Komentārs par darba samaksas dinamiku 2009. gada 2. ceturksnī

Latvijas tautsaimniecības atdzīvināšanas perspektīvas ir lielā mērā atkarīgas no eksporta attīstības, savukārt to ietekmē gan ārējā, gan iekšējā ekonomiskā vide. Jaunākie dati par eiro zonas un ASV attīstību rāda, ka šīs valstis pārvarējušas zemāko punktu, kas ir pozitīva ziņa mūsu eksportētājiem. Eksporta atjaunošanās nosacījums piedāvājuma pusē ir izmaksu samazinājums, kur svarīgākā komponente ir darbaspēka izmaksas. Zemākas darbaspēka izmaksas ļaus līdzsvarot iepriekšējos gados veidojušos nesabalansētību, kuras rezultātus mēs redzam pašreizējā ekonomikas lejupslīdē, proti darbaspēka izmaksu ievērojami straujāku izaugsmi salīdzinājumā ar darba ražīgumu.

2009. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu vidējā bruto darba samaksa sarukusi par 1.0%, tomēr šis skaitlis pašreizējo situāciju pilnībā neraksturo, jo mēneša vidējo algu aprēķina pilna darba laika vienībās, līdz ar to tā neietver ne atlaišanas, ne vidējā stundu skaita uz nodarbināto sarukumu. Patieso priekšstatu par tautsaimniecībā notiekošo var iegūt, analizējot bruto darba samaksas fonda dinamiku. Bruto darba samaksas fonds 2. ceturksnī gada skatījumā sarucis par 20.8% (visstraujāk - būvniecībā, apstrādes rūpniecībā un tirdzniecībā - attiecīgi par 46%, 31% un 26%). Sabiedriskajā sektorā darba samaksas fonda samazinājums galvenokārt noticis, samazinot vidējo algu (visstraujāk vidējā alga saruka valsts pārvaldē - par 16.4%), savukārt privātajā sektorā - galvenokārt samazinot darba stundas (gan atlaižot darbiniekus, gan samazinot darba nedēļas ilgumu).

Ja ekonomikas lejupslīdes laikā, izvēloties starp stundu samazinājumu un darbinieku atlaišanām, priekšroka tiek dota stundu samazinājumam, tiek mazināts bezdarba pieaugums un sociālā spriedze, kā arī nepalielinās slodze uz sociālo budžetu. Vienlaikus jādomā par darba ražīguma palielināšanu, jo tas ir vienīgais glābšanas riņķis, kas var dot iespēju nesamazināt algas un neatlaist darbiniekus. Pēdējā gada laikā labas izglītības un darba pieredzes nozīme darba tirgū ievērojami pieaugusi. Piemēram, ja 1. pusgadā darba meklētāju īpatsvars vidēji pieauga par 6.8 procentu punktiem (līdz 16.7%), iedzīvotāju ar augstāko izglītību vidū tas pieauga tikai par 1.4 procentu punktiem (līdz 7.0%).