Vai apstrādes rūpniecībā “veco - labo” laiku problēmas atgriezušās uz palikšanu?

Būvniecība Skandināvijas valstīs, Vācijā un citviet eksporta tirgos nīkuļo. Attiecīgi pieprasījums pēc Latvijā ražotajiem kokmateriāliem, metāla konstrukcijām un nemetālisko minerālu izstrādājumiem ir vājš. Arī cenas ir nokritušas no rekordaugstumiem un mazina pelnītspēju ar būvniecību saistīto preču ražotājiem. Pamazām pierimuši arī retie optimisma viļņi, kas cerēja uz pārpildīto noliktavu iztukšošanos un mērena pieprasījuma atjaunošanos. Labāka situācija ir tiem ražotājiem, kas ražo infrastruktūras būvēm nepieciešamos izejmateriālus, jo valsts investīcijas daudzviet ir vienīgais stabilais būvniecības vilcējspēks.

Nekas īpaši iepriecinošāks neiezīmējas arī citās nozarēs, lai gan uz šo pustukšo/puspilno glāzi allaž var paskatīties gan optimistiskāk, gan pesimistiskāk. Ne tik sen ražotājiem bija jānoturas negaidītu un mainīgu problēmu barjerskrējienā: pandēmijas šoks, piegāžu ķēžu pārrāvumi, kara izraisītais cenu lēciens un sankciju izcirstais robs ierastajās piegāžu ķēdēs. Pēc šāda izaicinājumu maratona var ar zināmu optimismu paskatīties uz vecumveco problēmu atjaunošanos – darbaspēka trūkums un energoizmaksu ietekme. Šo problēmu pieminēšana izskan arvien biežāk nozaru pārstāvju vēstījumos. Arī kopējais apstrādes rūpniecības izlaides apjoms pagaidām turas virs pirmspandēmijas “normālā” 2019. gada līmeņa – pavisam nedaudz, bet tomēr ražojam vairāk. 

Tomēr neteiksim vēl: “Hop!”, jālūko, ko atnesīs Tuvo Austrumu vēji. Šobrīd gan nav pamata domāt, ka tas kā būtiski negatīvi var atsaukties uz Latviju – Izraēla un blakus esošās valstis kā ārējās tirdzniecības partneri nav Latvijai un pat visai Eiropai nozīmīgi. Tomēr ne vienmēr visas tiešās un netiešās ietekmes var precīzi novērtēt, tāpēc labāk nepārsteigties ar secinājumiem. Un mēs jau zinām, ka Latvija kā maza un atvērta ekonomika šūpojas līdzi globālajiem notikumiem.