Algas aug strauji, zemāk atalgotie to neizjūt

Pagājušajā gadā Covid-19 viļņi mētāja arī darba tirgu, tomēr dīkstāves un algu subsīdiju pabalsti ļāva ierobežot bezdarba pieaugumu. Lai arī kopējais bezdarba līmenis strauji nepieauga, bija vērojami strukturāli efekti - vairāk darbu zaudēja zemāk atalgoti nodarbinātie, bet pieauga to darbinieku īpatsvars, kas pelna salīdzinoši augstākas algas.

Strādājošo vidējā darba samaksa 2021. gadā pieauga par 11.8%, bruto atalgojumam sasniedzot 1277 eiro mēnesī. Atalgojumu visstraujāk palielināja veselības aizsardzības jomā strādājošajiem, kurā pandēmijas apkarošanas laikā auga gan nodarbināto skaits, gan darba apjoms un tā intensitāte. Tādās nozarēs kā ieguves un apstrādes rūpniecība kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģijas pieauga pilnas slodzes darbinieku skaits, taču algu pieaugums bija mērenāks. Savukārt citās nozarēs pērnā gada laikā algas pieauga, taču darbu veica mazāks nodarbināto skaits.

Latvijā 2021. gada sākumā līdz 500 eiro tika palielināta minimālā alga, šogad tā nav mainījusies. Savukārt, šogad minimālā alga palielināta Igaunijā (654 eiro) un Lietuvā (730 eiro – te gan atšķirīgās nodokļu uzskaites dēļ neto minimālā alga ir zemāka nekā Igaunijā, tomēr augstāka nekā Latvijā). Varētu likties, ka minimālās algas palielināšana palīdzētu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, taču joprojām aktuāls ir jautājums  par ēnu ekonomikas īpatsvaru, arī to, ka uzņēmumu spēja maksāt darbiniekiem dažādos Latvijas reģionos ir krasi atšķirīga. Rīgā un Pierīgā ir krietni zemāks bezdarba līmenis un arī lielāka konkurence par darbiniekiem, tas atspoguļojas arī algu statistikā ar lielāku vidējo algu šajā apkaimē. Tomēr minimālās algas celšana varētu izrādīties sāpīga godīgajiem uzņēmējiem attālākos Latvijas reģionos, kas to maksā nodarbinātajiem atbilstoši savai produktivitātei, nevis izmantojot kā “obligāto maksājumu”, pārējo algas daļu izmaksājot aploksnē.

Ilgtermiņā zemāk atalgoto darbinieku dzīves līmeņa uzlabošanu nevaram risināt tīri mehāniski, spiežot uzņēmumus  maksāt vairāk. Tā vietā, ar valsts mērķtiecīgu politiku varam veicināt apstākļus, kuros uzņēmumi paši spēj un vēlas paaugstināt algas nodarbinātajiem – sekmējot uzņēmumu produktivitāti, ieguldot nodarbināto un bezdarbnieku izglītībā un apmācībās, kā arī veicinot darba iespējas arī attālākos Latvijas reģionos.