Enerģijas tirgus liberalizācijas tālie mērķi un pirmie panākumi Latvijā

Lai gan janvārī kopējā inflācija Latvijā bija ļoti zema, elektroenerģijas cenu kāpuma ietekme tajā bija vislielākā. Šā raksta mērķis ir izveidot īsu kopsavilkumu par to, kas liberalizētajā elektroenerģijas tirgū mājsaimniecībām ir pieejams pašlaik un kādi varētu būt ieguvumi ilgākā laikā.

Kuram to vajag?

Elektroenerģijas tirgus Latvijā no 1. janvāra ir pilnībā liberalizēts arī mājsaimniecībām, līdz ar to šis varētu būt viens no pirmajiem panākumiem Eiropas Savienības (ES) trešās enerģētikas paketes mērķu virzienā. Saskaņā ar trešo enerģētikas paketi enerģijas tirgus liberalizācijas mērķis ir veicināt konkurenci un tādējādi uzlabot pakalpojumu kvalitāti un samazināt cenas. Šajā procesā ES gāzes un elektroenerģijas tirgum vajadzētu kļūt vienotam.

Pirmie soļi šo mērķu sasniegšanā saskaņā ar šo pašu enerģijas paketi ir enerģijas ražošanas un tirdzniecības nodalīšana no pārvades. Ar šo uzdevumu elektroenerģijas tirgū Latvija ir sekmīgi tikusi galā, un pirmie rezultāti ir uzņēmumu un mājsaimniecību iespēja izvēlēties ja ne gluži elektrības ražotāju, tad vismaz tās tirgotāju.

Trešā enerģētikas pakete runā par vienotu ES enerģijas tirgu, tomēr energoneatkarība nav tās rašanās galvenais mērķis (par to vairāk sāka runāt un nospraust mērķus 2014. gada martā - pēc Krievijas un Ukrainas attiecību saasināšanās). Tādējādi iekšzemē vai citās valstīs ražota, vai no konkrētiem resursiem ražota elektroenerģija [1] nav gluži konkurēšanas objekts liberalizētajā elektroenerģijas tirgū.

Starp ko tad īsti pašlaik norisinās konkurence elektroenerģijas piegādē Latvijas mājsaimniecībām, un ko tas dod?

Elektroenerģija nav zivs

Elektroenerģija ir īpatnēja prece. Tā nav zivs, t.i., atkarībā no tirgotāja tā nekļūst svaigāka, garšīgāka vai vienkāršāk pieejama. Citiem vārdiem sakot, elektroenerģija pati kā produkts ir homogēna jeb viendabīga prece (ar EKOenerģiju tējkanna darbojas tāpat). Tā vai nu ir pieejama, vai nu nav. Tātad par preces kvalitāti īsti runas nav.

Runājot par pakalpojuma kvalitāti, ir jāsaprot, par kuru pakalpojumu ir runa. Lai kurš būtu enerģijas tirgotājs, enerģijas pārvade un sadale nav tirgotāja pārziņā, tāpat kā elektroenerģijas piegādes traucējumu novēršana. Tātad – galvenais (lai neteiktu vienīgais) pakalpojums ir tirgošana. Grūti pateikt, vai līdz šim elektroenerģija tika tirgota nekvalitatīvi, tomēr šobrīd ir iespēja maksāt par elektroenerģiju diezgan dažādu kopējo rēķinu uz 1 kilovatstundu (kWh).
 

Jauna, uzlabota formula jeb kas veido cenu

AS "Sadales tīkls" mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka pašlaik ar elektroenerģijas tirdzniecību mājsaimniecībām nodarbojas četri tirgus dalībnieki, bet vēl divi to vēlētos.

