Kuras apstrādes rūpniecības nozares šobrīd ir ievainojamākas?

2022. gads aizsākās samilzušu enerģijas cenu apstākļos, auga arī saslimstība ar Covid-19, bet apstrādes rūpniecība janvārī bija sasparojusies straujam izrāvienam. Tomēr Krievijas uzbrukums Ukrainai februārī un tam sekojošās Rietumu sankcijas radīja nopietnus papildu izaicinājumus un pārdomas nozarēm par pašreizējo un tālāko attīstību:

• apstrādes rūpniecības izdzīvošana, nav apdraudēta, tāpat kā tās apakšnozares. Cietīs atsevišķi uzņēmumi, kuru komercdarbības pamatā bija sadarbība ar Krieviju un Baltkrieviju,  Tomēr daļa šo uzņēmumu  nodarbojās galvenokārt ar reeksportu vai lētāku materiālu apstrādi pārdošanai ar nelielu pievienoto vērtību, un to devums nodarbinātībā un nodokļu maksājumos ir samērā mazs;
• grūtāka situācija varētu būt farmācijā (tai nozīmīgāka eksporta daļa karotāju virzienā), kā arī ķīmisko produktu ražošanā, metālapstrādē, mašīnbūvē un būvmateriālu ražošanā (jārisina izejmateriālu importa aizstāšanas problēmas);
• importa starppatēriņa preču aizstāšana iezīmējas kā nozīmīgs ražošanas nodrošināšanas risks. Aizstāšanas alternatīvas pastāv, taču, lai pārorientētos, nepieciešams laiks un nauda. Vairākumam ražotāju pēc pirmo nedēļu šoka  ir izdevies rast izejmateriālu aizvietošanas iespējas, tiesa, tās ir dārgākas un negatīvi ietekmē pelnītspēju, ko jau tā plosa enerģijas un citu izmaksu sadārdzināšanās.
• kā aktuāla problēma saglabājas un pastiprinās energoresursu cenu pieaugums. Samazinoties tranzīta pārvadātāju klātbūtnei Latvijā, lēšamas arī loģistikas problēmas.

Viena no jau Covid-19 pandēmijas periodā samilzušajām problēmām – piegāžu ķēžu traucējumi, ir daudzus ražotājus ieradinājusi veidot izejmateriālu krājumus.  Kara  un sankciju apstākļos tie dod vērtīgu papildlaiku alternatīvu meklējumiem. Tomēr izaicinājumi joprojām pastāv, un līdzās globāliem piegāžu ķēžu traucējumiem, klāt nākusi nepieciešamība aizstāt no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas importētās izejvielas – metālu, lauksaimniecības produktus, dažādas ķīmiskās vielas u.c.

Interesantu informāciju šajā jautājumā sniedz Eiropas Komisijas publicētie ražotāju aptauju dati par materiālu/ekipējuma trūkumu kā ražošanu ierobežojošo faktoru. Dati (1. tabula) iezīmē nozīmīgas atšķirības valstu (t.sk., salīdzinot Latviju, Vāciju un ES valstu vidējo) un nozaru vidū.

1.tabula. Materiālu/ekipējuma trūkuma kā ražošanu ierobežojoša faktora pārmaiņas procentu punktos 2022.g. aprīlī

Avots: Eiropas komisijas dati, Latvijas Bankas aprēķini.

Ja salīdzinām situāciju ar pirmspandēmijas laiku (2019. gada oktobri), tad izejmateriālu trūkums joprojām kavē teju visu nozaru darbību ES – Latviju salīdzinoši mazāk, savukārt industrializācijas citadeli Vāciju - ļoti būtiski. Salīdzinājumā ar 2022. gada sākumu Vācijai ir izdevies mazināt šo problēmu, kamēr Latvijā izejmateriālu trūkums ir saasinājies. Tomēr ar to vēl stāsts par atšķirībām nav galā - apstrādes rūpniecības vidējais rādītājs jāskata detalizētākā līmenī, jo situācija ir ļoti neviendabīga – vienām nozarēm izaicinājumi aug, citām samazinās. Latvijā pēdējā ceturksnī problēmas augušas metālapstrādē, mašīnbūvē, būvmateriālu ražošanā un dzērienu ražošanā, savukārt ES valstīs vidēji materiālu trūkums jūtamāks kļuvis pārtikas, dzērienu un apģērbu ražošanā.

No makroekonomisko norišu analīzes un prognozēšanas viedokļa šis nozaru neviendabības stāsts ir jāsver kopā arī ar iepriekš izveidoto krājumu sniegto laika rezervi ražošanas pielāgošanai un darījumu inerci (daudzas kravas turpina ienākt Latvijā uz iepriekšējo līgumu pamata). Arī sankciju ieviešanas datumi dažādu nozaru izejmateriāliem nav sakritīgi. Tāpēc nevar apgalvot, ka grūtākais ražotājiem jau ir aiz muguras. Nemaz nerunājot par enerģijas izmaksu sadārdzināšanos, kuru līdz aprīlim līdzēja segt valsts atbalsts. Drošības jostas vēl neatsprādzējam.