Resursu potenciāls izsmelts – Latvijas izaugsmes tālākai nodrošināšanai jākāpina produktivitāte

Nodarbinātības kāpums ir apstājies, un tagad Latvijai ir jauns izaicinājums – sasniegt labākus izaugsmes rezultātus ar tiem pašiem resursiem. Nākotnes IKP kāpuma pamatā būs produktivitātes pieaugums – tehnoloģijas, cilvēkkapitāls, efektīvāka darba organizācija.

Nodarbinātības kāpums ir apstājies. Tas jau bija paredzams iepriekš. Pakāpeniskais darba tirgus līdzdalības (ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā) kāpums nevar kompensēt darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita kritumu. Savukārt bezdarbam (3. ceturksnī – 10.6% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) pietuvojoties dabiskajam līmenim, tā kritums palēninās.

Nepieaug arī vidējā darba slodze – vidējais darba nedēļas ilgums jau piecus gadus turas 39 stundu līmenī. Gan pamatdarbā vidējais nostrādāto stundu skaits, gan blakus darba izplatība, kas pirms 10 gadiem Latvijā bija viena no augstākajiem Eiropā, krīzes laikā nokrita un kopš tā laika saglabājas stabila. To cilvēku skaits, kuri strādā nepilnu laiku ne pēc paša vēlēšanās, salīdzinot ar krīzes periodu, ir samazinājies. Tomēr krīt arī virsstundu izplatība - ja pirms desmit gadiem katrs trešais strādāja pamatdarbā vairāk par 41 stundu, tad tagad tikai katrs trīspadsmitais. Acīmredzot, pieaugot ienākumiem, pieaug brīvā laika vērtība un samazinās vēlme un nepieciešamība strādāt virsstundas.

Nodarbinātības vai darba slodzes strauju pieaugumu prognozēt pamata nav, un arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits turpinās samazināties – tātad no darbaspēka būtisku pozitīvu pienesumu iekšzemes kopprodukta (IKP) kāpumam nevaram gaidīt. Tādējādi turpmāk IKP kāpums būs balstīts uz darba ražīguma kāpumu. Cik lielā mērā to noteiks investīcijas?

Investīciju (bruto pamatkapitāla veidošanas) īpatsvars IKP stabili turas 20-25% līmenī – vairāk nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji, un pietiekami fiziskā kapitāla nolietojuma kompensēšanai un nelielam kāpumam. Kapitāla kāpums palielinās potenciālo IKP par aptuveni 1 procentu gadā (Latvijas stabilitātes programma 2014-2017, lpp.67). Diez vai ar tādu ekonomikas izaugsmi sabiedrība var samierināties, jo tas nozīmētu Latvijas mūžīgu atpalicību no attīstīto ES valstu līmeņa. Turklāt arī kapitāla izmantošanas intensitātes celšanas iespējas ir ierobežotas - ražošanas jaudu noslodze apstrādes rūpniecībā ir tuvu vēsturiski augstākajam līmenim.

Tādējādi potenciālais IKP kāpums (kas vidējā termiņā lēšams 3-4% gadā) būs pamatā balstīts uz KFP (kopējās faktoru produktivitātes) pieaugumu - jaunākām tehnoloģijām, cilvēkkapitālu, efektīvāku darba organizāciju un korporatīvu kultūru. Lai gan šīs lietas nav precīzi definējamas un mērāmas, tieši KFP ir galvenais faktors, kas nosaka darba ražīguma un ienākumu atšķirības starp valstīm (empīriskie pētījumi liecina, ka fiziskais kapitāls un kvantitatīvs cilvēkkapitāls lielāko daļu no starpvalstu atšķirībām neizskaidro, sk. piemēram, Hsieh un Klenow (2010), Krasnopjorovs (2012)).

Īsu laiku pirms krīzes varējām augt uz fiziskā kapitāla uzkrāšanas rēķina, pēc krīzes savu artavu devis ražošanas jaudu noslodzes pieaugums, bet tagad priekšā jauns izaicinājums – sasniegt labākus rezultātus ar tiem pašiem resursiem. Latvijas panākumi KFP atpalicības mazināšanā no attīstītāko valstu līmeņa būs atkarīgi no tā, cik veseli, izglītoti un inovatīvi būsim, aktualizējot strukturālo reformu jautājumu.