Ekspertu saruna: Ar valsts budžeta svirām pret nabadzību un nevienlīdzību
Latvijas Banka 9. decembrī rīkoja ekspertu sarunu "Ar valsts budžeta svirām pret nabadzību un nevienlīdzību".
Ekspertu sarunā kopā ar nozares speciālistiem, Eiropas un Latvijas līmeņa politikas lēmējiem tika meklēti efektīvākie politikas instrumenti, kā risināt Latvijā aktuālu problēmu – augsto nabadzības līmeni un būtisko nevienlīdzību sabiedrībā.
Ekspertu sarunas sākumā Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste sniedza ievadprezentāciju, kurā iezīmēta aktuālā situācija Latvijā nabadzības un nevienlīdzības jomā, salīdzināti Latvijas rādītāji ar citu Eiropas valstu sniegumu un analizēta dažādu politikas instrumentu efektivitāte.
Pēc tam Latvijas Bankas padomes locekļa Mārtiņa Kazāka vadītā ekspertu diskusijā tika meklēti labākie risinājumi, kā Latvijā mazināt nabadzību un nevienlīdzību.
-
Ekspertu sarunas dalībnieki
Sarunu vada
Mārtiņš Kazāks, Latvijas Bankas padomes loceklis. No 2014. gada līdz 2018. gadam Mārtiņš Kazāks bija Fiskālās disciplīnas padomes biedrs. No 2006. gada līdz 2011. gadam viņš bija Latvijas Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas biedrs. No 2005. gada līdz 2009. gadam Mārtiņš Kazāks bija "Swedbank" AS galvenais ekonomists Latvijā, bet no 2010. gada līdz 2018. gadam – arī Swedbank grupas galvenā ekonomista vietnieks. Mārtiņš Kazāks bija pasniedzējs Rīgas Ekonomikas augstskolā (1996–2008), Londonas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē un Rīgas Biznesa skolā. Mārtiņš Kazāks ieguvis doktora grādu (2005) un maģistra grādu (1997; ar izcilību) ekonomikā Londonas Universitātē, diplomu ekonomikā Kembridžas Universitātē (1996) un bakalaura grādu ekonomikā Latvijas Universitātē (1995).Sarunas dalībnieki
Uldis Rutkaste, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs. Viņa darba pienākumos ietilpst plašs risināmo jautājumu loks, t.sk. makroekonomiskās analīzes un pētniecības organizēšana, kā arī priekšlikumu izstrāde ekonomiskās politikas jomā un dalība ekonomiskās politikas debatēs ar Latvijas un starptautiskajām institūcijām. Uldis Rutkaste sāka darbu Latvijas Bankā 2002. gadā, bija ekonomists Monetārās politikas pārvaldē, vēlāk – vecākais ekonomists un galvenais ekonomists, kā arī Latvijas Bankas prezidenta padomnieks ekonomikas jautājumos. Pirms tam viņš strādājis Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamentā. No 2013. gada līdz 2015. gadam Uldis Rutkaste pildīja Ziemeļvalstu un Baltijas valstu grupas izpilddirektora vecākā padomnieka pienākumus Starptautiskajā Valūtas fondā. Uldis Rutkaste ieguvis ekonomikas maģistra grādu Latvijas Universitātē un diplomu Eiropas studijās Dienviddānijas Universitātē Odensē.
Ingus Alliks, Labklājības ministrijas valsts sekretārs. Ingus Alliks vairāk nekā 20 gadu strādā labklājības nozarē. Viņš sniedzis būtisku ieguldījumu Latvijas pensiju sistēmas izveidē un stiprināšanā un sociālās jomas attīstībā. Kopš 2016. gada Ingus Alliks ir Labklājības ministrijas valsts sekretārs, pirms tam bijis valsts sekretāra vietnieks un Sociālās apdrošināšanas departamenta direktors. Viņš vadījis starptautisku projektu Azerbaidžānas pensiju sistēmas pilnveidošanai. Ingus Alliks Latvijas Universitātē ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu politikas zinātnē. Viņš studējis Vēstures un filozofijas fakultātē un Juridiskajā fakultātē.
