krustcelēs

Minētie tūkstoši ir būtisks bez darba esošu cilvēku pieaugums, tomēr, atskatoties uz iepriekšējo globālo finanšu krīzi 2008. - 2009. gadā, tas ir ievērojami mazāks. Bezdarbs esošajā līmenī (9.8% šī gada maijā) bija 2008. gada beigās un nākamajos divos gados turpināja augt. Kādi apsvērumi liek nosliekties, ka ietekme uz darba tirgu šoreiz varētu būt atšķirīga un mazāk negatīva (prognozējam ap 10% bezdarbu 2020. - 2021.) nekā iepriekšējā krīzē (bezdarba līmenis sasniedza 20%), lai gan abas krīzes ir globālas.

Ekonomikas kritums spējš, bet īslaicīgāks. Bezdarbnieku “anatomija” citāda

Lai gan ikviens izjūt krīzes klātesamību – gan daļai uzņēmumu cīnoties noturēties virs ūdens, gan ikvienam sociāli distancējoties un saskaroties ar ierobežojumiem, tomēr šīs krīzes ekonomiskā lejupslīde skaitļos vērtējama kā īslaicīgi strauja, bet kopumā seklāka salīdzinājumā ar iepriekšējo globālo finanšu krīzi. Iepriekšējā krīze dažu gadu laikā samazināja Latvijas ekonomikas apmērus par 22%, šajā krīzē mūsu prognoze ir straujš kritums 2. ceturksnī, kam seko pakāpeniska atkopšanās, savukārt gadā kopumā prognozējam 7.5% kritumu. Tā sauktais otrais pandēmijas vilnis, kas nevar tikt izslēgts, vēl vairāk sašaurinātu ekonomisko aktivitāti.

Krīzes raksturs un ietekme uz darba vietu mazināšanos ir atšķirīga. Globālās finanšu krīzes iespaidā lielākā sākotnējā ietekme bija apstrādes rūpniecībā līdz ar krīzes globālo raksturu un ierobežoto ārējo pieprasījumu, kas pakāpeniski kopā ar iepriekš uzkrātām nesabalansētībām un nekustamā īpašuma sektora nedienām sāka ietekmēt iekšzemes aktivitāti. Tomēr toreiz, ekonomikas kritumam ilgstot 3 gadus, galu galā būtisku kritumu piedzīvoja ikviens tautsaimniecības sektors.

Šobrīd lielākais darba vietu samazinājums vērojams izmitināšanas, ēdināšanas un mākslas un izklaides sektoros, kurus skāra stingri noteiktie ierobežojumi. Tiem seko ar ražošanas sektora pieprasījuma sašaurināšanos un ar to saistītie tirdzniecības un transporta sektori, kur savu artavu dod arī piesardzības pasākumi (1. attēls). Lielākais nodarbināto skaita pieaugums joprojām vērojams tādās pakalpojumu grupās kā informācijas tehnoloģijas (IT), veselības aprūpe. Pakāpeniski atceļot ierobežojumus iekšzemē un mūsu eksporta noieta tirgos, prognozējama ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās, ietekmei uz darba tirgu esot mazāk aptverošai nekā globālās finanšu krīzes laikā.

1. attēls. Aizņemto darba vietu pārmaiņas (tūkst. cilv. salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo ceturksni vai 2010. gada salīdzinājums ar 2007. gadu)

Valsts spēja aizņemties līdzekļus uzņēmumu un iedzīvotāju atbalstam

Globālo krīžu ietekmes uz darba tirgu atšķirības galvenā atslēga ir pirmskrīzes ekonomikas “veselība” un valsts iespēja aizņemties finanšu tirgos krīzes pārvarēšanai. Šoreiz iepretim 2007. gadam ekonomikā nebija lielas nesabalansētības (piemēram, liels aizņemto līdzekļu slogs privātajā sektorā un nekustamā īpašuma cenu burbulis), valsts finanšu situācija bija labāka un, pateicoties eiro zonas valsts statusam, valstij ir iespējas finanšu tirgos aizņemties nepieciešamos resursus uzņēmumu un iedzīvotāju atbalstam krīzes laikā.

