Emigrācija: par ko raudam?
Laiku pa laikam Latvijas medijos parādās asaraini stāsti par to, cik milzīgu skaitu iedzīvotāju Latvija ir "zaudējusi" kopš neatkarības atgūšanas. Tā kā es nekādi nespēju sevī sagrabināt skumjas par šo tēmu, tas mani noved pie zināmas pašanalīzes. Jā, kur īsti slēpjas stāsta traģika?
Pie sevis spēju uzkonstruēt šādus argumentus:
1) Mēs raudam par aizbraukušo ciešanām. Šis arguments sasaistās ar emocionālo "Latvija ir zaudējusi vairāk nekā izsūtīšanās/karā" utt. Atvainojiet, bet tās ir galīgas muļķības! Iemesls, kāpēc mēs saredzam traģiku izsūtīšanā un karā, ir tas, ka šajos gadījumos cieš mūsu cilvēki. Piedevām cieš nevis karavīri, bet bērni un citi, kuri nebija izdarījuši nekādas "nepareizas" izvēles. Taču izsūtīšanas, karš un Eiropas Savienības iekšējā migrācija ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Izbraucot uz Īriju, cilvēks iegūst nevis lodi pakausī, bet ar vietējiem vienlīdzīgas tiesības un sociālo aizsardzību. Vai cieš cilvēki, kas pašlaik dzīvo Īrijā? Latvijas kultūra paredz visiem izlikties par dažāda mēroga cietējiem, taču patiesībā aizbraukušie lielākoties dzīvo ļoti labi, daudz labāk, nekā dzīvoja Latvijā. 27. janvāra Latvijas Avīzē varam lasīt: "Profesors Mihails Hazans pastāstīja, ka emigrējušo tautiešu vidū ir lielāka apmierinātība ar dzīvi, finansēm, darbu, mājokli un arī ar savstarpējām attiecībām. "Tur viņi ir apmierinātāki. Turklāt, salīdzinot ar vietējiem iedzīvotājiem, lielā daļā mītnes zemju no Latvijas iebraukušo cilvēku apmierinātība ir augstāka," sacīja profesors."" [1]. Jā, atšķirtība no dzimtenes un radiem ir zināmas garīgas ciešanas, kaut arī šajā ziņā situācija nav viennozīmīga. Teiksim, ASV ļoti daudz iedzīvotāju dzīvo simtiem kilometru tālu no bērnības draugiem un ģimenes. Viņi pat iedomāties nevar, ka šajā situācijā būtu jāsaredz kas traģisks.
2) Varbūt mēs raudam par Latvijā palikušo ciešanām? Te nu gribētos atzīmēt, ka, ja aizbraukušie būtu palikuši, attiecīgi mēs krīzē piedzīvotu augstāku bezdarbu un būtu lielāka konkurence uz darba vietām. Attiecīgi zemākas būtu algas Latvijā un lielāka iespēja, ka kāds varētu tikt atlaists. Iztrūktu arī daudziem svarīgie naudas pārvedumi no Īrijas. Lai cik tas jocīgi neizklausītos, bet palikušo labklājība daļēji ir sekas arī tam, ka daudzi aizbrauca.
3) Labi, tad varbūt mēs raudam par Latvijas likteni? Nu tādas kā mītiskās Latvijas idejas vai kaut kā tamlīdzīga. Nezinu. Man kā patriotam Latvija = Latvijas cilvēki. Daba utt. – tas ir jauki, taču bez cilvēkiem tam nav nekādas vērtības. Taču tieši cilvēki, kā redzam 1. un 2. punktā, nav sevišķi cietuši. Tad, izrādās, raudam par kaut kādu Latvijas čaulu un sen pagājušiem laikiem? Gan jau kaut kā pārdzīvosim.