Ruta Zilvere, sociālās politikas neatkarīgā pētniece ar ilgstošu pieredzi sociālās politikas veidošanā un analīzē. Strādājusi dažādos amatos Labklājības ministrijā, piedalījusies Latvijas sociālās aizsardzības sistēmas veidošanā. Bijusi Latvijas iestāšanās ES sarunu delegācijas dalībniece, vēlāk nozares padomniece Latvijas Pastāvīgajā pārstāvniecībā ES Briselē. Pašlaik veic nacionālā eksperta pienākumus ES sociālās drošības sistēmu koordinācijas tīklā MoveS. Kā nacionālais eksperts piedalījusies ES mēroga politikas analīzes projektos gan par sociālās drošības jautājumiem, gan pētījumā par Eiropas bezdarbnieku pabalsta iespējamību. Sociālās politikas vērojumus un analīzi publisko personiskajā blogā (rutazilvere.blogspot.com). Ruta Zilvere ieguvusi maģistra grādam pielīdzinātu diplomu filozofijā Latvijas Universitātē. Studējusi demogrāfiju Maskavas Universitātē.
Ingars Zustrups, Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta ekonomists. Ingars Zustrups strādā Latvijas ekonomikas analītiķu komandā, kas veic budžeta vērtēšanu, gatavo makroekonomiskās prognozes, kā arī reizi gadā gatavo ziņojumu par Latvijas tautsaimniecības strukturālajām problēmām. Bijis Ministru prezidenta Valda Dombrovska padomnieks ekonomikas jautājumos, kā arī strādājis finanšu un biznesa konsultāciju jomās privātajā sektorā. Ingars Zustrups Rīgas Ekonomikas augstskolā ieguvis bakalaura grādu ekonomikā. -
Raksti par nevienlīdzību
25.11.2019. Kārlis Vilerts, Ludmila Fadejeva, Ienākumu nevienlīdzība un nabadzība Latvijā: kā palīdzēt iedzīvotājiem?
2.12.2019. Klāvs Zutis, Kārlis Vilerts, Ludmila Fadejeva, Trīs receptes nodokļu ieņēmumu palielināšanai
6.12.2019. Ludmila Fadejeva, Ienākumu nevienlīdzība un nabadzība: kur esam un kā uzlabot situāciju
-
Ekspertu sarunā izmantotās prezentācijas
Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes prezentācija.
Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta ekonomista Ingara Zustrupa demonstrētie slaidi. -
Sociālās politikas pētnieces Rutas Zilveres komentārs (audio)
-
Ekspertu sarunas video ieraksts
-
Latvijas Bankas padomes locekļa Mārtiņa Kazāka komentārs (video)
-
Ekspertu sarunas Latvijas Bankā - konspektīvs atskats
Latvijas Bankas makroekonomistu rosinātā ekspertu saruna 9. decembrī vedināja lauciņā, kas ir ekonomistu un politikas lēmēju daudz pārstaigāts, bet arvien dzelkšņains – nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšana ar budžeta svirām.
Dalībnieki: Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks, EK ekonomists Ingars Zustrups, Latvijas Bankas galvenais ekonomists Uldis Rutkaste un (neklātienē) sociālās politikas pētniece Ruta Zilvere. Diskusijas moderators Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.
Tā bija gan problēmu nomērīšana – kā izskatāmies uz Baltijas/ES fona, gan iespējamu risinājumu apspriešana un iedarbes modelējums Latvijas Bankas izveidotā analīzes instrumentā, CSG/EUROMOD. Šis ekonometristu piedāvātais rīks ļauj politikas veidotājiem, t.sk. Finanšu ministrijā, risinājumus novērtēt - kā izmaiņas ekonomikā un konkrētos nodokļos vai pabalstos ietekmē iedzīvotāju ienākumus.
Sociālās aizsardzības, ekonomiskās un makroekonomiskās politikas turētāji samēroja viedokļus "varianti ir šādi" režīmā, bez paštaisna "jābūt tā, ne citādi", un saruna pārsvarā koncentrējās par darbaspēka nodokļiem nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšanā. Par to ir pastiprināta sabiedrības interese un tēma aktuāla arī nākamā valsts budžeta un pieteikto nodokļu sistēmas precizējumu sakarā 2021. gadam.
Latvijas Bankas makroekonomistu aplēses aktualizēja Pasaules Bankas, OECD ekspertu jau konstatēto - nodokļu atlaides un atvieglojumi nedod cerēto rezultātu trūcīgāko iedzīvotāju grupu dzīves līmeņa uzlabošanai. Sarunas caurvijtēma, ko aizsāka Ulda Rutkastes ievaduzstāšanās - kā gudrāk rīkoties ar budžeta sviru iespējām?
