Ekspertu saruna: Kā Rīgai nezaudēt Baltijas sacensībā un atgūt Eiropas metropoles statusu?

Ekonomisti, pilsētvides pētnieki un praktiķi – Rīgas plānotāji, uzņēmēji, valdības ļaudis – bija diezgan vienbalsīgi par virzienu: pats būtiskākais ir dzīves kvalitāte pilsētā (citiem vārdiem sakot, apmierinātība ar dzīvi vai laime, lai cik "hipijiski" tas neskanētu). Tad seko nauda un labklājība (ekonomiskā attīstība ar investīcijām, labām darba vietām, nodokļiem pilsētas budžetā). Kā vienmēr, velniņš slēpjas detaļās, bet dieviņš – īsto detaļu sarindošanā: kur tīkami dzīvot, tur aug iedzīvotāju skaits un rosīgāka ekonomika.
Latvijas saimnieciskā realitāte spiež tikt skaidrībā, kas kavē attīstību Rīgā, kur saražo 2/3 Latvijas iekšzemes kopprodukta. Bez reģionā konkurētspējīgas galvaspilsētas Latvijas tautsaimniecībai pieņemties spēkā būs grūti, uzskata makroekonomisti. Lai gan tautsaimniecības izaugsme ir spraiga, Rīgas iedzīvotāju skaits kopš 20. gadsimta 90. gadiem ir samazinājies, turklāt par 25% atpaliekam no pārējām Baltijas valstu galvaspilsētām ienākumu ziņā un līdzīgi ir ar izaugsmes tempu.

Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs ievadīja sarunu ar pētījumu – pilsētas attīstības faktoru analīzi (saistītie materiāli, t.sk. rakstu sērija, atrodama zem šī raksta), secinot, ka Rīga arī ar esošo iedzīvotāju skaitu un rocību var uzlabot dzīves kvalitāti pilsētā. Pagaidām iepaliekam dzīves kvalitātes vērtējumā Rīgā no samērojamām Eiropas pilsētām – līdziniecēm, arī no kaimiņiem Tallinā un Viļņā, sevišķi drošības sajūtā, cilvēku savstarpējā paļāvībā, pārvaldības kvalitātē. Nē, #vissnavslikti, jāapzina un jānovērš neefektivitātes tajā, kā izlietojam līdzekļus.

Rīgai ir potenciāls un vīzija, bet kā ar naudu: vai laiks savam "Maršala plānam"?

Diskusija, savstarpēji papildinoties, ne apkarojoties, vērpās ap attīstības panākumu formulu Rīgai, ar visu līdzšinējo bagāžu. Un to, ka laime ir vissvarīgākais, bet nauda – tikai līdzeklis, bez kura arī īsti neiznāk.

Pilsētplānotājs, VEFRESH inovāciju kustības direktors Viesturs Celmiņš runāja ne tikai par nākotnes vīziju, bet arī tās finansēšanu. Par Rīgu kā kompakti apdzīvotu pilsētu ar žigli savienojošu dzelzceļa tīklu vidū starp vēsturisko centru, daudzdzīvokļu un biroju rajoniem. Viņš atgādināja, ka doma nav jauna un to bremzējuši "desmitgadēm ielaisti jautājumi" (šim atzinumam sociālo mēdiju komentētāji pievienojās čakli).

Dzīves kvalitātes uzlabošana sākama ar mājokļu, ērtu/ātru sabiedrisko transportu un pievilcīgu publisko ārtelpu, jo metropoļu konkurence notiek par cilvēkiem. Arī investīciju un uzņēmēju magnēts būsim, Rīgā kā "izglītības epicentrā" audzinot talantīgus darbiniekus pakalpojumu ekonomikai (arī vilinot imigrēt, pārkvalificēt, subsidēti studēt).

Pilsētplānotājs iestājās par to, ka šādām pārmaiņām nepieciešama jauna pieeja galvaspilsētas finansēšanai, prom no sen iesakņojušās aizsprieduma, ka Rīgas attīstība bremzē reģionus (reģioni jāstiprina, bet zaudētāji ir visi, ja Rīgu "konstanti apdala" un tai jākonkurē ar, piemēram, Daugavpili un Liepāju, nevis Viļņu, Dublinu vai Oslo).