4) Varbūt raudam par Latvijā palikušo likteni ilgtermiņā? Lūk, šo argumentu vēl varētu saprast. Ilgtermiņa ietekme var būt divos veidos:
- pirmkārt, mēroga efekts – jo mazāks strādājošo skaits, jo dārgāka kļūst infrastruktūra uz vienu iedzīvotāju. Cieš visas jomas: grūti ir uzturēt ne tikai ceļus un kvalitatīvas augstskolas, bet arī kvalitatīvu pētniecisko žurnālistiku, literatūru, kino, pat tiesiskā sistēma cieš no tā, ka visi visus pazīst un konkurence ir vāja. Te gan jāatzīmē, ka tas nav nekas jauns un saistīts ar konkrēto emigrācijas vilni. Latvijas iedzīvotāju skaits nekad vēsturē nav bijis virs saprātīga līmeņa, kas garantētu normālu mērogu vairākumā svarīgu jomu. Neesam arī vienīgie ar šādu problēmu, Somija un Igaunija kaut kā pagaidām tiek galā (kaut arī viņu gadījumā par ilgtermiņu šaubos).
- otrkārt, dinamikas efekts – krītošs iedzīvotāju skaits pat lielu valstu gadījumā nelabvēlīgi ietekmē ekonomiku: vietējais tirgus samazinās (vai neaug tik ļoti kā konkurējošos reģionos) un uz vietējo tirgu strādājošie uzņēmumi dzīvo pastāvīgā izmaksu samazināšanas gaisotnē. Attiecīgi arī visā sabiedrībā noskaņojums ir depresīvs un vērsts mazāk uz izaugsmi, vairāk uz "noturēšanos". Latvijā gan, jāatzīmē, šo tendenci daļēji vēl aizvien kompensē sagaidāmā izaugsme, kas izriet no šodienas tehnoloģiskās atpalicības: ir mums vēl zināms konverģences potenciāls [2].
Tātad, apkopojot varam teikt, ka
"Aizbraukušie dzīvo labāk. Palikušie dzīvo labāk. Bet tomēr kaut kā skumji, jo bail, ka bez aizbraukušajiem netiksim galā".
Neizklausās pēc šausmīgas traģēdijas.
Ar šo visu negribēju teikt, ka emigrācija ir kas labs. Emigrācija, it sevišķi "smadzeņu aizplūšana", ir nopietnākais Latvijas izaicinājums. Taču matu plēšanas potenciāla šajā tēmā galīgi nav. Mums racionāli un bez vēlmju domāšanas jāatbild uz jautājumu - "kā padarīt dzīvošanu Latvijas valstī pievilcīgāku, nekā dzīvošanu citur?" Īrija, Norvēģija, Zviedrija, Somija tieši tāpēc, ka laicīgi domāja par šo jautājumu (rezultātā nonākot pie labklājības valsts modeļa), šodien ir tur, kur ir [3]. Tomēr pasaulē vairāk ir tādu reģionu, kur nekad nav domāts šādās kategorijās, un tie bija un ir atpalikuši gan pirms 100 gadiem, gan tagad. Demokrātijas apstākļos izvēle par to, kuru ceļu iet, ir Latvijā palikušās tautas rokās. Mēs pļausim to, ko sēsim.
Autors pateicas par noderīgiem komentāriem Oļegam Krasnopjorovam (Latvijas Banka).
[1] Latvijas Avīze, 27.01.2015
[2] "Jaunas tehnoloģijas" ne vienmēr ir jauna iPhone izgudrošana. Piemēram, nesen uzzināju, ka, atšķirībā no attīstītām zemēm, Latvijā ziemās ceļus nekaisa profilaktiski. Tagad kaisīšot. Tas ir tipisks piemērs, kā tiek pārņemtas tehnoloģijas, kuras nākotnē, ejot bojā un tiekot sakropļotiem mazāk cilvēkiem, dos pamatīgu ekonomisko atdevi. Relatīvā atpalicība nozīmē, ka šādas jomas, kur, pārņemot vienkāršas tehnoloģijas, ir sagaidāma liela atdeve, vēl ir daudz.
[3] Wikipedia raksts par Zviedrijas Emigrācijas komisiju 1907-1913 "in the end, all such authoritarian measures were dismissed by the Commission, which instead went with Sundbärg's goal of bringing the best sides of America to Sweden" , citētais 1868. gadā emigrējušais zviedrs izklausās gandrīz kā aptaujātie Īrijas latvieši šodien "Here, you are treated like a human being, wherever you are."