- Ne visi instrumenti vienlīdz piemēroti nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšanas mērķim. Vai palīdz neapliekamais minimums un nodokļu atlaides (atvieglojumi par apgādājamiem)? Ko darīt, ja tie jau tik augsti, ka visnabadzīgākos neskar - tikai 10% no viņiem strādā, jo pārsvarā ir pensionāri, arī invalīdi?
- Kādi instrumenti der labāk? Ja ienākumu nodokļi nelīdz, jāliek klāt mērķēti pabalsti? Vai var aizstāt atvieglojumus par apgādājamo ar pabalstu zemas algas saņēmējam un pensiju neapliekamo minimumu ar pensiju piemaksu? Ieviest piemaksu trūcīgajam līdz noteiktam minimālam ienākuma līmenim - garantētu minimālo ienākumu?
-
Kur rast papildu ieņēmumu avotus pabalstiem?
- Pakāpeniski atbrīvoties no tāda alternatīva nodokļu maksāšanas režīma kā mikrouzņēmumu nodoklis (MUN)? Ar tā starpniecību 10% nodarbināto iemaksā vien 2% no sociālā budžeta.
- Paralēli turpināt izskaust "aplokšņu" algas? Ja Latvija tiktu Baltijas kaimiņu līmenī, budžetā papildus gadā budžetā iekasētu 300-400 miljonus eiro.
- Vai iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) progresivitāte ar skalas sākumu jau pie vidējās algas bremzētu tautsaimniecības konkurētspēju? Jeb vietējā ekonomika iegūtu, kad valsts šādi iekasētos budžeta līdzekļus tērēs pabalstos?
Panelistu un dalībnieku atziņas.
Ruta Zilvere, viena no Latvijas sociālās aizsardzības sistēmas veidotājām, atgādināja, ka mērķētības trūkums nav sistēmas vaina: pastāv tiešie atbalsta instrumenti, dažādi pabalsti – tie netiek darbināti! Un, ja desmit gadus neceļ minimālo pensiju, tad tā nedarbosies kā nabadzības mazināšanas instruments. Viņa kopumā nebija priecīga par diskusijas uzstādījumu - sašaurināt to uz darbaspēka nodokļiem, nevis domāt, kā nodokļa slogu pārnest uz kapitālu un resursiem (kā aicinājuši OECD un paši Latvijas Bankas ekonomisti).
Ingars Zustrups, kurš šai reizē bija noņēmis Eiropas Komisijas direktorāta mundieri un pauda personīgo eksperta viedokli, pozitīvi vērtēja ieteikumu ieviest pabalstu par apgādībā esošiem, un neapliekamo minimumu kā saglabāšanas vērtu, jo tas palīdz darba uzsākšanai; nodokļu progresivitātes negatīvo ietekmi. Eksperts mudināja izvērtēt arī nekustamā īpašuma lomu nevienlīdzības mazināšanā - kā īpašumā esošs mājoklis palielina iespēju nodrošināt. Viņš arī pievienoja savu balsi Latvijas sociālās aizsardzības speciālistiem, konstatējot, ka zemie izdevumi sociālajai aizsardzībai liek izšķirties par papildu ieņēmumu avotiem.
Ingus Alliks aizstāvēja universālu sociālo sistēmu un pauda skepsi par mērķētiem pabalstiem: nabadzības riska mazināšanai vajag vairāk naudas. Pauda atbalstu domai, ka mikrouzņēmumu utml. nodokļi pakāpeniski jāizskauž – neatbilst mērķim balstīt jaunu uzņēmēju. Sadaļā "kur ņemt vairāk naudas" Labklājības ministrijas valsts sekretārs pieminēja kapitāla nodokļu progresivitāti, kas ienestu budžetā papildu naudu nabadzības mazināšanai.
Diskutējot par MUN, gan panelistu, gan diskusijas apmeklētāju vidū virsroku guva viedoklis, ka nav normāla situācija, kurā 10% sabiedrības nepiedalās sociālās nodrošināšanas sistēmā. Jāmeklē risinājumi, lai to novērstu, piemēram, jāievieš sociālā nodokļa maksājums. Turklāt MUN nerisina uzņēmēju attīstības jautājumu. Citviet jautās bažīgums, ka pārāk lieli pabalstu grozi var uz strādāšanu nemotivēt – un faktiski pat demotivēt. Vēlme pēc "godīgākas spēles" rosināja viedokli, ka kapitāla un darba ienākumiem nodokļi jāpiemēro līdzvērtīgi. Jautājums ir ne tikai ekonomisks, bet sociālpolitisks.
