Apstrādes rūpniecība no izaicinājumu vētrām cenšas paslēpties nišās

Apstrādes rūpniecība arī 3. ceturksnī ir bijusi vāja (saglabājot 2. ceturkšņa ražošanas apjomu līmeni), un rūpju rievu rūpniecības pierē nemainīgi liek raukt Latvijas rūpniekiem tik svarīgā būvniecības segmenta vājums (1. attēls). Diemžēl eksportējošajiem ražotājiem ir vēl kāds aktuāls sekmes vājinošs faktors minams – konkurētspējas vājināšanās pazīmes eksporta tirgos, par ko plašāk lasāms oktobra Makroekonomisko prognožu pārskatā.

Latvijas ražotāji ir vidēji mazāki, nekā ierasts Eiropas Savienībā, un tam ir savas priekšrocības un trūkumi. Pie priekšrocībām var minēt lielāku saimniekošanas elastību, kas lieti noder dažādu izaicinājumu periodos – kā tas bija pandēmijas laikā vai brīdī, kad Krievija uzbruka Ukrainai, un daudziem ražotājiem bija steigšus jāatrod citi izejmateriālu piegādes kanāli vai noieta tirgi. Tāpēc būvniecības vājuma periods nav izņēmums, un ražotāji meklē veidus, kā cenu konkurences pasliktinājuma un pieprasījuma krituma pēc standartprodukcijas apstākļos uzlabot sekmes. 

Rudens ir ikgadējs Latvijas Eksporta un inovācijas balvas norises laiks, kad žūrijai, tostarp šī komentāra autorei, ir iespēja salāgot skaņu ar bildi, proti, salīdzināt reālās ražotnēs notiekošo ar statistiku. Un tas, ko novēroju pēdējos divos gados, kad jūtama būvniecības segmenta bremzēšanās Latvijā un galvenajās tirdzniecības partnervalstīs, ir ražotāju aktīvāka koncentrēšanās uz nišas produktiem, tos ražojot pašiem vai arī uzturot labus piegādes apjomus ražotājiem, kas attīsta kādu jaunu, inovatīvu preci, izmantojot Latvijas ražotāja sagatavoto izejmateriālu (piemēram, dēļus, saplāksni u.tml.). Attiecīgi Latvijas ražotāju portfelī šajā laikā augusi tādu preču daļa, kas tiek ražotas pēc īpaša pasūtījuma vai ar specifiskām īpašībām, kas ļauj apiet standartproduktu tirgus laukumu biežņu un nonākt nomaļākā izmeklētu produktu tirdzniecības vietā. 

Nišas produkti parasti ir ne tas pelnītspējīgākais virziens, jo mazāki apjomi ar speciāli pielāgotu ražošanu parasti paģēr lielākas izmaksas, un saglabāt peļņas maržas iepriekšējā līmenī ne vienmēr izdodas. Tomēr tas ir veids, kā nenonākt dīkstāves režīmā, gaidot neskaidri prognozējamu būvniecības aktivitātes atjaunošanos, un saglabāt darbinieku darba vietas, ja ne pilnā mērā, tad vismaz daļēji. Protams, šī manevru iespēja nepastāv visiem uzņēmumiem, tomēr kopumā var secināt, ka bez šādām iespējām kopējais apstrādes rūpniecības rezultāts būtu nevis vājš, bet gaužām bēdīgs.

Tāpat uzņēmumu vizītēs izskan novērojumi, ka kādas atdzīvošanās pazīmes eksporta tirgos manāmas, bet tie ir drīzāk atsevišķi gadījumi, produkti, valstis, nevis kopēja tendence. Kad šī kopējā tendence varētu ļauties plaukumam? Par to joprojām nozaru ļaudis strīdas. Optimistiskākie to gaida jau nākamajā pavasarī, tomēr tas ir jau trešais pavasaris ar optimistiskajām gaidām, varbūt tā tomēr ir gluži cilvēciska sezonāla vēlme sapņot par visa veida zaļošanu pavasarī. Ne tik ļoti optimistiskie optimisti tomēr zaļošanu atliek uz 2026. gadu, lēšot, ka 2025. gads paies gatavošanās režīmā, darbam kūsājot bankās, arhitektu un projektētāju birojos. Savukārt pesimisti negaida neko labu, kamēr ģeopolitiskās vētras nerimsies.