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 10 )
Izlasot šo pārņem gan šausmas, gan sašutums. Vispirms, Tu reducē emigrējušo ciešanas tikai un vienīgi uz materiālās labklājības trūkumu. Tātad arī gan uz Sibīriju izsūtīto, gan uz Rietumiem aizbēgušo latviešu ciešanas, Domāju viņiem būs ko teikt. Salīdzinājums ar emigrantu, mikimausa kultūras un makdonalda vērtību zemi ASV normālam latvietim ir acīmredzami idiotisks, taču atšķirtību no dzimtenes grūti saprast tam, kuram ubi bene ibi patria.
Turpinot, Tu atzīmē ieguvumus. Jā, iedzīvotājiem emigrācija dod iespējas atrast darbu, bērniem paēst un iet skolā, un ģimenēm nepazaudēt mājokli, ko masveidā atņem un saviem Ektornetiem par smiekla naudu pārdod LB uzraudzītās bankas. Prieks, ka LB un SVF īstenākais biedrs patiesi novērtē kangarāta radīto „veiksmes stāstu”. Diemžēl, piesauktā „palikušo labklājību” attiecas tikai uz banksteriem, birokrātiem un tiem pietuvinātajiem pie “siles” rukšķošajiem „biznismeņiem”. Pārējiem emigrācija pagaidām dod iespēju daudz maz ciešamai izdzīvošanai.
Pavirši pieminot tādus “sīkumus” kā “aizvien grūtāk uzturamos ceļus un kvalitatīvas augstskolas, kvalitatīvu pētniecisko žurnālistiku, literatūru, kino, un pat tiesisko sistēmu, kas cieš no tā, ka visi visus pazīst un konkurence ir vāja” pastāvīgi rūkošā strādājošo skaita dēļ, kā arī “depresīvo noskaņojumu visā sabiedrībā, kas vērsts mazāk uz izaugsmi, vairāk uz noturēšanos”, kā makroekonomikas doktors tajā īpašu problēmu tomēr nesaskati. Varbūt tāpēc, ka tieši LB un no tās iznākušie mankurti ir laupījuši Latvijas iedzīvotāju tiesības un sociālo aizsardzību un izveidojuši apstākļus, lai aizbraucēji svešumā dzīvotu daudz labāk, nekā dzīvoja Latvijā. Šo mankurtu īstenotā ekonomiskā apolitika ir cēlonis tam, ka gudrākie un aktīvākie ir spiesti aizbraukt, kas padara aizvien mazāk iespējamu uzturēt normālai sabiedrības funkcionēšanai nepieciešamo infrastruktūru un institūcijas, un rada sabiedrībā depresīvu noskaņojumu.
Atbildot uz bankstera jautājumu: “ko darīt”, vispirms atbildēšu iracionāli – ir jāmīl sava dzimtene. Man tāpat kā daudziem citiem šajā zemē dzimušajiem Latvija nav vis “mītiska ideja”, bet gan vienīgā vieta pasaulē, kur mēs varam runāt savā valodā, kopt savu kultūru; saskaņā ar latvisko dzīvesziņu, tradīcijām un kristīgajām vērtībām, izveidot ģimeni, radīt un audzināt bērnus, iegūt tikumīgu un lietderīgu izglītību, garīgi un fiziski pilnveidoties, nodot zinības, prasmes, iemaņas un pieredzi nākamajām paaudzēm. Tā ir vienīgā vieta, kur varam paši lemt vai gribam indēt savu tautu ar GMO un E-vielām, vai maitāt bērnus jau pirmskolās vecumā, vai laulāt pederastus, vai būvēt mošejas, ar ko un kāpēc karot u.t.t. Tā ir iespēja pašiem veidot savu dzīvi, nevis nodot to banksteru un globālo korporāciju sociopātisko pārvaldnieku ziņā. Tieši tāpēc tautas visā pasaulē alkst pēc savas valsts, bet tautu pašnoteikšanās tiesības ir ierakstītas ANO statūtos.