Neefektivitātes Rīgā jāturpina ravēt, bet, pat izdarot visu plānoto (kas jau būtu labi), mēs nesasniegtu ne Tallinu, ne Viļņu (par Stokholmu vai Hamburgu nemaz nerunājot). Makroekonomistu pētījums, teica Celmiņš, "mudina no plānošanas dokumentu ikdienas kāpt nākošajā pakāpē: ir vajadzīgs Maršala fonds Rīgai" (piemēram, 700 miljoni no budžeta kompleksai padomju daudzdzīvokļu fonda renovācijai, –kā dzīvo 70% iedzīvotāju).

Vajadzīgas straujas un radikālas pārmaiņas. Vai neizbalsosim?

Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Stratēģiskās vadības pārvaldes vadītājs Guntars Ruskuls norādīja, ka galvaspilsētas attīstības mērķis ir koriģēts "prom no iepriekšējā" Rīgas politikā dominējušā uzstājuma, proti, uz Rīgu kā Ziemeļeiropā integrētu metropoli.

Galvaspilsētas administrācija labi apzinās atpalicības punktus, runā vienā valodā ar deputātu sasaukumu un nozaru ekspertiem par mērķu secību (koncentrēšanās uz cilvēku pilsētā, tad – investoru) un instrumentāriju. Izceļama gan pārvaldes caurspīdība, gan pilsētas institūciju darbinieku kalibrs, kas jāuztur, vietām jārestaurē – ne mazāk kā mantotā nolaistā infrastruktūra, piemēram, Brasas pārvads. Lai protam atbilstoši plānot satiksmi, velojoslas, nobrauktuves. Rīga 19 globāli mērītos indikatoros zaudē Tallinai un/vai Viļņai, tik sešos esam pirmie-otrie, t.sk. vides zaļumā, bet pilsētas vadītāju mērķis ir panākt reģionālos konkurentus.

Rīga kāpina metropoles potenciālu, sadarbojoties ar Pierīgas kaimiņu teritorijām. Tas ir starptautiski sadzirdams signāls – kā uzņēmējiem, tā mobiliem speciālistiem. Salīdzinājumam – Viļņa augusi, administratīvi pievienojot "viņu Mārupes un Ādažus", kļūstot statistiski "zaļāka" un demogrāfiski jaunāka.

Sadarbībā ar valsti vēl jālauž iesīkstējusi prakse: kad runa par Eiropas Savienības fondiem, valdība krāj popularitātes punktus, vairāk atbalstot reģionus un Rīgu pretnostatot valstij. Ja naudas lieliem projektiem parādās (piemēram, "Rail Baltica" projektam), tad trūkst ikdienas higiēnai, piemēram, ielu apsaimniekošanai (nepieciešami 40 miljoni gadā, bet ir pieejami 20).

Pašu Rīgas domes darītāju dārziņā krita daudz paškritisku akmeņu – pirmkārt, ka iepriekšējās desmitgadēs iekavēti plāni, t.s. aktuālā stratēģija no 2014. gada, kas saka, ka uz 2030. gadu būsim kā Antverpene vai Ģente. Lai to īstenotu, t.sk. pārietu uz zemu emisiju zonu, kādā dzīvo jau 250 citas Eiropas pilsētas, tagad jāsper dramatiskāki, lielāki pārmaiņu soļi. Iedzīvotāji sāk kurnēt pret komforta ierobežošanu, lai gan paši atveduši pie varas "Pārmaiņu koalīciju". Jautājums – vai pirms pāris gadiem ievēlētie politiķi nenobīsies, būs droši par turpmāku atbalstu, jo, ja gribam kvalitatīvu dzīvi pilsētā pēc Eiropas ziemeļu standarta, tad nepieciešama "totāla vides reorganizācija septiņos gados".

