Algu kāpums ceļ iedzīvotāju pirktspēju, kas var veicināt privātā patēriņa atlabšanu

Algu kāpuma temps šī gada sākumā paātrinājās, mēneša bruto vidējai darba samaksai par pilnās slodzes darbu sasniedzot 452 latus, un tās gada pieauguma tempam – 4.6%.

Sabiedriskajā sektorā straujāku algu pieauguma tempu (6.4%) lielā mērā noteica 2009./2010. mācību gada sākumā veiktās skolotāju algu samazināšanas daļējā kompensācija, sākot no 2010.gada beigām. Algu pieaugums valsts pārvaldē (5.9%) visticamāk, sasniegts, turpinot zemākas kvalifikācijas ierēdņu atlaišanu[1], (atlaižot strādājošos ar zemu kvalifikāciju un algām, vidējā alga pieaug pat tad, ja neviens algas pielikumu nesaņem), kā arī atsevišķiem augsti kvalificētiem speciālistiem kompensējot straujo algu samazinājumu. Algu pieauguma paātrinājums bija vērojams arī privātajā sektorā (3.6%), ko būtiski ietekmēja minimālās algas pieaugums par 11% (līdz 200 latiem) šī gada sākumā – privātajā sektorā tiek nodarbināta lielākā minimālās algas saņēmēju daļa, daļēji atspoguļojot aplokšņu algu izplatību.

Turklāt pirmo reizi deviņu ceturkšņu laikā 2011. gada 1. ceturksnī gada griezumā pieauga arī reālā neto alga (ņemot vērā inflāciju) par pilno slodzi (par 0.1%). Tādējādi izbeidzās 2009. un 2010. gadā vērojamā tendence, kad vidēji par vienas stundas darbu varēja iegādāties arvien mazāk preču un pakalpojumu. Salīdzinoši lēnu reālās neto algas pieaugumu noteica īslaicīgs inflācijas kāpums - galvenokārt naftas un pārtikas pasaules cenu pieauguma ietekmē, kā arī nodokļa sloga uz darba ienākumiem jeb plaisas starp bruto un neto algu pieaugums kopš 2011. gada sākuma[2], kas jau iepriekš bija viens no augstākajiem ES.

Valstī rodoties jaunām darba vietām, kā arī strādājošiem no krīzes iespaidā samazinātās darba slodzes pakāpeniski atgriežoties pie pilnās slodzes, darba samaksas fonda kāpums pārsniedz inflāciju, tādējādi paaugstinot pirktspēju. Tā kā darba ienākumi ir galvenā mājsaimniecības rīcībā esošā ienākuma komponente, tai var būt nozīmīga ietekme uz privātā patēriņa dinamiku. Tādējādi iespējams, ka IKP pieaugumu, kura dzinējspēks pēdējā laikā bija neto eksporta norises, šogad veicinās arī iekšējais pieprasījums. Tomēr nemainoties mājsaimniecību uzvedībai (saskaņā ar patērētāju konjunktūras aptaujas datiem, vairākums mājsaimniecību joprojām neparedz nedz valsts ekonomiskās situācijas, nedz savas ģimenes finansiālo spēju uzlabošanu un ir atturīgi pret lieliem pirkumiem), prognozēt noturīgu privātā patēriņa kāpumu būtu pāragri, it īpaši ņemot vērā patēriņa nodokļu pieaugumu, - tuvākajos mēnešos, visticamāk, vēl turpināsies mazumtirdzniecības apgrozījuma svārstības.

Paredzams, ka algu pieaugums turpmāk saglabāsies mērens un būs atbilstošs darba ražīguma kāpumam. Nepamatots algu pieaugums 2006. – 2008. gadā, kas sagrāva tautsaimniecības konkurētspēju, tika apturēts – patlaban vidējais algu līmenis valstī ir līdzīgs darba ražīguma atbilstošajam līmenim. Tas palīdzēja atjaunot tautsaimniecības konkurētspēju un jau 2010. gadā ar spožu eksporta augšupeju kompensēt iekšējā pieprasījuma samazināšanos, radot jaunas darba vietas. Jāatzīmē, ka augstā bezdarba apstākļos inflācijas otrās kārtas efektu risks (jeb pasaules naftas un pārtikas cenu ietekmes uz algu gaidas, kurinot inflāciju) saglabāsies minimāls. Tādējādi politikas veidotājiem nav jābaidās no algu kāpuma, ja tas iet roku rokā ar darba ražīguma pieaugumu; jāatceras, ka tautsaimniecības ilgtspējīgā attīstība un reālo ienākumu (tajā skaitā algu) pieaugums ir vienas un tās pašas monētas divas puses – viena bez otras nav iedomājama.