Tas rada iespēju balstīt grūtībās nonākušos uzņēmējus, un kā viens no kopējās valsts fiskālo pasākumu paketes (virs 9% no iekšzemes kopprodukta (IKP)) ārkārtējās situācijas laikā ir dīkstāves pabalsti (tuvu 0.2% no IKP), kas tiešā veidā mazināja krīzes negatīvo ietekmi uz darba tirgu – bremzēja bezdarba kāpumu. Kopš marta, pakāpeniski pielāgojot pasākuma ietvaru, dīkstāves pabalstos ir izmaksāti gandrīz 50 milj. eiro. Ņemot vērā dīkstāves pabalsta saņēmēju skaitu, darba meklētāju līmenis varēja pieaugt pat līdz 15%, ja nebūtu bijis šī atbalsta (2. attēls).

Viennozīmīgi, dīkstāves pabalsti ir bijusi svarīga valdības krīzes atbalsta risinājuma sastāvdaļa un tas ir sniedzis daudziem cilvēkiem kaut nelielu ienākumu atbalstu krīzes apstākļos.  Arī daudzviet citur Eiropas valstīs līdzīgs atbalsta instruments ir sevi pozitīvi pierādījis, un tas ir arī viens no faktoriem, kas noteica milzīgās atšķirības darba tirgus dinamikā starp Eiropas valstīm un ASV, kur krīzes ietekmē tika novērots vēl vēsturē nepiedzīvoti straujš bezdarba kāpums.

2. attēls. Bezdarbnieki un dīkstāves pabalstu saņēmēji (% no ekonomiski aktīvajiem iedz.)

Dīkstāves pabalstu beigas – nepieciešams cits visaptverošs atbalsta mehānisms

Dīkstāves pabalstu pieejamība ir mazinājusi krīzes epicentra negatīvo ietekmi uz darba tirgu, mazinot bezdarba līmeņa pieaugumu. Tomēr valdības atbalsta pasākums – dīkstāves pabalsti – jūnija beigās noslēdzās. Prognozējam, ka bezdarbnieku rindas papildināsies, bet ne strauji.

Tomēr, ieilgstot neskaidrībai par jaunu atbalsta instrumentu ieviešanu, var pastiprināties darbinieku atlaišanas plūsma un bezdarba pieaugums.

Pakāpeniski mazinoties ierobežojumiem, kā arī kavējumiem pārrobežu plūsmās, un ekonomikas situācijai pakāpjoties tuvāk ierastākam ritmam, jau novērojams, ka arī bezdarbnieku skaita pieaugums ir būtiski mazinājies. Puse no līdz šim novērotā straujā pieauguma bija aprīlī, savukārt maijā un arī jūnijā (pēc reģistrēto bezdarbnieku skaita) vērojams, ka bezdarbnieku rindu pieaugums turpinās, bet ievērojami lēnāk. Arī citi pieejamie ekonomiskās aktivitātes rādītāji – kā, piemēram, ekonomikas sentiments, uzņēmēju nodarbinātības gaidas, mazumtirdzniecība,  elektrības patēriņa dati – tik būtisku sarukumu kā aprīlī – nākamajos mēnešos vairs neuzrāda.

Līdz šim Latvijā izmantotā dīkstāves pabalstu sistēma bija balstīta uz dīkstāvē (tātad pilnībā pārtraucot darbu) esošiem darba ņēmējiem, kas bija pieņemams atbalsts krīzes epicentrā. Tomēr dīkstāves pabalstu sistēmas nosacījumu regulārās izmaiņas, mācoties no jauniegūtās pieredzes, šāda iepriekš neizmantota instrumenta pielietojumā neļāva saglabāt bezdarba līmeni zemāku kā daudzās citās Eiropas valstīs (3. attēls), kur krīzes atbalsta shēmu pielietojuma pieredze un apmērs bijis daudz plašāks, turklāt visbiežāk – valdības atbalsts ir arī darba ņēmēja daļējas darba slodzes samazināšanās apstākļos.

