Pārmērīgi augsta fiziskā slodze (lasīt: minimālā alga) var kaitēt ekonomikai

Vidējā mēneša bruto alga par pilnas slodzes darbu 2016. g. 1. cet. bija par 5.3% augstāka nekā pirms gada. Tas ir zemākais gada pieauguma temps pēdējo divu gadu laikā un vērtējams kā būtisks kāpuma tempa piebremzējums. To galvenokārt noteica lēnāka tautsaimniecības attīstība, daļēji arī ievērojami mazāks minimālās algas pieaugums nekā iepriekš (par 2.8% šogad salīdzinājumā ar 12.5% 2014. un 2015. gadā). Mēs prognozējam, ka šogad algas pieauguma temps būs zemāks par 2014. un 2015. gadā novērotajiem 6.8%.

Darba samaksas fonda pieaugums gadu no gada arvien mazāk balstās uz nodarbinātības kāpuma un arvien vairāk – uz atalgojuma palielinājuma. Pirmkārt, tas atspoguļo uz produktivitātes sliedēm balstīto ekonomikas izaugsmi, kad nodarbināto skaita kāpums ir diezgan lēns (un tāds tas saglabāsies arī turpmākajos gados). Otrkārt, bezdarbam jau pāris gadus esot tuvu dabiskajam līmenim, dažos darba tirgus segmentos (īpaši augstās kvalifikācijas darbinieku grupās) ir manāms darbaspēka trūkums. Piemēram, viena no dinamiskajām nozarēm patlaban ir datorprogrammēšana, kur nodarbināto skaits pēdējo desmit gadu laikā vairāk nekā trīskāršojies un turpina strauji augt.

Pat ja tautsaimniecības mērogā minimālā alga (44% no vidējās algas)  pēc Eiropas Savienības standartiem nešķiet augsta, minimālās algas jomā mēs nevaram īstenot "gāzi grīdā" politiku. Līdzīgi kā sagatavotības līmenim neatbilstoši intensīva sporta programma var kaitēt veselībai, arī pārāk augsta minimālā alga var kaitēt ekonomikai. Vienoto minimālo algu visai Latvijas tautsaimniecībai var salīdzināt ar vienādas sporta programmas izveidošanu indivīdiem ar ļoti atšķirīgu sagatavotības līmeni – zīdainim, pusaudzim un sportistam. No vienas puses, redzams, ka Rīgai minimālā alga var būt par zemu un būvniecības nozarē ar minimālās algas palielinājumu varētu samazināt aplokšņu algu īpatsvaru. No otras puses, Latgalei, kur minimālā alga ir vairāk nekā divas trešdaļas no vidējās algas privātajā sektorā, minimālās algas kāpums var drīzāk kaitēt (tajā skaitā pašiem minimālās algas saņēmējiem). Tas var samazināt darbaspēka pieprasījumu (t.i., uzturēt jau tā augstu bezdarbu) un veicināt ēnu ekonomikas noturību.

No ekonomikas efektivitātes viedokļa būtu tikai loģiski diferencēt minimālo algu reģionu un, iespējams, pat profesiju un nozaru vidū. Diemžēl šīs risinājums nav pievilcīgs no politiskā skatupunkta jo, piemēram, zemāka minimālā alga Latgalei droši vien saskartos ar apsūdzībām par reģiona "diskrimināciju". Tādējādi, ja nav cita risinājuma kā tikai piedāvāt vienoto sporta programmu ļoti dažādu indivīdu grupai, tad jāparūpējas, lai slodze nebūtu pārāk augsta pašam vājākajam grupas loceklim. Tāpēc turpmāk, lemjot par tālāku minimālās algas kāpumu, būtu jāseko līdzi ne tikai vidējiem tautsaimniecības attīstības rādītājiem, bet arī nozarēm, profesijām un reģioniem, kurām jau esošais minimālās algas līmenis ir grūti panesams.