Mārtiņš Kazāks rezumēja, ka nonākt pie konkrēta secinājuma tik sarežģītas diskusijas laikā nevar, bet piemetināja, ka te politikas lēmējiem ļoti svarīgs ir precīzs mērķis – tad var piemeklēt atbilstošākos darba rīkus. Latvijas Bankas modelēšanas rīks (CSG/EUROMOD) cerams noderēs tiem, kam šīs politikas jāveido, padarīs izvēli pamatotāku.
Sociālas aizsardzības speciālisti bija atzinīgi noskaņoti, ka jūtīgā tēma celta publiski, mudināja diskusiju praksi turpināt. Jārunā dažādu jomu pārstāvjiem kopā – sociālās aizsardzības un ekonomikas speciālistiem. Saskaņot pieņēmumus, top gudrāki risinājumi.
Parlamentārieši pieteiktajā tēmā no Latvijas Bankas sagaida plašāku redzējumu arī turpmāk: kā pētījumus, tā domu apmaiņu. Tuvo saulgriežu noskaņā parlamentārieši – kā opozīcija, tā pozīcija - Latvijas Bankai piekodināja ne tikai drukāt naudu, bet palīdzēt miljardiem eiro ienākt Latvijas budžetā, kas plūst no Eirosistēmas centrālajām bankām, kopš tiek dzēsta 2008. gada krīze, bet iestrēgst komercbankās - īpaši Latvijā. Latvijas Banka Saeimai un valdībai vēlēja palīdzēt radīt tam priekšnoteikumus ar strukturālām reformām – pārveidēm izglītības, veselības un citās jomās, kuras vajadzīgas tautsaimniecībai un kuras ietekmē ieguldītāju, aizdevēju un aizņēmēju lēmumus.
2019.gada 12.decembrī
M. Grāvītis, Latvijas Bankas komunikācijas projektu vadītājs -
Ekspertu sarunas fotogrāfijas
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 9 )
Būtu jānovērš netaisnība pensiju aprēķinā, neņemot vērā valsts finansiālo stāvokli pensionēšanās gadā. Tiem pensionāriem, kam zemākas pensijas krīzes gadu aprēķina dēļ, palielināt pensijas līdz 2015.gada līmenim, kad valsts atguvusies no krīzes.
Nevaru gan aprēķināt, cik liela ietekme būtu uz budžetu un par cik procentiem tas mazinātu nabadzību.
Atklāti sakot, Rutkastes kunga prezentācija, lai arī informējoša, tomēr nepatika. Protams, tēmā ietvertie jautājumi ir viens no iespējamiem nabadzības un nevienlīdzības ierobežošanas variantiem, bet tie ir otrreizējās pārdales mehānismi. Nabadzība, un jo īpaši nevienlīdzība, veidojas primārās sadales darbības rezultātā. Masveidā tas ir darba samaksas mehānisms, tad peļņas sadale un pārdale, īpaši "patiesā labuma" ieguvēju fons. Uzskatu, ka Latvijas Banka varētu noskaidrot un aprakstīt cenu veidošanās ES mehānismu, izdalot darba samaksas procenta cena veidojošos faktorus dažādās nozarēs.
Paldies par Jūsu viedokli! Lai gan nevienlīdzīgais sadalījums veidojas ienākumu veidošanās rezultātā, prezentācijas 2. un 3. slaidā redzams, ka Latvijā ienākumu veidošanās procesā nevienlīdzība ir daudz zemāka nekā vairumā citu ES valstu un augsto Džīni koeficientu lielā mērā nosaka relatīvi zemāka ienākumu pārdales ietekme. Kopumā piekrītu, ka nevienlīdzības mazināšanai prezentācijā minētie nebūt nav vienīgie instrumenti, un diskusijai jāturpinās.
Par diferencēto neapliekamo minimumu (DNM) un tā robežu paplašināšanu.
Tēze: Kopumā DNM ir bezjēdzīga naudas (fiskālās telpas) izšķiešana, kas, turklāt, kavē ekonomikas izaugsmi, kropļo konkurenci, palielina nevienlīdzību starp strādājošām personām ar un bez apgādājamajiem un neļauj valstij koncentrēt pietiekamus resursus tās pamatpienākumu izpildei.
