Algu pieaugums saglabājas stabils

Pašlaik situācija darba tirgū, kad bezdarbs krītas, bet uzņēmumu pusē ir spēcīgs pieprasījums pēc darbiniekiem, nav tikai īpaša Latvijas pazīme. Kas līdzīgs vērojams gan citās Baltijas valstīs, gan arī citviet Eiropā. Š.g. 3. ceturksnī bruto nominālā alga Latvijā, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo ceturksni, pieaugusi par 8.0%, sasniedzot 1006 eiro. Lai gan ceturkšņa pieauguma temps var likties necils – vien 0.2% jeb 2 eiro, tomēr jānorāda, ka salīdzinoši ātrāk turpina augt pamatalga, līdz ar to šis pieaugums vērtējams kā stabils.
 
Arī algu pieaugums Igaunijā un Lietuvā 3. ceturksnī bijis samērā augsts (attiecīgi 7.5% un 10.0%). No vienas puses, Igaunija varētu šķist mums soli priekšā, jo tur vidējā bruto nominālā alga jau ir 1291 eiro (līdzīgs līmenis kā pašlaik Latvijā tur bija aptuveni pirms diviem gadiem). No otras puses, ja vēršam skatu uz Lietuvu, kur bruto vidējā alga ir 936 eiro, Latvijas dati izskatās nedaudz spēcīgāki. Protams, pirktspēju ietekmē arī atšķirības nodokļu likmēs un patēriņu cenu izmaiņas, tomēr kopumā atšķirības starp Baltijas valstīm nav nepārvarami lielas.

Ieraugot Latvijas vidējās algas skaitli, daudziem prātā var iezagties neticība statistikai, jo, piemēram, 15% strādājošo saņem minimālo algu vai mazāk, bet algu zem vidējās – ap 60% strādājošo. Tomēr vidējais ir tikai viens no radītajiem, ko varam analizēt. Algu statistikā bez vidējā rādītāja pieejami arī sīkāki sadalījumi – gan pa reģioniem un nozarēm, kas rāda, ka, piemēram, veselības aprūpes speciālists Latgalē nesaņem ne tuvu tik lielu algu kā IT darbinieks Rīgā, – pirmajam Latvijas vidējā alga var likties nekad nesasniedzama, bet otrais brīnīsies, vai kāds par tādu algu vispār ir gatavs strādāt. Visaugstākās algas Latvijā ir finanšu un apdrošināšanas un informācijas un komunikācijas pakalpojumu sektorā strādājošajiem (attiecīgi vidēji 1932 un 1584 eiro). To lielā mērā var izskaidrot gan ar pieprasījumu pēc šādiem darbiniekiem, gan to, ka, piemēram, IT jomas speciālisti var konkurēt ne tikai vietējā tirgū, bet arī sniegt savus pakalpojumus starptautiskiem uzņēmumiem, kas algu līmeni velk uz augšu.
 
Būtiski zemāka vidējā darba alga ir cilvēkiem, kas strādā izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē (720 eiro), bet drīzāk tieši šajā gadījumā rodas jautājums, vai statistika ir korekta, jo šī joma bieži vien minēta starp tām, kurās ir lielākais aplokšņu algu risks, kā arī šajā nozarē strādājošie nereti saņem dzeramnaudas, kas ir papildu ienākums, bet var kropļot oficiālo statistiku. Ir arī citas nozares, kurās algas ir zem vidējās – veselības aprūpe, tirdzniecība, lauksaimniecība… Diemžēl vienas no zemākajām algām ir arī izglītības jomā strādājošajiem, kas apgrūtina labu speciālistu piesaisti un neveicina izglītības kvalitātes standartu paaugstināšanu. Tas savukārt liek bažīties par noturīgu produktivitātes un algu izaugsmi ilgtermiņā arī visās pārējās nozarēs strādājošajiem.

Situācija, kam noteikti jāpievērš uzmanība, ir krasas ienākumu atšķirības un vismazāk sociāli aizsargāto iedzīvotāju grupu atbalsts. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, aptuveni piektā daļa iedzīvotāju Latvijā ir pakļauti nabadzības riskam, tiesa gan, vislielākā riska grupa ir iedzīvotāji pirms un pēc darbaspējas vecuma. Savukārt tiem, kas ir atbilstošā vecumā un ir spējīgi strādāt, pašreizējā situācija darba tirgū tomēr sniedz pietiekami daudz iespējas sevi nodrošināt.
  
Lūkojoties uz priekšu, varam vērtēt, ka nākamajā gadā, lai arī sagaidāms, ka darba tirgus turpinās silt un algas turpinās pieaugt, visticamāk, pieauguma temps vairs nebūs tik straujš kā šogad.