Manuprāt, Tu, Dāvidson, neesi nekāds patriots, bet šajā gadījumā - pat ne demagogs, bet vienkārši mankurts. Tas, kas Tev ir “kāda Latvijas čaula”, man ir latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšana un attīstība cauri gadsimtiem, kuras garantēšanas prasība ierakstīta Satversmes preambulā. Pajautā sev, cik procenti Latvijas iedzīvotāju saskata jebkādas patriotisma pazīmes ECB Latvijas filiāles darbībā?
Latvija bez Latvijas cilvēkiem tiešām vairs nebūs Latvija, un tieši to arī nodrošina emigrācija un izmiršana, ko kangarāts ar LB priekšpostenī arī cenšas panākt.
Atbildot racionāli, vispirms ir jāatgūst tiesības uz neatkarīgu monetāro politiku, t.i. pašiem emitēt un pārvaldīt savu naudu t. sk. reģionālo. Tad ir jāatjauno tiesības pašiem lemt par to kādus preču, darbaspēka un kapitāla plūsmas noteikumus gribam veidot ar citām valstīm. Un nē, Gundar, es neesmu par pašizolāciju, bet par savu ekonomisko politiku, kā to dara tādas milzu valstis kā Šveice, Singapūra vai Islande. Demokrātijas apstākļos izvēle par to, kuru ceļu iet, tiešām būtu Latvijā palikušās tautas rokās. Diemžēl, Latvijā esam ļoti tālu no tautas varas, jo “demokrātijas stiprināšanas nolūkā” kangarāts visas galvenās suverēna tiesības ir deleģējušas ECB, ESM un citām nevēlētām birokrātu struktūrām. Tomēr vienā ziņā Tev piekritīšu “pļausim to, ko sēsim”. Pat tie, kuri tikai gļēvi noskatījās.
Tikai divas piezīmes
1) Kas nu kuram ir Latvija. Ar to arī atšķiramies. Man tā ir Latvijas cilvēki un vienmēr būs. Tāpēc vēsture, attīstība caur gadsimtiem utt. man ir svarīgs tik, par cik tas ir svarīgs Latvijas cilvēkiem. Ne vairāk. Tā arī ir mūsu (un citu mazāk attīstītu valstu) svarīga kulturālā problēma: daļa ir brutāli zagļi, daļa egoistiski mēsli, bet daļa ir aptrakuši ideālisti, kuri "zin labāk kas tautai vajadzīgs". Krievijā tādi ir sevišķi masveidīgi pašlaik novērojami. Un ta ņemas "uzspiest" un "attīstīt" un skrūvēt augšā nodokļus, kaut patiesībā arī latvieši kā sen, sen uz ASV aizmigrējušais zviedrs teica, vēlas, lai būtu, ka "Here, you are treated like a human being, wherever you are." Bet piemērus, sīkus un lielus, redzam katru dienu... Skat, šodien izdomājuši kā risināt problēmu, ka ceļus paši nespēj notīrīt un tas apdraud satiksmi: pastiprnāti pārbaudīšot protektora dziļumu auto. Jauki, bet kāds vispār ir parēķinājis kā vidēja Latvijas ģimene spēj apmaksāt šīs riepu maiņas? Neinteresē tas nevienu, jārūpējas par "attīstību caur gadsimtiem".
2) Kāda tur Singapūra un Šveice!? 1991. gadā mums kārtis rokās (tautas tikuma, vēstures un ģeogrāfijas ziņā) bija Ukrainas un Moldovas scenārijam. Paldies Dievam un ASV (ok, vēl skandināviem un noteikti igauņiem) no tā kaut kā pagaidām ir izdevies izvairīties. Redzēs vai ilgi...
1) Tātad Tev Latvija ir un vienmēr būs Latvijas cilvēki, kuru daļa, kā pats raksti, ir brutāli zagļi, daļa egoistiski mēsli, bet daļa ir aptrakuši ideālisti. Domāju, šis nav izsmeļošs saraksts, bet interesanti, kurai daļai pieskaiti sevi un, kuras grupas intereses Tev ir tuvākās?