1. Pretēji paviršības un populisma rezultātā plaši izplatītajam mītam, DNM nemazina nevienlīdzību, bet atsevišķos gadījumos pat palielina, jo:
1.1. Atalgojuma nevienlīdzība nav tas pats, kas sociālā nevienlīdzība.
Pirmā ir tad, kad par vienādu darbu maksā atšķirīgu atalgojumu pēc pazīmes, kas nav tieši saistāma ar darbu, piemēram, dzimums, vecums, etniskā piederība u.c.
1.2. Savukārt sociālā nevienlīdzība tiek vērtēta pēc ienākuma uz mājsaimniecības [ekvivalento] locekli pēc nodokļiem un sociālajiem pārcēlumiem. Visbūtiskāk šo sistēmu ietekmē strādājošo un apgādājamo personu skaita attiecība. Atalgojums šajā sistēmā ir tikai viens no ienākuma avotiem, kas tiek sadalīts vai nu uz vienu personu (strādājošais bez apgādājamajiem), vai uz vairākām personām (piemēram, viena vecāka vai daudzbērnu ģimene u.c.).
1.3. No sociālā skatpunkta vienīgie efektīvie nevienlīdzības mazināšanas instrumenti ir atvieglojums par apgādībā esošām personām (AAP) un īpašām sociālajām grupām (invalīdi, pensionāri) paredzētais neapliekamais minimums;
1.4. Vispārīgais neapliekamais minimums varētu kalpot kā nevienlīdzību mazinošs instruments tikai sabiedrībā, kurā visas mājsaimniecības ir identiskas (kas nav iespējams).
1.5. No sociālā skatpunkta DNM ir valsts intervence, kas visvairāk atbalsta strādājošos bez apgādājamajiem.
Nevienlīdzība nav tad, kad persona ar pilnu darbspēju bez apgādībā esošām personām strādā par minimālo algu. Nevienlīdzība ir tad, kad personai ar atalgojumu, kas, piemēram, pusotru reizi pārsniedz minimālo algu, ir jāuztur ne tikai sevi pašu, bet arī divi vai vairāk apgādībā esoši bērni. Vēl lielāka nevienlīdzība ir tad, ja persona finansiālu iemeslu dēļ nevar saņemt sev – vai, kas vēl trakāk, – saviem bērniem nepieciešamus veselības pakalpojumus.
Un vislielākā nevienlīdzība ir tā saucamā iespēju nevienlīdzība, kad bērni un jaunieši finansiālu iemeslu dēļ nevar saņemt spējām atbilstošu izglītību.
Jebkura veida (plakans vai diferencēts) neapliekamais minimums palielina nevienlīdzību starp strādājošajiem un nestrādājošiem. Līdz ar to tas nav efektīvs instruments rīcībā esošā ienākuma nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai.
Tomēr, ja šajā šķautnē jāizšķiras starp plakano vai diferencēto – tad priekšroka ir diferencētajam, jo tas mazākā mērā vairo ienākumu atšķirības starp strādājošajiem un nestrādājošiem. Citi secinājumi būtu izdarāmi raugoties ekonomiskās efektivitātes šķautnē, kurā diferencētais neapliekamais minimums stipri iepaliek - administratīvi sarežģītāks un sniedz priekšrocības zema atalgojuma maksātājiem.
Savukārt pilnībā var piekrist apgalvojumam, ka neapliekamais minimums (un lielākā mērā diferencētais nekā plakanais) palielina nevienlīdzību starp strādājošām personām ar un bez apgādājamajiem. Tomēr te jautājums ir drīzāk par visas atvieglojumu sistēmas kopumu. Pat bez neapliekamā minimuma vientuļai personai ar 2 apgādībā esošām personām kopējais atvieglojumu apmērs ir lielāks nekā minimālā alga.
Pēc savas ekonomiskās būtības Diferencētais neapliekamais minimums (DNM), kas sniedz lielāko atbalstu darbspējīgām personām bez apgādājamajiem, kuras oficiāli saņem relatīvi nelielu atalgojumu, ir valsts subsīdija (valstij piekrītošās fiskālās telpas atvēlējums) zema atalgojuma maksātājiem.
1. DNM padara relatīvi lētu zema atalgojuma izmaksu un dārgu – normālu un lielu algu izmaksu. Piemēram, lai personai bez apgādājamajiem izmaksātu “uz rokas” 350 euro (bruto 430), darba nodokļos ir jāsamaksā 181 euro, savukārt, lai izmaksātu “uz rokas” divas reizes vairāk (700 euro), nodokļos ir jāsamaksā 511 euro, tātad - 2,8 reizes vairāk.