Tirgus dalībnieki ir samērā skaidri (lai gan starp piedāvājumiem tiešā veidā nesalīdzināmi) atšifrējuši kopējā rēķina komponentes, kur obligātā iepirkuma komponente (OIK) un sadales pakalpojuma cena starp dažādiem tirgotājiem neatšķiras (jo tā ir regulējamā komponente). Tikmēr mainīgā daļa ir elektroenerģijas (kā preces) cena un citas rēķina komponentes vai izmaksas. Tās var būt maksa par tirgošanu, abonēšanas maksa, līguma laušanas maksa u.tml. Tāpat arī cena par enerģiju un pārējās komponentes dažādos viena komersanta piedāvājumos var atšķirties atkarībā no tā, cik daudz enerģijas klients patērē, vai viņš veic priekšapmaksu (t.i., līdzīgi kā īres maksas gadījumā īslaicīgi kreditē tirgotāju), pieraksta skaitītāja rādījumus un par elektroenerģiju maksā interneta vidē u.tml.

Elektroenerģijas kā preces komponente dažos piedāvājumos ir apvienota, bet citos atdalīta no tirgošanas pakalpojuma cenas, tādējādi ne vienmēr ir zināms, cik maksā tirgošana. Tomēr, neskatoties uz bažām, kas valdīja 2014. gada nogalē, nav tā, ka elektrību kāds komersants tirgotu tikai kopā ar virkni citu pakalpojumu [2]. Elektrība nav kļuvusi par kosmētikas paraudziņu, ko var dabūt tikai tad, ja veikalā iepērkas "vismaz x eiro vērtībā".

Lai gan elektroenerģijas kopējās izmaksas tiešā veidā nesalīdzināmo komponenšu dēļ ir mežģīnēs tītas un dažu piedāvājumu gadījumā tās nav iespējams zināt, kamēr piedāvājums nav izmēģināts, vairākums piedāvājumu atkarībā no sezonas un tirgus cenas iekļaujas 14.5‑18.5 eiro centos par 1 kWh (neskaitot papildu izmaksas, piemēram, par līguma laušanu).

Kopsavilkums par to, cik "mežģīņaini" ir esošie piedāvājumi, redzams 1. tabulā.

Tabulā trūkst rindiņas, "cik tad mēnesī jāmaksā par elektroenerģiju"? Tas diemžēl katrā piedāvājumā atkarīgs no diviem galvenajiem faktoriem: 1) vai izvēlētais tarifs iekļauj tirgus cenu; 2) cik liels ir elektroenerģijas patēriņš. Pirmais faktors maina elektrības komponentes cenu par vienu vienību, jo cena ir mainīga, bet otrais – fiksēto mēneša izdevumu, līguma laušanas u.tml. maksājumu cenu uz vienu vienību vai arī piešķir atlaidi par apjomu.

Dažreiz, kad veikalā ierastajai precei parādās "jauna, uzlabota formula", gadās, ka tas  nozīmē sastāva pasliktināšanos un/vai preces sadārdzināšanos. Varētu sākt ar to, ka elektroenerģijas devums inflācijā janvārī bija 0.9 procentu punkti, un tas ir samērā daudz. Tātad, pieņemot, ka elektrība ir tikpat kvalitatīva un radusies līdzīgā veidā kā līdz šim, tā ir kļuvusi dārgāka (nacionālajā patēriņa cenu indeksā tie ir +27.6% par vidējo rēķinu uz 1 kWh). Tas gluži neizriet no trešās enerģētikas paketes mērķiem, tomēr, ņemot vērā pāreju no regulēta tirgus, šajā procesā ir daudz loģikas. Latvija nav pirmā, kas liberalizē elektroenerģijas tirgu, un nebūs arī pirmā, kas pieredzēs cenu sarukumu, tirgum attīstoties. Kaimiņvalstī Igaunijā elektroenerģijas tirgus tika liberalizēts 2013. gadā, tas nozīmēja 23.6% elektroenerģijas rēķina uz 1 kWh sadārdzināšanos janvārī, bet vidēji gadā tie bija 28.7% (Eurostat dati).

Elektrības cenas liberalizētā tirgū var sarukt

1. attēlā redzama elektroenerģijas kā preces cenas dinamika biržā Igaunijas cenu apgabalā un mājsaimniecību rēķina uz 1 kWh dinamika. Tajā brīdī, kad cena sasniedz tirgus līmeni, tās kāpums ir lielākais, un pēc tam cena sāk variēt atkarībā no dažādiem faktoriem (sezonas ūdens pieteces, pārvades starpsavienojumu kapacitātes, patēriņa īpatnībām u.c.).

