Pērn algu kāpums saglabājis uzņemto tempu

Pagājušajā gadā vidējā bruto nominālā alga par pilnas slodzes darbu pieauga tikpat strauji kā 2014. gadā – par 6.8%.

Vidējās algas gada kāpuma temps saglabājās noturīgs arī gada beigās – 4. ceturksnī tas bija 7.4%. Tādējādi vidējā alga par vairāk nekā 20% naudas izteiksmē un par vairāk nekā 10% pirktspējas izteiksmē pārsniedz pirmskrīzes līmeni, sniedzot atbalstu privātā patēriņa dinamikai vāja ārējā pieprasījuma apstākļos. Privātajā sektorā algas kāpums ir divreiz straujāks nekā sabiedriskajā (attiecīgi 9.2% un 4.5%).

Vienīgā nozare, kurā alga par pilno slodzi (naudas izteiksmē) vēl atpaliek no pirmskrīzes līmeņa, ir izglītība. Studiju kvalitātes veicināšanai nepieciešams ne tikai vidējais algas kāpums, bet, iespējams, arī lielāka algas diferencēšana, turklāt ņemot vērā ne tikai skolotāju amatus un stāžu, bet arī izglītojamo panākumus ārpus mācību iestādes (piemēram, mācību olimpiādēs).

Masu medijos laiku pa laikam izskan apgalvojums - "par spīti visiem konsolidācijas pasākumiem, algas sabiedriskajā sektorā joprojām ir lielākas nekā privātajā". Tas nav korekts apgalvojums, jo darbvietas tiešā veidā nav salīdzināmas. Tieši pretēji, ņemot vērā profesiju, nozari un nepieciešamo izglītību (piemēram, ārstiem, pilotiem un augstskolu profesoriem), kā arī aplokšņu algu īpatsvara atšķirības, alga sabiedriskajā sektorā ir nedaudz zemāka nekā privātajā (daži piemēri minēti šeit). Jāatzīmē, ka pretstatā sabiedrībā plaši pieņemtajam viedoklim, prēmiju un piemaksu apjoms privātajā un sabiedriskajā sektorā ir līdzīgs (zem 10%).

Jautājums šobrīd ir par to, cik ilgi algas kāpums var pārsniegt darba ražīguma pieaugumu, neradot būtiskus šķēršļus tautsaimniecības konkurētspējai (un saglabājoties stabilai nefinanšu uzņēmumu rentabilitātei). Visticamāk, šāda situācija iespējama, pateicoties enerģijas un izejvielu cenu, kā arī finansēšanas izmaksu kritumam (zemu procentu likmju dēļ). Citu (ne-darbaspēka) izmaksu samazinājums ļāva uzņēmējiem investēt cilvēkkapitālā (kas var veicināt darbinieku lojalitāti), kompensējot krīzes periodā radītos zaudējumus (kad uzņēmumu izmaksas tika samazinātas tieši uz darbaspēka izmaksu rēķina). Jāatzīmē, ka darbaspēka trūkuma novērtējums (Eiropas Komisijas aptaujas dati) joprojām ir stabili mērens un bezdarbs ir tuvs (nevis zemāks) par dabisko līmeni. Tādējādi nav paredzams, ka uzņēmēji būs spiesti turpināt strauji kāpināt algas arī tad, kad (agri vai vēlu) beigsies ne-darbaspēka izmaksu samazinājuma tendence.