2. Par pirmajiem 352 euro – nodokļi 185 euro, par nākamajiem - 352 euro uz rokas darba devējam ir jāsamaksā 341 euro.
3. Šāda sistēma ir nevēlama, bet vismaz pieļaujama attīstītai ekonomikai, bet ir absolūti nepiemērota attīstības ekonomikai ar zemu vidējo efektivitāti. Pirmajā tā kalpo kā subsīdija nodarbinātībai (attīstītai ekonomikai) relatīvi zemas pievienotās vērtības sektoros, savukārt ekonomikā ar zemu vidējo efektivitāti, nav nepieciešamības subsidēt vēl zemākas pievienotās vērtības sektorus.
4. Nodokļiem ir ne tikai fiskālā, bet arī regulējošā funkcija un DNM un cita veida progresivitātes attīstības periodā:
4.1. subsidē lētā darbaspēka ekonomikas saglabāšanos un kavē virzību uz augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma ekonomiku;
4.2. rada nesamērīgas priekšrocības “aplokšņu algu” maksātājiem;
4.3. kropļo konkurenci starp “aplokšņu algu” maksātājiem un uzņēmumiem, kas, strādājot vienā tirgū, maksā atalgojumu nomaksājot darba nodokļus pilnā apmērā.
Valsts, protams, ar diferencētu neapliekamo minimumu vai cita veida ekonomikas attīstību kropļojošiem pasākumiem var atbalstīt personas ar pilnu darbspēju, kuras uztur tikai sevi pašu un valstij "nezināmu" iemeslu dēļ strādā par nelielu algu, tomēr to vajadzētu darīt tikai pēc tam, kad valsts ir izpildījusi pamatpienākumus – nodrošināt bērniem un pieaugušajiem veselības aprūpes pieejamību, izglītību, drošību, pienākumu nodrošināt sociālās garantijas personām, kuras objektīvu iemeslu (vecums, invaliditāte u.c.) nespēj sev nodrošināt iztiku, kā arī pienākumu nodrošināt infrastruktūras uzturēšanu normālā tehniskajā stāvoklī.
Nākamgad, lai palielinātu DNM augšējo robežu no 230 euro līdz 300 euro, valsts tērēs 55 miljonus euro, kas labumu dos jau minētajām darbspējīgajām personām bez apgādājamajiem. Tajā pašā laikā valstij pietrūka 2,5 milj. euro aizbildnībā esošo bāreņu uzturnaudas palielināšanai, 20 miljoni pietrūka invalīdu sociālo garantiju un minimālo pensiju palielināšanai līdz nedaudz cilvēcīgākam līmenim un nepietika naudas mediķu algu virzībai uz normālo pusi. Jāpiebilst, ka diferencētā neapliekamā mērķgrupai – darbspējīgajām personām bez apgādājamajiem – ir viszemākais nabadzības risks, un no tās tikai 7% ir zemākajā ienākumu kvintilē, turpretī no ģimenēm ar 2 bērniem 42% zemākajā ienākumu kvintilē.
Par pensionāru nabadzību
Nākamgad pensiju sistēmas uzturēšanai papildus tērēs ~211 miljonus euro. Absolūti lielākā daļa no šiem līdzekļiem tiks tērēti vidējo un lielo pensiju palielināšanai. Un tikai 5 miljonus tērēs nenormāli zemo pensiju paaugstināšanai. Tāpat šīs lielās summas ietvaros neatradās līdzekļi, lai novērstu netaisnību minimālās pensijas aprēķina sistēmā, kas jau daudzus gadus nodara pāri tiem pensionāriem, kuriem par 21 līdz 30 gadu stāžu maksā 83 euro. Tāpat neatradās līdzekļi, lai novērstu netaisnību saistībā ar piemaksu par stāžu līdz 1996.gadam. Kā zināms, to šobrīd pēc pensionēšanās (dzimšanas gada) pazīmes – tiem, kuri pensionējās līdz 2011.gadam (ieskaitot), piemaksu piešķir, savukārt tiem, kuri pensionējās sākot ar 2012.gadu, piemaksu nepiešķir. Arī tad, ja ievērojama viņu stāža daļa ir līdz 1996.gadam.
Cilvēkam, kurš pensionējās 02.2020., VSAA izsniedzis 2 lēmumus - vienu par Pensiju, otru par Piemaksu pie pensijas par 15 darba stāža līdz 31.12.1995.gadiem, kas ir 16.05 Eur. Realitāte.