Izaugsme uzņem apgriezienus

Šāds izaugsmes temps pats par sevi ir visai raksturīgs valstij, kurā ienākumu līmenis ievērojami atšķiras no reģiona vidējā, piemēram, Eiropas Savienības (ES). Turklāt tas ir arī loģisks, ja ņemam vērā, ka izaugsme notiek no samērā zemas bāzes. Tāpat šis temps ir visai tālu no savulaik straujās izaugsmes periodā piedzīvotā. Tomēr vienlaicīgi izaugsmes paātrināšanās nes līdzi vairākus nozīmīgus signālus ekonomiskās politikas veidotājiem.

No vienas puses, izaugsmes paātrinājums vērtējams kā cikliskā atkopšanās no iepriekšējos gados vērotās zemās izaugsmes, ko nosaka gan ārējā, gan iekšējā pieprasījuma nostiprināšanās. Svarīga loma ir ārējai ekonomiskajai videi, kas uzlabojusies un sekmējusi eksportu. Arī ES fondu līdzekļu apguves problēmas, kas pērn uzturēja zemu investīciju līmeni, šobrīd lielā mērā ir novērstas. Tādējādi sekmīgi attīstās vairākas nozares, tostarp būvniecība, kuru pozitīvi ietekmē arī ar ES fondiem nesaistīti projekti.

Līdzīgi kā pērn un šā gada pirmajā ceturksnī privātā patēriņa attīstība ir noturīga. Visai straujais atalgojuma kāpums jau 2. ceturksnī ir spējis atgriezt īslaicīgi sarukušo reālās neto darba samaksas kāpumu iepriekšējā gada vidējā tempā. Turklāt nesenie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par atalgojuma pieaugumu iezīmē straujāku algu pieaugumu lielākajā daļā nozaru.

Arī Eiropas Komisijas (EK) patērētāju noskaņojuma rādītāji ir optimistiskāki nekā gada sākumā. Ne kreditēšanas, ne patēriņa "bums", protams, patlaban neattīstās. Lai gan mazumtirdzniecībā jūtams ar mājokļa iekārtošanu saistīto preču tirdzniecības pieaugums, kopējais mazumtirdzniecības attīstības temps pagaidām ir pat lēnāks nekā pirms diviem gadiem.

Tātad kopumā izaugsmes paātrināšanās vērtējama pozitīvi un tā liecina, ka atkopšanās no pēckrīzes zemās izaugsmes perioda beidzot ir uzņēmusi apgriezienus un to nosaka aizvien plašāks faktoru kopums.

Tas arī nozīmē, ka ekonomikā ir iestājušies labie laiki, un valsts budžeta veidošanas kontekstā būtu jāsāk veikt uzkrājumi ekonomikas lejupslīdes brīdim nākotnē, tā būtu arī virzīšanās uz sabalansētu budžetu.

Tomēr, no otras puses, straujāka izaugsme nes sev līdzi arī atsevišķas ne tik pozitīvas iezīmes. Bažas rada tas, ka jau pie šādas, vēl samērā mērenas izaugsmes, vienlaicīgi ir parādījušās vairākas nesabalansētības pazīmes.

• Pirmkārt, kā kolēģis jau iepriekš rakstījis, darba tirgū vērojamas uzkaršanas pazīmes un darba algu izaugsme jau ievērojami apsteidz produktivitātes kāpumu.
• Otrkārt, darba ražīguma kāpumu kavē zems investīciju līmenis. Vērtējot investīcijas, jāatzīmē, ka jaudu izmantošanas pakāpe rūpniecībā turas vēsturiski augstā līmenī (līdzīgi tam, kāds tika vērots straujās izaugsmes periodā pirms krīzes). Tas liecina par investīciju nepieciešamību turpmākas izaugsmes nodrošināšanai. Tikmēr bruto pamatkapitāla veidošanas (investīciju) daļa IKP ir ievērojami zemāka, nekā vēsturiski pieredzēts. Pirmskrīzes periodā tā pārsniedza 30%, taču šā gada pirmajā pusgadā nesasniedz pat 20%. Bez tālākām investīcijām attīstīt darba ražīgumu būs grūti, bet jau šobrīd gausais darba ražīguma kāpums kļuvis par izaicinājumu konkurētspējas uzturēšanā.

Tas nozīmē, ka lai gan pieprasījums beidzot sāk atkopties un nostiprina pamatus turpmākai izaugsmei, ierobežojumi tautsaimniecības piedāvājuma pusē var kļūt par nozīmīgu šķērsli tautsaimniecības attīstībai. Citiem vārdiem sakot, lai IKP izaugsmes uzrāviens nebeigtos tikpat pēkšņi kā sācies un uzņēmumi jau tuvāko gadu laikā darba tirgus saspīlējumu rezultātā nezaudētu konkurētspēju, aizvien aktuālāka kļūst strukturālo reformu īstenošana.