Mani kā reiz ļoti interesē, kā vidēja Latvijas ģimene spēs apmaksāt ne vien riepu maiņas, OIK, palielinātos tarifus un sodus, Spearhead force un pārējās lietas ko kleptokrāti, kuri "zin labāk, kas tautai vajadzīgs", uzspiež tautai, bet arī Latvijā un PIGS saspekulējošos banksteru glābšanu, ko tai brutāli uzspieda LB, kas, šķiet, vēl labāk zina, kas tautai vajadzīgs.
Gan vieniem, gan otriem ir nospļauties par "attīstību caur gadsimtiem", toties viņi (КПСС/КГБ skola) māk lieliski slēpties aiz šī un citiem daiļiem saukļiem. Es cenšos viņus atmaskot un piedāvāt valsts attīstības ceļus tautsaimnieks.com , bet Tu ar visām savām zināšanā un talantiem kalpo parazītiem, un, vismaz zemapziņā to saprazdams, meklē sev attaisnojumu. Lūk ar to mēs atšķiramies.
2) 1991. gadā mums bija kārtis rokās, taču bijām pārāk ilgi mucā dzīvojuši un tāpēc Tavi Džordžtaunas skolotāji kopā specdienestu kuratoriem un vietējo kangarātu tik viegli varēja mūs piemuļķot un nokopt valsti. Diez vai Dievam bija ar to kāds sakars.
...) Diemžēl pat ar drošu, bet nepietiekami strauju nacionālo valstu iznīcināšanu Taviem saimniekiem ir par maz. Šobrīd tās forsē paātrinātu 'buferzonas attīrīšanu', jo tautu muļķošanas aplaupīšanas iespējas strauji izsīkst, bet globālās finanšu piramīdas kā lavīnas var nobrukt jebkurā brīdī.
Par to, ka valstīs, uz kurām Latvijas emigranti dodas, ir daudz lielākas algas, sociālie pabalsti un vispār labklājības līmenis kā Latvijā, laikam gan jau ir zināms fakts un nav atklājums. Tas, PROTAMS, ir milzīgs ieguvums izbraukušajiem, un ne tikai tas vien. Ir gan dažādi stāsti, bet kopumā prieks par tiem, kas dzimtenē nonāca bezizejā, un atrada iespēju nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi ārzemēs. Īpaši priecājos par cilvēkiem ar izglītību, kas ārvalstīs strādā izglītībai atbilstošos darbos. Super!
Attieībā uz LB ekonomistu kapacitāti komentēt procesus, es vairāk priecātos, ja tiktu paanalizēti ekonomiskie aspekti emigrācijai vidējā un ilgtermiņā. Kā pieaugs sociālā spriedze, kāda būs darbaspēka pieejamība, ko tas nozīmēs uzņēmējdarbībai, sociālajai sistēmai, publisko pakalpojumu nodrošināšanai (izglītība, veselība, drošība, pensijas..), valsts lablājībai, investīcijām. Par raudāšanu par skaļu teikts. Bet neekonomistam, kas šad tad palasa kādas publikācijas, man tiešām šķiet satraucoši, ka esam 2.visstraujāk novecojušā ES valsts aiz Bulgārijas. Man tas liekas neadekvāti, ņemot vērā, cik daudz laika un uzmanības Saeima un mediji velta tam, vai Kaimiņš bija vai nebija ietriecis un uzvedies nepieklājīgi.
Protams, ka atbilde Latvijas nācijas laimei ilgtermiņā vienmēr ir labklājības pieaugums, ekonomiskā izaugsme, lielākas algas, brīvdiena Dziesmusvētkos utt. Bet tam pa virsu nāk zemas pievienotās vērtības ekonomikas struktūra, produktivitāte un valsts konkrētspēja (ironiski, ka EM algu celšanos, kas ir priekšnosacījums re-emigrācijai, saista ar konkurētspējas krišanos, kas ir taisnība, bet īstermiņā).