Vairumā nozaru ekonomiskā aktivitāte, lai arī sāks pakāpeniski atjaunoties, tomēr darbosies vēl zem iepriekš novērotām jaudām – ne visi dīkstāvē pabijušie darbinieki varēs veiksmīgi atsākt darbu. Viens no augstākajiem bezdarba līmeņa pieaugumiem starp  Eiropas Savienības (ES) valstīm līdz šim un prognozējamā ekonomikas funkcionēšana joprojām zem iepriekšējās jaudas norāda uz dīkstāves atbalsta shēmas attīstības nepieciešamību Latvijā, lai daļējas nodarbinātības rīku varam veiksmīgi izmantot gan šībrīža, gan turpmāko ekonomikas nedienu gadījumos.

3. attēls. Bezdarba līmenis (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)

Vācijai un eiro zonai dati pieejami līdz aprīlim; Latvijai – līdz maijam

Konceptuāla vienošanās valdībā par jaunu nodarbinātības atbalsta pasākumu nepieciešamību jau panākta, kas, prognozējams, bremzēs bezdarbnieku skaita krasu pieplūdumu. Jau 1. jūlijā, tūliņ pēc dīkstāves pabalsta beigām, tika iedarbināts algu subsīdiju atbalsta pasākums , kura ietvaros  darba devējs var trīs mēnešus saņemt subsīdiju darba algai, ja pieņem darbā bezdarbnieku.

Šāds algu subsīdiju atbalsta pasākums ir vērsts uz nodarbinātības veicināšanu, tomēr atbalstu var saņemt, ja tiek pieņemts darbā reģistrētais bezdarbnieks, turklāt tāds, kurš nav bijis nodarbināts pie attiecīgā darba devēja pēdējo divu mēnešu laikā. Tas nozīmē, ka tikai bezdarbnieku rindās nokļuvušie var tikt pieņemti darbā.

Iepretim tam – daudzās ES valstīs darbojas īstermiņa daļējas nodarbinātības shēmas (Short-time work schemes), kas ļauj grūtībās nonākušam darba devējam īslaicīgi daļai darbinieku samazināt darba slodzi, vienlaikus nodrošinot šiem darbiniekiem ienākumu atbalstu (subsīdiju) no valsts. Tas ļauj uzņēmumam īslaicīgi samazināt darbaspēka izmaksas, tās  pielāgojot uzņēmuma darbības sarukumam, vienlaikus neradot būtisku ienākumu kritumu darba ņēmēja ienākumiem.

Daļējas nodarbinātības algu subsīdijas shēma ļauj pārejošās grūtībās nonākušiem uzņēmumiem un to darbiniekiem vienmērīgāk pāriet no dīkstāves uz daļēju darba laiku, nespiežot uzsākt darbinieku atlaišanu.

Darba ņēmēju nonākšana bezdarbnieku rindās ir izmaksas gan uzņēmumiem, gan valstij, gan psiholoģiski nepatīkami darba ņēmējiem.

Daļējas nodarbinātības algu subsīdijas shēmas ir sevi attaisnojušas jau citu valstu pieredzē globālās finanšu krīzes laikā, kad tās jau bija spēkā vai tika ieviestas vairāk nekā pusē ES valstu. Novērtējumi par daļējas nodarbinātības algu subsīdijas shēmas ietekmi uz nodarbinātību un bezdarba līmeni (piem, EC, 2010; Brey, [1] Hertweck, University of Konstaz, 2016 [2] , Hijzen, Venn, OECD, 2011 [3] ) liecina, ka nodarbināto iesaiste tajās mazinājušas negatīvo ietekmi uz darba tirgu (4. attēls).

4. attēls. Daļējas nodarbinātības algu subsīdijas shēmā iesaistīto nodarbināto īpatsvars (% no nodarināto skaita) un novērtētās bezdarba līmeņa pārmaiņas, ja shēmas nebūtu pieejamas (pp)

