Bezdarbs – zemākais deviņu gadu laikā

Bezdarba līmenis 8.9% apmērā ir zemākais kopš 2008. gada un zemāks par Latvijas vēsturiski vidējo līmeni. Tas ir arī nedaudz zemāks par pašreizējo eiro zonas vidējo rādītāju. Vēl vairāk, bezdarbs, iespējams, jau samazinājās nedaudz pat zem dabiskā bezdarba līmeņa (1. attēls).

Par to, ka bezdarbs samazinājies nedaudz zem dabiskā līmeņa liecina ne vien matemātisku modeļu rezultāti, bet arī virkne makroekonomisko rādītāju:

• Uzņēmēju novērtējums par darbaspēka trūkumu mēreni pieaug – visstraujāk tieši būvniecībā, kur iepriekšējā gada apsīkumu šogad nomainīja augšupeja; bet arī rūpniecībā un pakalpojumu nozarēs tas šobrīd ir lielāks nekā jebkad pēckrīzes periodā (2. attēls) [1];
• Vakanču skaits Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) reģistros 2017. gada jūlijā pārsniedza desmit tūkstošus, kas ir augstākais rādītājs deviņu gadu laikā (3. attēls). Bezdarbnieku ir vairāk (87 tūkst. pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) darbaspēka apsekojuma datiem un 66 tūkst. pēc NVA datiem), tomēr tas vien neliecina par pietiekamu darbaspēka rezervi. Arī  2006. – 2007. gada pārkaršanas periodā bezdarbnieku skaits būtiski pārsniedza vakanču skaitu, lai gan citi rādītāji norādīja uz nopietnu darbaspēka trūkumu. Līdz ar to straujā vakanču dinamika liecina par pakāpenisku darbinieku trūkuma veidošanos atsevišķās nozarēs un darba tirgus segmentos; 
• Ražošanas apjoma starpība (atšķirība starp faktisko un potenciālo iekšzemes kopproduktu jeb output gap) dažādu Latvijas un starptautisko iestāžu vērtējumā vairs nav izteikti negatīva. Tā ir vai nu tuvu nullei, vai arī nedaudz pozitīva (t.i., iekšzemes kopprodukts nav zemāks par savu potenciālo līmeni);
• Atalgojums jau dažus gadus pieaug nedaudz straujāk par darba ražīgumu. Ilglaicīgi tas turpināties nevar - atalgojuma daļa kopējā pievienotajā vērtībā jau pietuvojusies Eiropas Savienības vidējam līmenim (4. attēls).
• Šā gada pirmajā pusē nedaudz pieauga pamatinflācija [2], kas ir papildu liecība tam, ka tautsaimniecības attīstība ir tuvu savam potenciālajam līmenim un turpmāka ekonomiskās izaugsmes nostiprināšanās nav panākama ar vienkāršiem stimulēšanas pasākumiem, bet gan vienīgi ar strukturālo reformu palīdzību (5. attēls).

Valsts ekonomiskās politikas veidotājiem šādas norises aktualizē gan fiskālās disciplīnas svarīgumu tautsaimniecības attīstības ilgtspējai, gan arī pasvītro strukturālo reformu nozīmi, ja vēlamies panākt ilgtspējīgu tautsaimniecības izrāvienu.

1. attēls. Faktiskais un dabiskais bezdarbs (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem; sezonāli izlīdzinātie dati)

Metodoloģiju sk. Latvijas Bankas veidoto Diskusijas materiālā #2 / 2015

2. attēls. Uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par būtisku uzņēmējdarbības kavējošo faktoru (sezonāli izlīdzinātie dati; %)  

3. attēls. Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku un vakanču skaits (tūkst.)

4. attēls. Darbaspēka ienākumu daļa kopējā pievienotajā vērtībā (2016. gadā)

5. attēls. Gada inflācija un pamatinflācija (SPCI; %)