Kādēļ man šie jautājumi būtu interesanti? Jo mana ticība valsts ekonomiskās izaugsmei un drošībai ietekmē manus lēmumus par dzīvi un darbu šeit, un tā manuprāt ir ikvienam, kas plāno savu dzīvi ilgāk kā 1 mēnešalgas garumā. Arī lēmumus par nodokļu maksāšanu, par nekustamā īpašuma pirkšanu. Šo ticību kaut kā mazina (varbūt nepamatoti?) demogrāfiskās eglītes un aprēķini par iedzīvotāju skaita samazināšanos, īpaši darbaspējīgo, pensionāru īpatsvara pieaugums. Tāda dīvaina sajūta, kad lasi vai dzirdi par valstu ar ilgākas plānošanas tradīcijām dažādām iniciatīvām, kā piesaistīt smadzenes no A-Eiropas valstīm. Tikmēr mēs mājam ar lakatiņu saviem izglītotajiem, darbspējīgajiem iedzīvotājiem, kuriem ir paveicies (mēs taču pat Eiropas Parlamentā ievēlam tos, "kas ir pelnījuši labu pensiju", nevis spējīgi aizstāvēt valsts intereses), un turpinām būt "rasisti pastalās". Man ir iebildumi gan pret tolerances trūkumu pret citām tautām, gan pret to, ka latviešu jaunā ataudze vien, diemžēl, man pensiju nopelnīt nevarēs.
Man šķiet, ka ir laiks sākt izmantot aizbraukušo cilvēku potenciālu. Nez, cik ir Latvijas uzņēmumu, kas pētot eksportu, meklē tautiešus atbildīgos amatos, lai vieglāk ieietu jaunā tirgū? Nez, cik vispār ekonomisko sakaru veicināšanai ir uzrunāti tie, kas aizbraukuši un strādā citur? Ja godīgi, šī nav mana ideja, bet gan noskatīta no Īrijas, kas visai atklāti atzīst, ka būvējot "ķeltu tīģeri" meklēja palīdzību pie cilvēkiem ar īru saknēm. Un, kā zināms, no Īrijas emigrācija bija vēl trakāka.
vilnimz - nez vai Šveice, esot Eiropas vidū nesaskāno savu ekonomisko politiku un likumdošanu ar ES?
Ingvildai -
Kas tiek saprasts ar vārdu ''saskaņo"? Ja tā ir EK rīkojumu pildīšana un budžeta apstiprinājuma saņemšana kā LV, tad noteikti nē. Arī Lampedūzas slīcēju izmitināšanu viņiem neviens nevar uzspiest, tāpat kā aiz Atenoīdu maskas apslēpto EiroBanksteru glābšanu. Taču Šveicei ar ES ir masa līgumu, kuri, protams, jāievēro. Un ne tikai ar ES.
Taču, kā pareizi pieminējāt, Šveicei ir SAVA ekonomiskā politika un likumdošana, ko tā SAVĀS interesēs izvēlas saskaņot vai "atskaņot" (piemēram, eiro pegs). Turklāt katru daudz maz nopietnāko lēmumu saskaņojot ar tautas gribu t.i. rīkojot referendumu.
Jo vairāk aizbrauc, jo grūtāk ir vietējiem uzņēmējiem uzturēt palikušos - pensionārus, skolotājus (kuri negrib lai mēs uzzinam viņu algas lielumu), ceļus, pašvaldību ierēdņus, kuru skaits nesamazinās u.tt.
Vienā brīdī "vadzis lūzīs".
Patiesībā nav teikts, ka ir tāds "vadzis", kas lūzīs. Dažādām nozarēm minimālais mērogs ir dažāds, bet par laimi, tām, kas ir pašas vajadzīgākās, tas slieksnis ir visai zems. Polcijas, ugunsdzēsēju, pamatskolas, ģimenes ārsta pakalpojumiem pietiek ar tik ļoti mazu iedzīvotāju skaitu, ka uz Latviju kopumā tas neattieksies nekad. Kā kādreiz ASV pionieriem - vēlēts šerifs, brīvprātīgie ugunsdzēsēji un izglītība un sociālā atbalsta sistēma baznīcā. Citās nozarēs, savukārt, mērogs ir aizliedzoši liels, armija ir tipisks piemērs. Nākotnē daļa no šiem lielā mēroga pakalpojumiem būs outsorcēti (tā pati armija jau ir), daļa vienkārši turpinās veģetēt zemākā kvalitātē. Teorētiski "augstskolu" var uztaisīt arī 2 cilvēki 100 cilvēku ciemā, Jānīts akreditē Pēterīti un tad izmaksas tik, cik uzkrāsot uzrakstu "universitāte" uz šķūnīša (pēc tam var sākt tirgot "studiju" uzturēšanās atļaujas uz valstīm, kur ir karš).
