Reģistrētā bezdarba reģionālās atšķirības neatspoguļo darba roku pieejamību

Reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā turpina samazināties, oktobrī sarūkot par 0.3 procentu punktiem (līdz 14.3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem), pietuvojoties pērnā gada oktobra rādītājam. Tajā pat laikā arvien izteiktākas kļūst reģistrētā bezdarba reģionālās atšķirības. Piemēram, Latgalē reģistrētā bezdarba līmenis oktobra beigās bija divas reizes lielāks nekā Rīgā (attiecīgi 21.9% un 10.3%). Tādējādi reģistrētā bezdarba līmeņa starpība starp Latgali un Rīgu pieauga no 5-6 procentu punktiem pirmskrīzes laikā, līdz 10.0 procentu punktiem 2010.g. martā, kad valstī tika sasniegta bezdarba līmeņa virsotne, līdz pat 11.6 procentu punktiem 2010.g. oktobrī.

Turpretī darba meklētāju īpatsvara atšķirības starp Latvijas reģioniem nav tik izteiktas. Piemēram, saskaņā ar CSP darbaspēka apsekojuma datiem, darba meklētāju īpatsvars Latgalē 2009. gadā (jaunākie pieejamie dati) bijis tāds pats kā Rīgā (17.6%). Salīdzinājumam, vidējais reģistrētā bezdarba līmenis pērn bija attiecīgi 16.3% un 9.5%. Tādējādi reģistrētā bezdarba reģionālās atšķirības pamatā atspoguļo nevis darba roku pieejamības reģionālās atšķirības, bet gan atšķirīgu motivācijas pakāpi reģistrēties Nodarbinātības Valsts Aģentūrā (NVA).

Pirmkārt, Latvijas reģionos ir vairāk ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju - darbspējīgā vecuma iedzīvotāji, kas nav nodarbināti un nemeklē darbu¹. Daļa no tiem, piemēram, cilvēki, kas nemeklē darbu sakarā ar veselības un ģimenes apstākļiem vai ir zaudējušās cerības atrast darbu, tomēr var būt motivēti iegūt bezdarbnieka statusu NVA. Lai gan viņiem nav tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu, jo iepriekš netika maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, reģistrētā bezdarbnieka statuss ir apliecinājums darba ienākumu neesamībai, tādējādi palielinot viņu izredzes saņemt trūcīgas ģimenes statusu un līdz ar to arī pretendēt uz garantētā minimālā ienākuma pabalstu, vai arī saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstu. Turklāt nedrīkst nenovērtēt iedzīvotāju vēlmes piedalīties NVA organizētajos mācību pasākumos, it īpaši tāpēc, ka apmācību laikā tiek maksāta stipendija, kas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu un garantēto minimālo ienākumu slieksni (attiecīgi 70, 45 un 40 Ls mēnesī).

Otrkārt, zemākā atalgojuma dēļ iespējas piedalīties 100-latu programmā palielina darba meklētāju motivāciju reģistrēties NVA reģionos vairāk nekā Rīgā. Turklāt lauku rajonos 100-latu programmā varētu piedalīties ne vien darba meklētāji, bet arī ēnu ekonomikas sektorā nodarbinātie. Lauku rajonos lielāku ēnu ekonomikas īpatsvaru varētu veidot ģimenes uzņēmumu un zemnieku saimniecību neapmaksātie darbinieki. Lai gan tie pēc CSP darbaspēka apsekojuma tiek klasificēti kā nodarbinātie, darba specifika (nepilna darba diena un elastīgs darba laiks) ļauj daļai no šiem cilvēkiem reģistrēties NVA par bezdarbniekiem, lai varētu piedalīties 100-latu programmā². 2009. gada nogalē vērojām būtisku reģistrētā bezdarba pieaugumu, kas bija īpaši izteikts lauku apvidos, tajā skaitā Latgalē - tas varētu būt tieši saistāms ar 100-latu programmas īstenošanas sākumu kopš 2009.g. septembra.

¹ Piemēram, Latgalē tikai 69% Latgales iedzīvotāju 15-64 gadu vecumā bija ekonomiski aktīvie (2009. gada dati), kas ir ne tikai mazāk kā pārējos Latvijas reģionos (Rīgā - 78%), bet arī mazāk kā Latvijas lauku teritoriju iedzīvotāju vidū (70%).

² Savukārt lielajās pilsētās lielāku ēnu ekonomikas īpatsvaru varētu veidot algotie darba ņēmēji. Salīdzinoši neelastīgs darba laiks neļauj viņiem piedalīties 100-latu programmā.