Pakalpojumu ekonomikas centrs ar urbānu dzīves veidu

Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags raksturoja situāciju nekustamā īpašuma tirgū Rīgā un atšķirības no kaimiņvalstu galvaspilsētām, kurām iepriekšējā desmitgadē zaudēts sacensībā par pozīcijām pakalpojumu ekonomikas nišā. Te notiek cīņa par labāk apmaksātām darba vietām, kuras biroju centros piedāvā moderni starptautiski pakalpojumu uzņēmumi, piemēram, "SEB", "CircleK", "Booking.com". Rīgā šajā segmentā strādā 15 000 nodarbināto, Viļņā – 30 000-35 000.

Lai Rīgā būvētu un renovētu (t.sk. vēsturiskā centra) birojus un mājokļus, virkne lietu un instrumentu jau ir, biroju būve iešūpojusies, bet jādara vairāk – "zaļais koridors" no būvvaldes lietām jāpaplašina. No padomju dzīvojamā fonda, kurā mīt 70%, saprātīgi jāatjauno, ko var, jāattīsta pilsētas centrālā daļa, bet vienlaikus būvējami jauni, energoefektīvi mājokļi, sekojot kaimiņiem. Laba ziņa, ka Rīgā runāt par infrastruktūras fondu, kur salāgotu no attīstītāja un pilsētas prasītos ieguldījumus publiskā infrastruktūrā un iespējamo atdevi no birojiem vai mājokļiem nodokļu veidā vai infrastruktūras nodevas veidā. Sabiedrībai jāevolucionē arī izpratnē par ilgtspējīgāku dzīvi pilsētā, nevis privātmāju apbūvē, bet pagaidām pieprasījumā esam kā Amsterdama, Kopenhāgena 1970. gados: ekonomiski aktīvie grib dzīvot ārpus Rīgas. Standarta komplektā ietilpst māja Mārupē, džips, suns un lielveikals pa ceļam. Pagaidām apsverama vismaz nodokļu pārdales vajadzība: puse pašvaldībai, kurā mājvieta, puse – darba vietas pašvaldībai, citādi par iespējām pelnīt Rīgā maksā tikai rīdzinieki.

Nauda svarīga, bet ir tikai līdzeklis

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks ļoti pārliecinoši turējās laimes advokāta pozīcijā, atgādinot, kas dara rīdzinieku laimīgu un veicina savstarpējo uzticību. Viņš atgādināja, ka 2022. gada "World Happiness Index" Latvija izceļas kā viena no desmit pasaules zemēm, kur visvairāk pieaugusi subjektīvā apmierinātība ar dzīvi. Izvirzīts, bet neiztirzāts palika jautājums, vai Latvijā tāpēc ne sevišķi spējam savstarpēji uzticēties, ka sašķelti esam etniskās grupās, kas segregētas un nošķirtas arī ekonomiskās iespējās.

Ne jau viss Rīgā kritizētais, bez apmierinātības uztvertais prasa milzu kapitālieguldījumus, piemēram, sadaļa: “Vai maksājumi Rīgā ir taisnīgi (nevis – pārāk lieli)”, līdzīgi ar korupcijas uztveri. Antropologs ievadā citēja ceha kolēģi Deividu Grēberu, antikapitālistu "Occupy Wall Street" protesta agrīnu organizētāju, par neeiropiešu kultūru izbrīnu 17. – 18. gs. par jaunieraudzīto Eiropu, kur galvenās rūpes par lietām un nevis cilvēkam vienam par otru, atgādinot pamatlietas: ne jau naudā tā laime. Diskusijas biedri turējās piekrītoši, bet tomēr līdzsvarojās atpakaļ uz to, ka daļa laimes tomēr ir – ja ne gluži naudā, tad tās daudzumā gan.

Diskusiju klausījās un debatēs iesaistījās arī politikas lēmēji – gan Rīgas domē, gan valdībā, gan Saeimā. Tad jau redzēsim, kādas jaunas idejas diskusijā sadzirdētas, lai Rīga atgūstu savu Baltijas metropoles spozmi ar apmierinātiem un laimīgiem iedzīvotājiem, vienlaikus velkot uz priekšu visas Latvijas ekonomiku kā moderna elektrolokomotīve.