Protams, ka te ir daudzu faktoru summa un nekad neko nevar zināt.
Ja ideoloģiskais pamatojums ir tāds, kāds tas pamazām tiek veidots, aizbraucēji sliktie, palicēji patrioti, tad palicēji būs gatavi ciest mūžīgi un samierināties ar visu. Es domāju tie, kuri iztiek ar 300-600€ un tādu ir 70-80% pēc algu datiem.
Daudz kas atkarīgs no izbraukšanas straujuma, ja process ir lēns, tad tas var turpināties arī 100 gadu, bet vismaz kaut kādai dzimistībai un palicējiem no jaunās paaudzes ir jābūt. Šobrīd čaklākie aizbraucēji ir jaunā paaudze un reiz strādājuši par 2.000€ viņi to pašu darbu Latvijā par 500€ vairāk nedarīs.
Par armiju un aizsardzības spējām viss skaidrs, to nav un nebūs, jo naudas arī tam nav un nebūs. Tāpat ar medicīnu, nu izglītībā, piemērs par šķūnīti un Pēterīti pamazām jau tiek arī realizēts.
Jautājums par pensijām un pensionāriem arī tā kā būtu skaidrs, pensijas lielākas nepaliks, tikai mazākas, palielinot pensionēšanās vecumu.
Secinājumi - eksistēt tā var mūžīgi, ja vien process nav pārāk straujš un neatkārtojas kādi 2008-2009 gada krīžu varianti, tad process izies no kontroles.
Tikai kāda tam visam jēga, lai paliktu Latvijā, patriotisms? Nu, piedodiet, bieži vien starp aizbraucējiem patriotisms ir vēl nekritiskāks.
Perspektīva palicējiem, ja esi tajā 70-80% kategorijā, gan ir diezgan nožēlojama. Tāda visu saprātīgo cilvēku pamesta ASV mazpilsēta, kā Holivudas filmās.
Var atbraukt ciemos brīvdienās vai sakrāt naudu rietumos un pavadīt vecumdienas, bet klimats jau ir riebīgs, pāris silti mēneši vasarā. Vecumdienām tas diez ko neder.
... jāatgūst tiesības uz neatkarīgu monetāro politiku,
...jāatjauno tiesības pašiem lemt par to kādus preču, darbaspēka un kapitāla plūsmas noteikumus gribam veidot ar citām valstīm,
...neesmu par pašizolāciju, bet par savu ekonomisko politiku,
...kangarāts visas galvenās suverēna tiesības ir deleģējušas ECB, ESM un citām nevēlētām birokrātu struktūrām.
Neaizmirsti, ka esam maza valsts un tādā kā buferzonā. Ja pastudē mazu Eiropas valstu monetāro politiku (Šveice šai ziņā nebūtu attiecināma pie mazām valstīm dēļ vēsturiski izveidojušās finanšu sistēmas), tad tā nevar būt 100% neatkarīga, bet ir daudzejādā ziņā atkarīga no lielajām valūtām un fiksētā valūtas kursa izvēle ir ar daudzām priekšrocībām. Kā nekā mums tirdzniecības partneri ir eiro zonas valstīs. Nepietiek, ka austrumos atrodošā valsts ienes zināmas svārstības LV eksportā, ja vēl klāt pieliktu "neatkarīga lata eiro kursa politiku", tad eksportētājiem (un arī importētājiem) būtu vēl vairāk izaicinājumu. Un ražot pie mainīgām izmaksām (vai saņemt mainīgas summas komunālo pakalpojumu rēķinus) nav tas pats, kas uzrakstīt garu komentāru.
Suverēno tiesību deleģēšanu nosaka iestāja Eiropas Savienībā. Vai tik tiešām vēlamies izstāties?