*OECD valstīs; iesaiste augstākajā punktā

ES kontekstā ir daudz apspriesta Vācijas daļējas nodarbinātības algu subsīdijas pieredze, kuras vēsture iestiepjas jau pagājušā gadsimta sākumā. “Kurzarbeit” [4], [5] shēmā globālās finanšu krīzes laikā iesaistījās virs 4% no nodarbinātajiem, kas bija augstākais līmenis starp ES, un tas ļāva gan globālās krīzes laikā, gan pēc tās Vācijai samazināt un uzturēt zemu bezdarba līmeni (3. attēls) un tiek prognozēts, ka arī šīs krīzes laikā bezdarba līmenis turēsies zems – pēc Eiropas Komisijas prognozes 2020. gadam tie būs 4%. Šīs krīzes laikā daļējas nodarbinātības algu subsīdijas shēmās iesaistīto īpatsvars Vācijā ir 27% no nodarbinātajiem  [6] (dati uz maija beigām), un tas ir nesalīdzināmi augstāks nekā iepriekš arī daudzās citās ES valstīs (piemēram, lielākais nodarbināto iesaistīto īpatsvars – virs 40% – ir Francijā, Itālijā, Luksemburgā).

Plašāku grūtībās nonākušo uzņēmumu nepieciešamā atbalsta darba vietu saglabāšanā amplitūdu nosaka krīzes specifika – ne tikai preču, bet it īpaši pakalpojuma sektoru ekonomiskās aktivitātes kritums, kas daudzās Rietumeiropas valstīs netika novērots iepriekšējā krīzē. Arī krīzes smagums, kas daudzās valstīs šoreiz lēšams ievērojami lielāks, un līdz ar to atviegloti pasākumam pieteikšanās nosacījumi, lai pielāgotos krīzes specifikai. Vienlaikus – nacionālā līmenī ir būtiskas atšķirības starp valstu piedāvāto programmas aptvērumu, pabalsta lielumu un laika periodu.

Lai joprojām bremzētu krīzes negatīvo ietekmi uz darba tirgu, Latvijā ir nepieciešama drīzāka daļējas nodarbinātības algu subsīdijas shēmas nosacījumu izstrādāšana un iedarbināšana.

Ekonomiskās aktivitātes palielināšanās fāzē piemērots ir atbalsts uzņēmumiem, kuriem ir pārejošas grūtības saistībā ar krīzi, bet kuri pēc krīzes būs dzīvotspējīgi un varēs pilnvērtīgi atjaunot darbību. Tas nozīmē fokusēties uz horizontālu atbalsta pieejamību – neatkarīgi no darbības sfēras iepretim atsevišķu nozaru atbalsta izvirzīšanu priekšplānā.

Atsevišķu (valdības izvēlētu) nozaru atbalsts jau ekonomikas atjaunošanās fāzē var kavēt nepieciešamos konkurētspējas uzlabojumus pēckrīzes globālajā konkurences cīņā par tirgus daļām. Vienlaikus iespējams noteikt atbalstam tādus kvalificēšanās kritērijus, kas ir Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa interesēs, piemēram, atbalstot eksportējošos uzņēmumus, ražotājus un pakalpojumu sniedzējus,  kas rada augstu pievienoto vērtību un tādējādi arī spēj maksāt lielas algas. Arī Eiropas Komisija ir atzinusi daļējas nodarbinātības algu subsīdiju shēmu nozīmīgo lomu krīzes negatīvo seku mīkstināšanā, un maijā nāca klajā ar pagaidu atbalsta instrumentu [7] bezdarba risku mazināšanai programmu “SURE”, kurā  dalībvalstīm aizdevuma veidā ir pieejami līdzekļi, kas paredzēti, lai balstītu nacionāli veidotas daļējas nodarbinātības shēmas.

Kāpēc ir svarīgi saglabāt darba vietas darbiniekiem, pat tad, ja tie īslaicīgi nespēj radīt pievienoto vērtību pilnā apmērā?

Atkopšanos no krīzes ekonomisti parasti raksturo ar IKP pārmaiņām – tam sākot pieaugt ceturkšņu griezumā, ir atjaunojusies ekonomiskā aktivitāte, un pakāpeniski saražoto preču un sniegto pakalpojumu apjoms atgriežas pirmskrīzes līmenī. Tādā gadījumā ekonomiskā krīze būtu pārvarēta. Tomēr, pārvarot krīzi ekonomiski, tā vēl nes līdzi sociālās sekas – bezdarbs Latvijā pēc finanšu krīzes samazinājās līdz apmēram 7% tikai 2018. gadā, un tā turpmāku samazināšanu bremzēja augstais strukturālais bezdarbs – kā ilgstoši augsta bezdarba sekas.

