Algu pieauguma temps atgādina, ka lētā darbaspēka laiks ir beidzies

Centrālās statistikas pārvaldes publicētie dati norāda, ka strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa 3. ceturksnī sasniedza 1091 eiro. Salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, šogad 3. ceturksnī vidējais bruto atalgojums pieaudzis par 8.3%, kas ir vairāk nekā šī gada pirmajos divos ceturkšņos, bet nepārsniedz 2018. gada pieauguma tempu. Tikmēr vidējā neto reālā darba samaksa pieauga lēnāk – gada laikā par 4.7%.

Algu pieauguma temps vērtējams kā augsts ne tikai pēckrīzes periodā Latvijā, bet arī uz kopējā Eiropas Savienības fona. Dalība Eiropas Savienībā paredz ne tikai brīvu preču un pakalpojumu, bet arī darbaspēka kustību, tāpēc šim apstāklim ir vērts pievērst uzmanību.

Vislēnāk darba samaksa aug valstīs, kur tās līmenis ir augstāks, piemēram,  vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs Francijā, Itālijā, Dānijā, Nīderlandē. To ietekmē gan tas, ka algas jau ir augstākas, tādēļ to pieaugums procentos ir zemāks, gan, piemēram, arī tas, ka darba devējiem darbinieku piesaistē nav jākonkurē ar valstīm, kur atalgojuma līmenis būtu ievērojami augstāks. Savukārt visstraujākais algu pieaugums ir valstīs ar zemu atalgojuma līmeni, kas Eiropas Savienībā iestājušās vēlāk – Rumānijā, Lietuvā, Ungārijā, Bulgārijā un arī Latvijā.
 
Šādas atalgojuma pieauguma tempu atšķirības nozīmē, ka darba samaksas atšķirības starp jaunajām un vecajām Eiropas Savienības valstīm kļūs arvien mazākas un darba ņēmējiem samazināsies motivācija emigrēt no valsts lielāka atalgojuma dēļ. Šī gada Latvijas Bankas tautsaimniecības konferencē Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste jau vēstīja, ka Baltijas valstu vidējā alga nominālā (euro) izteiksmē tuvojas Lielbritānijas minimālās algas līmenim. Savukārt, ja ņemam vērā pirktspējas paritāti (cenu līmeņa atšķirību), tad vidējās algas saņēmējs Baltijas valstīs var atļauties vairāk, nekā minimālās algas saņēmējs Lielbritānijā.
 
Darba devējiem, no vienas puses, tas ļauj būt konkurētspējīgākiem darbaspēka piesaistē – ar lielāku algu iespējams piesaistīt spējīgākus darbiniekus. Toties kā ēnas puse minama vispārēja darbaspēka izmaksu pieauguma radīta izmaksu konkurētspējas samazināšanās vismaz Eiropas Savienībā. Ārvalstu tirgos konkurēt ar lētākām ražošanas izmaksām vien kļūs arvien mazāk iespējams, jo, palielinoties darbinieku atalgojumam, palielināsies arī ražošanas izmaksas. Lai samazinātu ražošanas izmaksas, jāievieš tādi produktivitāti veicinoši risinājumi, kas ir vismaz Rietumvalstu līmenī.

Līdz ar to jau laicīgi ir jādomā, kas būs konkurētspējas priekšrocības nākotnē – augsta ražošanas produktivitāte, unikāli risinājumi, ekoloģiski produkti vai varbūt kaut kas pavisam cits?