1. attēls. Elektroenerģijas cenas dinamika Igaunijā, 2011. gada janvāris = 100%

Avots: Eurostat, Nord Pool Spot

Tajā pašā laikā ir redzams, ka cenu kāpuma fenomens Igaunijā pierima jau nākamajā gadā, un to daļēji varētu saistīt ar pārvades kapacitātes palielināšanos starp Somiju un Igauniju 2014. gada martā (vidējā tirgus cena 2014. gadā bija zemāka, 2. attēls).

2. attēls. Elektroenerģijas cenas, EUR/MWh

Avots: Nord Pool Spot

Vienlaikus gan redzams, ka arī cena Somijas apgabalā un vidējā sistēmas cena (attēlā apzīmēta ar SYS) kļuva zemāka nekā 2013. gadā (2. un 3. attēls).

3. attēls. Elektroenerģijas cenas, EUR/MWh

Avots: Nord Pool Spot

Iespējams, ka Latvijas iedzīvotāji pēc pārvades nodrošināšanas starp Zviedriju (cenu apgabals SE4) un Lietuvu varētu gaidīt arī cenu sarukumu, lai arī 4. attēls rada iespaidu, ka tirgus liberalizācijas tūlītējais ieguvums ir cenu kāpums (līdz šā brīža pieejamajai tirgus cenai).

4. attēls. Elektroenerģijas cenas dinamika Latvijā, 2011. gada janvāris = 100%

Avots: Eurostat, CSP, Nord Pool Spot

Kā redzams 3. attēlā, tirgus cena dažādos periodos gada laikā atšķiras, un mēneša vidējā cena Latvijas cenu apgabalā līdz šim variējusi no nepilniem 40 eiro par megavatstundu (MWh) līdz vairāk nekā 60 eiro par MWh, kas nozīmē vairāk nekā divu eiro centu variāciju par vienu patērēto kWh, neskaitot pievienotās vērtības nodokli. Dienu un stundu datos cena atšķiras vairākas reizes.

Kā maksāt par elektrību mazāk?

Tas, cik ļoti kopējais elektrības rēķins varētu būt saistīts tieši ar tirgotāju konkurenci savā starpā, atkarīgs no tirgotāju pārdotā elektroenerģijas apjoma. Tirgotājs var palielināt apjomu vien tad, ja patērētājs vairāk patērē. Tas savukārt ir pretrunā ar taupīšanas kampaņu. ES ap ¼ elektroenerģijas patērē tieši mājsaimniecības, un tieši šajā sektorā esot vislielākās iespējas enerģiju taupīt. Ir vēl, protams, rūpnieciskais sektors, kurā ir krietni lielāks patēriņš. Tātad, lai elektrība kļūtu lētāka, tā jāspēj lētāk saražot vai arī, uz liela apjoma rēķina, lētāk pārdot. Lētāk pārdot vienu vienību – tas nozīmētu vairāk rūpniecības un lielāku kopējo patēriņu, vai arī to, ka elektroenerģijas tirgotājs tirgo ne tikai elektroenerģiju (t.i., tirgotājam ir vairākas pelnīšanas iespējas). Līdzīgi, piemēram, sakaru pakalpojumi ir tālu attīstījušies no "cena par sarunas minūti", un pašlaik sakaru pakalpojumu piedāvātāji pārdod gan sakaru ierīces, gan dažādu pakalpojumu komplektus, kuri ir daudz sarežģītāki, nekā pašreizējie elektroenerģijas piedāvājumi Latvijas mājsaimniecībām.