Darba vietu saglabāšana pasargā ne tikai katru konkrēto cilvēku no bezdarba postošās dabas – no finansiālas nedrošības, no darba pieredzes pārtraukuma, no prasmju zuduma. Darba vietu saglabāšana arī uzņēmumiem ļauj pielāgoties tirgus situācijai un pieprasījumam, neradot zaudējumus, kas saistīti ar darbinieku atlaišanu, jaunu darbinieku meklēšanu un atkal pieņemšanu darbā, kas bieži līdzi nes apmācības un pielāgošanās izmaksas. Sabiedrībā kopumā darba vietu saglabāšana nozīmē straujāku atkopšanos pēc krīzes, jo darbaspēka resursi būs pieejami uzreiz. Turklāt iedzīvotāju ienākumu un darba vietas saglabāšana uztur konfidenci, mazina tieksmi uzkrāt un veicina privāto patēriņu.

Svarīgi ir atbalstam noteiktie kvalificēšanās kritēriji (pārejošas uzņēmējdarbības grūtības krīzes dēļ un dzīvotspējīgi uzņēmumi pēc krīzes) un atbalsta ierobežojums laikā, lai atbalsts netiktu izšķiests neefektīviem uzņēmumiem. Turklāt subsidēta darba vietu saglabāšana arī valsts budžetam nav neizdevīga, jo darba ņēmējam, kļūstot par bezdarbnieku, valsts budžeta izmaksas būtu bezdarbnieka pabalsts. Jo ilgstošāk bezdarbnieki būs bez darba, jo lielāka iespējamība, ka viņi būs zaudējuši daļu savu prasmju un atgriezties darba tirgū kļūs arvien grūtāk – sabiedrībā būs ieperinājies strukturālais bezdarbs, kur galvenās zāles ir apmācība un pārkvalifikācija, kas valstij izmaksā dārgi un ir ilgstošs process. Šobrīd jau laicīgi, negaidot prasmju zudumu tiem bezdarbniekiem, kuri neiekļausies valdības pasākumos atgriešanai darba tirgū, ir iespēja ES fondu programmu ietvaros sekmēt prasmju un karjeras attīstību vai ikvienam iesaistīties mūžizglītībā. Latvijai šajā ziņā ir labas iespējas mācīties no citu valstu pieredzes un aktīvi izmantot Eiropā pieejamos atbalsta mehānismus.

[1] Arpaia A., Curci N., Meyermans E., Peschner J., Pierini F., (June 2010), Short time working arrangements as response to cyclical fluctuations,  Occasional papers 64, European Commission https://ec.europa.eu/economy_finance/publications/occasional_paper/2010/pdf/ocp64_en.pdf

[2] Brey B., Hertweck S. M., (2016), The extension of short-time work schemes during the Great Recession: A story of success?, Working Paper Series, University of Konstanz http://www.uni-konstanz.de/FuF/wiwi/workingpaperseries/WP_05_Brey_Hertweck_2016.pdf

[3] Hijzen, A., Venn D., (2011), The Role of Short-Time Work Schemes during the 2008-09 Recession, OECD Social, Employment and Migration Working Papers, No. 115, OECD Publishing https://ec.europa.eu/economy_finance/publications/occasional_paper/2010/pdf/ocp64_en.pdf

[4] «Kurzarbeit» jeb samazināts darba laiks ir Vācijas valdības programma, kas nodrošina subsīdijas uzņēmumam, ja tas turpina maksāt darbiniekiem vismaz 60% no pirmskrīzes algas. Programma mērķēta uz darba vietu saglabāšanu.

[5] https://www.imf.org/en/News/Articles/2020/06/11/na061120-kurzarbeit-germanys-short-time-work-benefit

[6] https://www.etui.org/sites/default/files/2020-06/Covid-19%2BShort-time%2Bwork%2BM%C3%BCller%2BSchulten%2BPolicy%2BBrief%2B2020.07%281%29.pdf

[7] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?qid=1592476467337&uri=CELEX:32020R0672