Iekšzemes kopprodukta gada pieaugumam vairāki cēloņi

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) precizētais rādītājs par 2010. gada 3. ceturksni apliecina, ka iekšzemes kopprodukts pirmo reizi kopš lejupslīdes sākuma ir kāpis arī gada izteiksmē, salīdzinājumā ar 2009. gada 3. ceturksni palielinoties par 2.9%. Pieaugumu noteica gan zemāka iepriekšējā gada bāze, gan nelielā, tomēr noturīgā izaugsme trešo ceturksni pēc kārtas. Pēc Latvijas Bankas novērtējuma salīdzinājumā ar zemāko punktu 2009. gada 4. ceturksnī IKP kāpums šobrīd veido jau 3.1%. Ar katru jaunu ceturksni pēc datu precizēšanas un sezonālās izlīdzināšanas šie ceturkšņu tempi ir koriģēti uz augšu, tādējādi uzlabojoties arī sniegumam gadā kopumā. Šobrīd var lēst, ka 2010. gadā iekšzemes kopprodukts veidos 12.6 miljardus latu, kas ir apmēram 5.7 tūkst. latu uz vienu iedzīvotāju.

Reālā preču un pakalpojumu eksporta, kas pašlaik ir galvenais tautsaimniecības vilcējspēks, gada pieaugums arvien kāpj, un 3. ceturksnī tas sasniedza 15.5%. To sekmē gan atgūtā konkurētspēja apstrādes rūpniecībā, gan ārējā pieprasījuma uzlabošanās.

Lai gan ārējais pieprasījums aug ievērojami straujāk, pašlaik var runāt arī par iekšzemes pieprasījuma dinamikas maiņu:

• Iekšzemes pieprasījuma lielākā komponente – privātais patēriņš – 3. ceturksnī demonstrēja pirmo kāpumu salīdzinājumā ar 2009. gada 3. ceturksni (par 2.5%). Šīs izaugsmes pozitīvie impulsi meklējami gan patērētāju noskaņojuma rādītājā, kas uzlabojas kopš gada sākuma, gan bezdarba kritumā un nodarbināto skaita pakāpeniskajā augšupejā.
• Īstu Ziemassvētku pārsteigumu šoreiz sagādājušas investīcijas, kas saglabājušās iepriekšējā gada attiecīgā perioda līmenī, pēc vēl iepriekšējā ceturksnī vērojamā 36% lielā gada krituma. Uzlabojums ir ļoti nozīmīgs, un to nevar saistīt tikai ar bāzes efektu.
• 3. ceturksnī strauji sarucis krājumu pārmaiņu pozitīvais devums – veidojot vairs tikai 0.9 procentu punktus (iepriekšējā ceturksnī tas sasniedza 11.2 procentu punktus). Krājumi raksturo atšķirību starp piedāvājumu un pieprasījumu, tātad saražoto un importēto un patērēto un eksportēto. Acīmredzot krīzes laikā sarukušo preču krājumu atjaunošanas tendence ir izsīkusi, un turpmāk krājumi vairs tik nozīmīgi neietekmēs IKP izaugsmi, tā būs vairāk atkarīga no eksporta, patēriņa un investīciju pamatlīdzekļos dinamikas.
• Iekšzemes pieprasījuma uzlabšanās un ražošanai nepieciešamo izejmateriālu ievedums noteica augstu importa apjomu gada pieaugumu (par 12.8%), tomēr eksporta kāpums  ir straujāks un salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu vērojams eksporta devuma pārsniegums pār importu par 0.7 procentu punktiem.

Joprojām straujāko izaugsmi nozaru vidū demonstrē ar sekmēm ārējos tirgos cieši saistītā apstrādes rūpniecība, tā nodrošinot lielāko pozitīvo devumu kopprodukta dinamikā (2 procentu punktus). Tikai nedaudz mazāka pozitīvā ietekme ir tirdzniecībai, kas pēc ļoti straujas lejupslīdes uzrāda nozīmīgu kāpumu. Liela ir arī transporta un sakaru nozares ietekme IKP izaugsmē: strauji pieauga gan autopārvadājumi, gan pasažieru apgrozība galvenajos transporta veidos, gan Rīgas lidostas darbība. Savukārt būvniecības kritums kļuva ievērojami  lēnāks.

Tuvākajos ceturkšņos liela ietekme būs pasaules notikumiem. Kopumā situācija un tās publiskās apspriešanas gaita pārliecību par noturīgu ārējo pieprasījumu nevairo. Latvijas tautsaimniecības vidēja termiņa attīstībai pastāv arī vairāki nozīmīgi iekšēji riski.

• Uz iekšzemes pieprasījumu orientēto uzņēmumu jaudas vēl varētu būt samērā brīvas, bet lielai daļai eksportējošo uzņēmumu kapacitāte ir jau izsmelta. Neskatoties uz labiem eksporta rādītājiem, jaunu investīciju piesaisti varētu ierobežot gan finansiāla rakstura faktori, gan nenoteiktība par nākotnes attīstību. Jaunākie investīciju dati gan ir ļoti uzlabojušies, tomēr pastāv bažas par šo pārmaiņu noturību un sadalījumu, proti to, vai uzlabojums tiešām attiecināms uz tālāku ražošanas attīstību veicinošām investīcijām.

• Nodarbinātība pakāpeniski palielinās, tomēr darba tirgū arvien asāk iezīmējas dažādi strukturāli riski: atbilstošas kvalifikācijas darbinieku trūkums, ilgstošā bezdarba augstais un noturīgais līmenis, arvien izteiktākas reģionālās disproporcijas u.c. Līdz ar to jādomā, kā mērķtiecīgāk un tirgus pieprasījumam atbilstošāk īstenot valsts nodarbinātības programmas.

• Tā kā no nodokļu politikas viedokļa 2011. gada valsts budžeta projekts nesola uzlabot uzņēmumu konkurētspēju, tad izšķirīga nozīme izaugsmes atgūšanā būs spējai turpināt aizsāktās valsts funkciju un izglītības reformas, kā arī ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumu turpmākai izstrādei un iedzīvināšanai, lai ātrāk atgrieztos pie to nodokļu samazināšanas, kas ietekmē ražošanu.