Pakalpojumi dārgāki, siltums – lētāks

Veselu gadu inflācija Latvijā bija turējusies zem 2 %, bet oktobrī tā pakāpās līdz  šim līmenim. Tiesa gan, mēneša laikā cenas palielinājās vien par 0.2 %, bet salīdzinoši lielāks gada inflācijas temps skaidrojams ar to, ka pērn šajā mēnesī cenas krietni samazinājās, galvenokārt sarūkošo siltumenerģijas tarifu ietekmē. Šogad siltumenerģijas tarifi lielākajā daļā apdzīvoto vietu ir vēl zemāki, tomēr nelielu cenu pieaugumu veicina pakalpojumu un pārtikas cenu izmaiņas.

Oktobra sākumā, saasinoties notikumiem Tuvajos Austrumos, parādījās bažas, ka naftas cenas varētu sākt straujāku kāpumu augšup, bet uz mēneša otru pusi noplaka gan pašas naftas cenas, gan (pagaidām) arī šādas bažas. Šo notikumu atspoguļojums bija redzams arī degvielas cenās tepat Latvijā – mēneša vidū tās straujāk pieauga, bet uz mēneša beigām atgriezās pie mērenākiem līmeņiem.

Tomēr ir arī dažas lietas, kas būtiski nemainās. Latvijā saglabājas nozīmīgs vidējās algas pieaugums, un arī nākamajā gadā, saskaņā ar Latvijas Bankas prognozēm, vidējās algas kāpums būs krietni virs prognozētā inflācijas līmeņa. Tas norāda, ka vidēji pirktspēja Latvijā turpinās pieaugt.

Protams, jautājumā par algu pieaugumu un pirktspēju iedzīvotājus vairāk interesē viņu individuālā, ne statistikā vērojamā vidējā situācija, un šeit pieredze var būt atšķirīga. Tomēr lielākajā daļā apdzīvoto vietu, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir zemāki apkures tarifi, tādējādi arī iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem, kuriem ar mājokli saistītie rēķini veido nozīmīgāku proporciju no kopējiem mājsaimniecības izdevumiem, šajā ziemā būs nedaudz vieglāk. Taču ne visas cenu attīstības tendences ir trūcīgākiem iedzīvotājiem labvēlīgas, proti, pārtikai, kas ir otra būtiska sadaļa šo iedzīvotāju izdevumos, cenas zemākas kļūt netaisās.

Globālās pārtikas cenas pa kripatiņai vien turpina pieaugt. Lai arī pārtikas cenas mēdz būt svārstīgas un atkarīgas gan no laika apstākļiem, pārtikas izejvielu piegādes iespējām un citiem faktoriem, kas vienubrīd var būt saulaināki, citreiz drūmāki, pārtikas ražošanā iesaistītā darbaspēka izmaksas turpina pieaugt, veicinot arī noturīgāku pārtikas cenu pieaugumu.

Tomēr vēl izteiktāks šis atalgojuma pārneses efekts uz cenām ir pakalpojumiem. Pakalpojumi, kam darbinieku atalgojuma komponente ražošanas izmaksās ir nozīmīgāka, Latvijā joprojām ir cenu pieauguma līderi. Kamēr vien mums lielu daļu no pakalpojumiem cilvēku vietā nesniegts mākslīgā intelekta apveltīti izgudrojumi, atalgojuma pieaugums nozīmē vien no, ka darbinieku laiks kļūst vērtīgāks un pakalpojumi – dārgāki.