Šā brīža piedāvājumi lielā mērā darbojas pēc principa - jo mazāk tērē, jo dārgāka ir elektroenerģija. Tātad – tērējot vairāk, tā būtu lētāka… Tomēr kopējais rēķins tad pieaugtu. Otrs virziens – tiekties pēc mazāka kopējā rēķina, samazinot elektroenerģijas patēriņu. Liela patēriņa (piemēram, lielas ģimenes dzīvojamās mājas) gadījumā tas var neko nedot, jo var nākties pārbūvēt māju, vai arī, ja tā jau ir uzbūvēta kā "gudrā māja", tad patēriņa samazināšanas veids būtu negatavot vakariņas vai neizmantot televīziju, apkuri u.tml. Līdz ar to pašlaik elektroenerģijas tirgū attiecībā uz cenu un kopējo rēķinu konkurē faktiskais un imaginārais (iedomātais, iztēlotais) patēriņa apjoms.

Tātad patērētāja izvēle gluži nav starp vēja, ūdens vai citā veidā ražotu enerģiju [3], kvalitatīvāku tās piegādi un infrastruktūras uzturēšanu, bet gan starp savu esošo un imagināro patēriņu vai veidu, kā fiksēt patēriņu un maksāt par patērēto enerģiju (piemēram, norēķini interneta vidē ir lētāki).

Pērkot lielveikalā maizi, tās cena nemainās atkarībā no tā, vai par to norēķinās ātrās apkalpošanas kasē un maksā ar karti, savukārt elektroenerģijas tirgošanas produktu diversifikācija prasa daudz lielāku izdomu, jo tirgotāja pārdotā prece pati par sevi ir viena. Veids, kā fiksēt patēriņu, iedzīvotājiem, kuri neizmanto virtuālo vidi, īpaši vecākiem ļaudīm, pagaidām varētu būt samērā diskriminējošs, jo viņi spēj paši pierakstīt patēriņu un iesniegt skaitītāja rādījumus, taču bieži nelieto internetu un nedarbojas ar datoru paši.

Viens no starpmērķiem ir sasniegts

Dabasgāze ir otrs karstais kartupelis, kas tiek viļāts infrastruktūras, energoatkarības un tirgus liberalizācijas iespēju tīklos. Līdz 2017. gadam, visticamāk, tirgus liberalizācija nenotiks pat tik tālu, lai atdalītu ražošanas procesu no infrastruktūras piederības. Arī šajā tirgū, kā jebkura sadalīta uzņēmuma gadījumā, pāreja uz tirgus cenu sākotnēji varētu nozīmēt patēriņa cenas kāpumu, ja piegādes iespējas nebūs diversificētas.

Piemēram, Lietuvai sašķidrinātās gāzes termināla iegāde 2014. gada rudenī jau ir nesusi augļus, un piegādes diversifikācija ir nodrošinājusi zemāku dabasgāzes cenu sarunās ar Krieviju. Tuvākie līdzīgie plāni ir Igaunijai un Somijai – gan iegādāties šādus termināļus, gan nodrošināt dabasgāzes pārvades savienojumus. Tādējādi līdz 2019. gadam lielā mērā varētu tikt atrisināts piegādes diversifikācijas un energoneatkarības jautājums kaimiņvalstīs. Tomēr Latvijā dabasgāzes tirgus liberalizācija attīstās gausāk.

Attīstīta infrastruktūra, piegādes diversifikācijas iespējas, stabila energoapgāde un iespējami zemas enerģijas cenas – tie ir vidēja un ilgtermiņa mērķi un ieguvumi ES un arī Latvijas energoapgādē. Tas prasa ieguldījumus infrastruktūrā, reģionālo un starpvalstu savienojumu izveidi un attīstīšanu, un pirmie soļi ceļā uz to ir infrastruktūras atdalīšana no ražošanas un tirdzniecības. Tas ir starpmērķis, kas elektroenerģijas tirgū Latvijā ir sasniegts, un, lai gan pagaidām izskatās kā cenu kāpums elektroenerģijai, enerģijas tirgus liberalizācijas būtiskākos ieguvumus varēs novērtēt ilgākā laikā.

1. tabula. Elektroenerģijas rēķinu veidojošās komponentes

Avots: tirgotāju mājaslapās pieejamā informācija

*-tirgo EKOenerģiju, tā ir dārgāka;